Mobilā versija
Brīdinājums +2.0°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Trešdiena, 7. decembris, 2016
30. septembris, 2014
Drukāt

Spēle ar kaulaino

Publicitātes fotoPublicitātes foto

“Ja jūs gribējāt piektdienas vakarā noskatīties kaut ko viegli izklaidējošu, tad šī gan nebūs īstā filma,” teica lietuviešu režisors Igns Jonins, iepazīstinot Latvijas pirmizrādes publiku ar savu darbu “Spēlmanis” – Latvijas un Lietuvas kopražojuma spēlfilmu, kas vienlaikus abās valstīs nonākusi kinoteātru repertuārā.

Un tā arī ir – “Spēlmanis” ir skarbs stāsts, asiņains tiešā un pārnestā nozīmē, un darbojošos personu sarakstā Nāvei piešķirta viena no galvenajām lomām. Pārējās divas galvenās lomas – ātrās palīdzības mediķus Vincentu un Ievu – izdzīvo divi jaudīgi lietuviešu aktieri Vītauts Kaņušonis un Ūna Meka, fonu un dažādus sarežģījumus viņu drāmā veido kolorīts “kolektīvais varonis” – ātrās palīdzības mediķu brigāde un vēl daži spilgti tipāži. Filmas publicitātes materiālos galvenā intriga jau izklāstīta – spēlmanis Vincents, lai tiktu pie naudas, izgudro nežēlīgu totalizatoru, kurā spēlētāja lielākā veiksme ir kāda slimnieka nāve. Neesmu speciāliste totalizatoru lietās un nezinu, cik ticams ir šāds sižets – varbūt tas balansē uz absurda robežas tāpat kā mūsu “Džimlai rūdi…” senioru kolektīvā pieteikšanās dienestam armijā. Taču motivācija šādam notikumu pavērsienam ar dažām precīzām detaļām uzgleznota skaidri un nepārprotami – nav nemaz jābūt no azartspēlēm atkarīgam (kāds Vincents it kā esot, lai gan filmā tas nav tik uzkrītoši nolasāms), lai vienkārši gribētos dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi ar pietiekamu finansiālu nodrošinājumu, kāds (acīmredzot) nožēlojamo algu dēļ nav iespējams ātrās palīdzības mediķiem. Jo ir taču patiešām pazemojoši par labiem darba rādītājiem saņemt balvā krūzi ar Veselības ministrijas simboliku un desmit hematogēna batoniņus, sponsora dāvanu… Un Vincenta vecais, tukšais ledusskapis ar vienu aizsāktu kečupa burku ir trāpīgs simbols šai bezizejai. Vēl viena zīme, kas liecina, ka filmas autori, iespējams, morāli atbalsta vai vismaz nenosoda savus varoņus, ir atbilde uz jautājumu, ko spēles pirmais laimētājs Ļubarts darīs ar vinnēto naudu – viņš saliks sev jaunus zobus izdrupušo vietā. Un kas tur būtu nosodāms? Vārdu sakot – spēlīte uzņem apgriezienus, piramīda aug, nauda nāk, un ir pilnīgi skaidrs, ka tas nevar labi beigties. Paralēli attīstās Vincenta un Ievas attiecības, kurām kā klusējoša sirdsapziņa seko Ievas dēls, ik pa laikam parādīdamies kadrā, un ir skaidrs, ka ar puiku arī nebūs labi… Arvien simboliskāku nozīmi filmā pamazām iegūst ūdens – tas satuvina Vincentu un Ievu, ievaino Ievas dēlu, kalpo par fonu gan dramatiskām spriedzes ainām, gan šķietamai idillei ar arbūza ēšanu uz kuģīša. Finālam tuvojoties, ūdens stihijas spēks sabiezē gluži taustāmi – Vincenta cīņa ar viļņiem, Ievas dēla lēciens baseinā, nakts lietus šosejas malā, kad Vincents ir visievainojamākais, un bezgalīgi skaists fināla kadrs ar Ievas atdošanos jūrai. “Spēlmaņa” operators Jānis Eglītis šo fināla garo kadru pieticīgi dēvē par veiksmi, taču operatora darbs šajā filmā ir atsevišķa stāsta vērts, un nebūt ne tikai tāpēc, ka Jānis Eglītis ir vienīgais Latvijas pārstāvis filmas radošajā komandā starp lietuviešu profesionāļiem (ir vēl, protams, arī producents Roberts Vinovskis, bet viņš vairāk, lai arī tikpat profesionāli, darbojies ārpus uzņemšanas laukuma). Vairākas filmas ainas īpaši iedarbīgas padara tieši vizuālais risinājums, īpaši jau tas sakāms par augstāko spriedzes virsotni Ievas un Vincenta attiecībās, kad pasaule ap viņiem virpuļo trakā nāves dejā. Citviet operatora atradumi parādās kā asprātīgas detaļas – ja nav pārāk ciniski to teikt par skatu, kad mediķi nometas ceļmalas zālītē uzspēlēt kārtējo partiju un saliek naudu bankā, bet kamera to vēro no ātrās palīdzības mašīnas iekšpuses pāri tikko miruša pacienta siluetam. Vēl atraktīvāk filmēta Ievas saruna ar dzīvokļa saimnieci (vispār ārkārtīgi kolorītu otrā plāna tēlu, kas ienes filmā līdzsvaram nepieciešamo komisma devu) – enerģiskais sievišķis darbojas durvju ailas ierāmētā kāpņutelpas laukumā, kura priekšplānu veido klusējošās Ievas mugura, bet trešo sarunas dalībnieku līdz zināmam laikam slēpj siena. Īsāk sakot – Latvijas ieguldījums filmā “Spēlmanis” nav tikai formāla operatora vietas aizpildīšana, bet talantīgs darbs ar būtisku nozīmi filmas kopējās kvalitātēs. Rezumējot – filma “Spēlmanis” ir apsveicama kā pirmais reālais Latvijas un Lietuvas kopražojums spēlfilmu jomā, bet nebūt nav viegli skatāma. Tas jāņem vērā, kinoteātra repertuārā ieklikšķinot uz šo nosaukumu, – ja jūs mulsina visādas vardarbības izpausmes uz ekrāna, piemēram, zvetēšana ar vāli vai beisbola nūju, asiņainas sejas un auss nokošana, tad labāk septiņreiz pārdomājiet, pirms pērkat biļeti. Bet bēdīgākais visā šajā stāstā ir, ka laikam jau šāda vardarbība nevienu vairs nemulsina un tiek uztverta kā viens no drošākajiem ieročiem, ar kādiem režisors var savu filmu padarīt “jaudīgu un iespaidīgu”. Es gan, gluži pretēji, piekrītu Alvja Hermaņa savulaik teiktajam, ka vardarbības pasaulē ir pārāk daudz, tā notrulina uztveri, tāpēc daudz iedarbīgāk ir iziet no pretējā – satricināt ar čukstu, nevis kliedzienu. Cits manipulāciju speciālists, reklāmas profesionālis Ēriks Stendzenieks savukārt ir teicis – ir dažādi veidi, kā aizdabūt klientu tev vajadzīgajā vietā (vai, teiksim, kinoskatītāju līdz vēlamajam emocionālajam stāvoklim); var viņu brutāli aizspārdīt no punkta A uz punktu B, bet var arī eleganti aizvalsēt. Prasmes un izvēles jautājums.

Vārds skatītājiem

Evelīna Draniece, pārdevēja: “Uz filmu devos, iepriekš nezinot ne tās izcelsmi, ne sižeta līniju, un biju patīkami pārsteigta. Priecē, cik kvalitatīvs un dinamisks izvērties šis latviešu – lietuviešu kopdarbs.”

Emīls Alcāns, IT speciālists: “Psiholoģisks trilleris, kas spēlē uz skatītāju emocijām. Brīžiem grūti saprast – vai filma balstīta uz patiesiem notikumiem vai tas viss ir izdomājums. Aktieri spēlē godam.”

Katrīna Auziņa, biroja administratore: “Pasaules cienīgs kino, kas ievelk no sākuma līdz beigām. Latviešu operatora darbs vērtējams ar visaugstāko atzīmi. Atbalstu lietuviešus, ka viņi šo filmu virza “Oskara” balvai.”

Sagatavojusi IEVA GRŽIBOVSKA

Spēlfilma “Spēlmanis”, Latvija, Lietuva, drāma.

Seansi k/t “Splendid Palace”: 2. oktobrī (plkst. 20.30), 3. oktobrī (20.00), 5. oktobrī (16.00, 18.00), 7. oktobrī (18.00).

Pievienot komentāru

Jaunajā "Oņeginā" nav "fašistu" un "mūsējo". Pilnā saruna ar Rubiķi un Kalniņu (2)Diriģents Ainārs Rubiķis un režisore Rēzija Kalniņa operā "Jevgeņijs Oņegins" aicinās uz "romantikas, ilūziju un realitātes cīņu". Kā viņu redzējums atšķirsies no Andreja Žagara iestudējuma 2010. gadā?
Draugiem Facebook Twitter Google+