Mobilā versija
-0.3°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
18. marts, 2015
Drukāt

Kas pamudina sportistus lietot aizliegtās vielas? Sporta izcilnieku aptauja

Foto - AFP/LETAFoto - AFP/LETA
Uzziņa

UZZIŅA

- 2014. gadā aizliegto vielu lietošanā pieķerti deviņi Latvijas sportisti. Pieķertie – hokejisti Vitālijs Pavlovs, Rūdolfs Maslovskis un Ralfs Freibergs, basketbolisti Kristers Zeidaks un Roberts Stumbris, pauerlif­tinga sportists Austris Šaicāns un biatlonists Edgars Piksons. Viens ārzemēs pieķertais Latvijas sportists attaisnots un vēl viena lietā nav pieņemts lēmums.

- Ar Latvijas Antidopinga nodaļu sadarbojas tikai 13 no 87 sporta federācijām.

- Ar pašreizējo finansējumu Latvijas Antidopinga nodaļa var veikt 150 pārbaudes gadā.

Pērn aizliegto vielu lietošanā pieķerti deviņi Latvijas sportisti, kas Latviju ierindo “netīrāko” valstu saraksta galvgalī. Sliktās slavas dēļ mūsu valsts atlētus arvien vairāk izvēlas dopinga kontroļu veikšanai, un diemžēl bieži šīs pārbaudes beidzas ar apkaunojumu ne tikai pašam sportistam, bet arī Latvijai. Kas liek izvēlēties šo riskanto ceļu, jautāju esošajiem un bijušajiem Latvijas sportistiem.

Martins Dukurs, trīskārtējs pasaules čempions, divkārtējs olimpiskais vicečempions skeletonā: “Ir divas kategorijas – vieglprātīgie, kuri nepārbauda, kādus uztura bagātinātājus lieto, un ir tie, kas mērķtiecīgi uz to iet. Mūsu sporta veidā ar tehniku var daudz vairāk šmaukties. Tad tevi diskvalificē tikai uz tām noteiktajām sacensībām, tāpēc skeletonā būtu muļķīgi “smērēties” ar dopingu, jo tad tas nozīmē divus gadus ārā no aprites. Mani vairāk uztrauc visādas zāles. Ir bijušas iesnas, kad gribas iepūst zāles degunā. Iepūt un tikai tad atceries – es taču nezinu, kas tur ir iekšā. Ir tādi deguna pilieni, kuros ir iejaukts arī efedrīns. Man tā viela vispār nav atļauta. Mums visu medicīnisko aprūpi nodrošina Latvijas Olimpiskā vienība (LOV), un es domāju, ka šī sistēma ir veiksmīga. Es gan speciāli nepārbaudu visu, ko mums dod LOV ārsti. Bet skaidrs, ka tas tevi neatbrīvo no atbildības. Kontroles ir vajadzīgas, tās nav par daudz. Mums tā lieta nav tik izteikta kā biatlonā vai riteņbraukšanā, kur tie, kas neko nelieto, tiek apsteigti uz līdzenas vietas. Tad tikai skaties, ka pēc 2 – 3 gadiem viņus diskvalificē.”

Andris Šics, trīskārtējs olimpiskais medaļnieks kamaniņu sportā: “Katram gribas sevi pierādīt. Daži ir gatavi tādēļ darīt visu un izvēlas vieglāko ceļu, lai sasniegtu vēlamo rezultātu. Daži varbūt neizlasa, kas rakstīts uz zāļu iepakojumiem. Manuprāt, pašiem arī jāpārbauda, kas ir medikamentos, jo cilvēks var kļūdīties. Mēs izmantojam tikai ārstu ieteiktos medikamentus no LOV. Mums ir izveidojusies laba sadarbība – zvanām arī tad, ja aptiekā kaut ko pērkam. Kamaniņbraucējiem kopumā dopings gan nav aktuāls, mēs rezultātu gūstam ar smagu darbu. Bija gadījums, kad brālim slimnīcā pēc operācijas, lai ātrāk atveseļotos, ārsts ieteica lietot medikamentus, kas mums nav atļauti. Viņš atteicās, kaut arī dakteris apgalvoja, ka visu saskaņos ar visām iestādēm. Manuprāt, deviņi pieķerti sportisti ir labs piemērs, ka antidopinga iestādes strādā labi un pareizi. Citi var justies drošāk, ka vainīgie tiks sodīti un sodi atturēs no dopinga lietošanas.”

Tomass Dukurs, bronzas medaļas ieguvējs pasaules čempionātā skeletonā:

“Katrs gadījums ir individuāls, taču tā būs vienmēr, kad kāds šmauksies. Jābūt arī sirdsapziņai, bet nu ir dažādi cilvēki un metodes… Tie, kuri lieto apzināti, acīmredzot grib būt augstākās vietās, iegūt labākus rezultātus. Skeletonā tas neko daudz nedod. Ja sporta veids ir saistīts ar spēku, tad dopings ir izšķirošs. Bet mums spēks ir tikai maza sastāvdaļa, vajadzīgas citas iemaņas, tehnika. Zemāka līmeņa sportistiem pārbaudes ir reti, un tāpēc viņi diezgan droši to var darīt, jo analīzes ir diezgan dārgas. Regulārāk pārbauda tos, kuri cīnās par olimpiādi, par augstākām vietām. Tā arī ir tā problēma – ja vairāk pārbaudītu, tad vairāk baidītos. Mēs pārbaudes uztveram pašsaprotami, un tā ir arī mūsu darba sastāvdaļa.”

Raimonds Bergmanis, Latvijas Olimpiešu kluba prezidents, bijušais svarcēlājs un spēkavīrs:

“Iespējams, lielā fiziskā slodze, mēģinājums noturēties līmenī liek lietot tās vielas. Ja organisms nav gatavs slodzei, tad sportists mēģina staigāt pa šo naža asmeni. Svarīgs ir arī izglītības jautājums – vairāk jāstāsta! Dzīve iet uz priekšu, aizliegto vielu sarakstā tiek iekļautas jaunas vielas, saraksti var mainīties pat pa mēnešiem. Daudzi jaunie to noteikti nezina, taču nezināšana neatbrīvo no atbildības. Pašiem arī jāinteresējas, bet, ja ir piesaistīts ārsts, tad kāpēc lai sportistam būtu pamats viņa profesionalitātei neuzticēties? Man tādu starpgadījumu sportista gaitās it kā nebija. Spēka sportā šī cīņa ar dopingu notiek ļoti aktīvi, varbūt tāpēc to skaļāk dzird. Cīņa turpinās, bet, kā jūs paši zināt, abas puses cenšas kaut ko darīt. Vieni cenšas noķert, otri cenšas aizbēgt. Tā kaķa un peles spēle turpināsies mūžīgi.”

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+