Mobilā versija
-2.6°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
10. jūlijs, 2014
Drukāt

Talantīgajam vijolniekam Daņiilam Bulajevam nav zvaigžņu slimības (3)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Svētdien izskanējušajā koncertā “Dzimuši Rīgā” Latvijas Nacionālās operas skvērā citu slavenu Rīgā dzimušu mūziķu vidū uzstājās arī desmitgadīgs vijolnieks Daņiils Bulajevs. Zēns ir profesionāls kā pieaudzis mūziķis. Turklāt mierīgs un dabisks. Viņš spēlēja vijoles solo kopā ar orķestri “Kremerata Baltica” un vibrofonistu Andreju Puškarevu, atskaņojot Georga Pelēča skaņdarbu “Plaukstošs jasmīns”. Arī pats Daņiils ir vēl plaukstošs, tāpēc viņa pasniedzēja Nellija Sarkisjana ir pret ažiotāžu, ko mēs, žurnālisti, esam sacēluši, vēloties intervēt, filmēt un fotografēt Daņiilu. Tomēr “Latvijas Avīzei” bija gods šonedēļ tikties ar jauno mūziķi, viņa mammu un pasniedzējām.

Bez ambīcijām


Norunājam otrdien tikties E. Dārziņa mūzikas skolā. Pa trepēm lejup skrien Daņiils, lai mūs sagaidītu. Pēc iepazīšanās viņš aizjož, lai brīdinātu skolotājas, ka esam jau klāt, kā zibens ir atpakaļ, pavada uz klasi un iepazīstina ar skolotājām un mammu. Mammai vaicāju, lai atklāj noslēpumu, kā rodas talantīgs vijolnieks. Viktorija Bulajeva stāsta, ka ne viņa, ne Daņiila tētis Igors Bulajevs nav mūziķi, nav pat ar mūziku saistīti. Un dēla apdāvinātību atklājuši pavisam nejauši. Viņi vēlējušies, lai dēls izmēģina spēkus dažādās jomās, un tad jau pats kādu izvēlēsies. Tolaik vienīgās nodarbības, kas domātas trīsgadīgajiem, bija vijoles studija “Riekstkodis”. Tur bērniem stāstīja, kas ir vijole, mācīja to paņemt rokās, parādīja, kā tā skan, vārdu sakot, iepazīstināja ar instrumentu. Un Daņiilam vijole ļoti iepatikās. Sākuši dēlu vest arī uz Pārdaugavas mūzikas un mākslas skolu. Tur valdījusi jauka gaisotne, bijusi brīnišķīga pasniedzēja Regīna Sjakste, kura ieteica nopietni pievērsties mūzikai, pāriet uz E. Dārziņa mūzikas skolu un aizbraukt arī pie vijoļspēles speciālistiem Maskavā. Abi ar vīru tā arī darījuši un par ieteikumiem ir ļoti pateicīgi.

Bet vai Daņiilam ar mācību slodzi, koncertdzīvi netiek nozagta bērnība? “Nesaprotu, ko tas nozīmē. Daņiils dara to, kas viņam ļoti patīk. Neviens viņu nespiež spēlēt. Neesmu mūziķe, man nav ambīciju, lai mans dēls būtu mūzikas zvaigzne. Man galvenais, lai viņam būtu laba izglītība. Domāju – ja viņam ir spējas, ja viņam patīk spēlēt un ja viņš ir izvēlējies vijoli, lai notiek! Tā ir viņa atbildība. Daņiils spēlē ar prieku, tāpēc viņam atliek laika gan dejām, gan grāmatu lasīšanai, boulinga apmeklējumiem, multenēm un bērnu filmām kinoteātros,” stāsta Viktorija. Ieminos, ka dižu mūziķu biogrāfijās teikts, ka viņiem viss bijis pakļauts spēlēšanai, smagam darbam. Viktorija domā citādi – ja tik mazā vecumā bērnam kaut kas nepadodas viegli (protams, ir jau arī darbs), bet gan verdziskā darbā, tad to nevajag, visam ir savs mērs. Nevajag tērēt bērna attīstības laiku, jo pasaulē ir tik daudz interesanta, lai labāk bērnam veidojas plašs redzesloks, erudīcija.

Viktorija stāsta, ka pirms pusotra gada aizveduši Daņiilu uz vijolnieka Gidona Krēmera koncertu un dzirdētais dēlu ļoti ietekmējis. Cik liels bijis pārsteigums un prieks, kad atskanējis zvans no “Kremerata Baltica” biroja ar aicinājumu Daņiilam piedalīties koncertā “Dzimuši Rīgā”. Izsaku apbrīnu mammai par pašaizliedzīgu dēla vadāšanu uz skolām Rīgā un Maskavā, uz koncertiem, deju nodarbībām un dodos uz sarunu ar pedagoģi. “Atvainojiet, varbūt vajadzētu parunāt arī ar koncertmeistari?” man taktiski jautā Daņiils.

Kas ir galvenais 
vijolniekam?


“Vijole ir instruments, kas prasa laba līmeņa apdāvinātību. Es negribu mētāties ar skaļiem apzīmējumiem – brīnumbērns, ģēnijs…” saka Nellija Sarkisjana, Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra 1. vijoļu grupas māksliniece, E. Dārziņa mūzikas vidusskolas stīgu nodaļas vadītāja un vijoles spēles pasniedzēja. Labi, piekrītu, nesauksim Daņiilu Bulajevu par zvaigzni, ģēniju, brīnumbērnu, bet talants taču viņam ir! “Jā, bet ne tikai mūzikā. Daņikam ir vesels komplekss – viņam piemīt gan intelekts, gan uzmanība, ātra reakcija, zinātkāre, viņam viss interesē, viņš ir ļoti vērīgs,” Daņiilu raksturo pasniedzēja. Kā vijolniekam tas noder spēlē? “Vijole ir visvirtuozākais instruments. Lai to spēlētu, vajag kosmisku ātrumu. Padomājiet, cik neordināras kustības veic kreisās rokas pirksti kombinācijā ar labo roku! Kustību koordinācija ir viens no grūtākajiem momentiem,” atklāj Nellija Sarkisjana, bet viņas māsa, arī vijolniece un stīgu nodaļas koncertmeistare, Lilī Sarkisjana, piesēžas pie klavierēm un skaidro, ka tā sēdēt cilvēkam ir dabiski, tā sēžam pie galda, tā ēdam, bet vijolnieka poza ir nedabiska, tā pacēluši rokas, mēs taču dzīvē neko nedarām…

Nellija turpina, ka vijoļspēlē runa ir par ļoti smalkām, sīkām kustībām un to koordinēšanu. Ārsti ir atzinuši, ka nekas tik labi neattīsta smadzeņu darbību kā stīgu instrumentu spēlēšana. “Abu roku kombinācija ir tik sarežģīta, tas prasa koordināciju pirmkārt galvā. Ļoti nopietnu koordināciju, tāpēc Daņikam labi strādā galva, viņam ir augstākās atzīmes pilnīgi visos mācību priekšmetos. Nav problēmu ar atmiņu, viņam galvā ir repertuārs divām trim stundām, 70 – 100 nošu lapu. Arī klavieres viņš spēlē brīnišķīgi. Un tas vijoļspēlē viņam nāk par labu, dzird harmonijas, domā kā mūziķis. Turklāt viņš ir ļoti jauks, dzīvespriecīgs, saulains. Nekādu kaprīžu. Viņš ir ļoti labi audzināts, vecāku priekšā – cepuri nost! Mūsu laikos, kad košļājamās gumijas civilizācija nāk agresīvi virsū, inteliģenta audzināšana ir liela vērtība. Arī mūzikā,” ir pārliecināta Nellija Sarkisjana. “Jo mūziķa raksturs un kultūras līmenis mūzikā ir labi dzirdams. Mūzika ir daudz sarežģītāka, nekā mums šķiet. Kā rentgenā viss redzams,” papildina Lilī Sarkisjana.

Kad atstāstu Daņiila teikto, ka viņš prot savaldīt uztraukumu, pasniedzēja teic, ka skatuve ir skatuve, un skaidrs, ka nesatraucas tikai galīgi stulbeņi, bet cita lieta, ka Daņiils tik labi pārvalda instrumentu, ka tas viņam uztraukumu nerada. “Četrus gadus mācot Daņiilu, viņš ir labi iepazīts. Bet, kad vēroju viņu uz skatuves, ir sajūta, ka viņš ir kaut kur augstāk, kā īsts mākslinieks. Domāju, vai tas ir mans Daņiks? Bet vienlaikus viņš nekautrējas paust emocijas,” priecājas Nellija Sarkisjana. Un nu nonākam pie jautājuma, kā viņa jauno mūziķi nosargās no slavas. “Ir daudz darba, ir tik daudz mūzikas, kas jāsa­prot, jāmācās. Paldies Dievam, Daņiils nav tendēts uz zvaigžņu slimību. Viņš ir aizņemts ar savu dzīvi, un tā ir dabiski saulaina.”

Nellija un Lilī Sarkisjanas kopš 1960. gada ir saistītas ar dārziņskolu, pašas tajā mācījušās, un ilgus gadus māca jaunos vijolniekus. Ir redzējušas milzum daudz audzēkņu. Bet kas raksturīgs Daņiilam Bulajevam? “Viņš ir ārkārtīgi intuitīvi apdāvināts. Viņš nezina, bet jūt un saprot, kā jābūt,” vērtē Nellija. Un Lilī piebilst: “Kopš 1976. gada esmu vijolnieku koncertmeistare, šāds “eksemplārs” nav bijis. Desmitgadīgais Daņiils spēlē pieaugušo repertuāru, ko mūsu mūzikas skolā spēlē tikai vidusskolēni. Daņiils spēlē tikai 2 – 2,5 stundas dienā. Tāpēc, ka viņu neviens nespiež spēlēt piecas sešas stundas, viņš nav nomocīts un viņam ir prieks spēlēt. Mūsu profesijā nevar bez slīpēšanas, bet viņam ir tādas dotības, ka uzreiz uztver un nav jātrenē atkal un atkal.”

Vizītkarte


Daņiils Bulajevs 


Dzimis 2004. gada 16. aprīlī Rīgā

Vijoli un klavieres sācis spēlēt triju gadu vecumā, trīsarpus gadu vecumā uzstājies publikai, četru gadu vecumā sācis spēlēt kamerorķestrī, apmeklēt Pārdaugavas mūzikas un mākslas skolu.

Kopš piecu gadu vecuma nopietni mācās mūziku un balles dejas, piecarpus gadu vecumā sāka mācīties P. Čaikovska Maskavas Valsts konservatorijas mūzikas skolā (vijole, klavieres), E. Dārziņa mūzikas skolā Rīgā.

Septiņu gadu vecumā pirmo reizi uzstājās kopā ar simfonisko orķestri. Ir vairāku starptautisku bērnu konkursu un festivālu laureāts. Koncertējis ar orķestri Lietuvā, Krievijā, Armēnijā. Viņa uzstāšanās pērn Starptautiskajā jauniešu mūzikas festivālā “Avanti!” Rīgā ļāva plašākai publikas daļai uzzināt par jauno talantu.

Saruna


Daņiilas trīs sapņi 


– Vai tu atceries savu pirmo koncertu?


Daņiils Bulajevs: – Nē, jo tas bija tik sen. Bet atceros pirmo konkursu, kad spēlēju ansamblī, mēs Bulgārijā kļuvām par laureātiem.

– Cilvēki tev tagad pievērš daudz uzmanības, vai tas netraucē?


– Nē.

– Koncertā “Dzimuši Rīgā” uzstājies tik brīvi, it kā tev nebūtu uztraukuma. 


– Pirms uzstāšanās, protams, ir satraukums. Bet spēlējot tas parasti pāriet. Koncertā “Dzimuši Rīgā” arī pārgāja, bet ne pavisam, jo bija milzīgs gods būt uz vienas skatuves ar čellistu Mišu Maiski un Gidona Krēmera orķestri “Kremerata Baltica”. Un domāju – kāds prieks, ka mācos šajā skolā, ko viņi savulaik absolvējuši.

– Kas tev ir mūzika?


– Mūzika ir māksla. Man patīk spēlēt, es to daru ar prieku, pats sev.

– Kādi ir tavi nākotnes plāni?


– Man ir trīs sapņi. Pirmkārt, gribu kļūt par profesionālu mūziķi. Vēlos profesionāli dejot. Un vēl izveidot savu restorānu.

– Kāpēc?


– Saprotiet, ēdiena gatavošana arī ir māksla.

– Kāda ir tava dienas kārtība?


– Skola sākas pulksten 8, ceļos 7.15. Tad mācības. Ja brīvs laiks, pastaigājos, bet vakaros četras reizes nedēļā man ir deju nodarbības studijā “Dance4you”. Man tagad ir jauna partnere Elizabete, viņai ir ļoti patīkams raksturs.

– Vai tu vadi partneri?


– Jā, protams, tās taču ir pāru dejas, un pārī boss ir vīrietis.

– Vai tev ir labas mūzikas skolotājas?


– Jā, ļoti! Liels paldies Regīnai Sjakstei no Pārdaugavas mūzikas un mākslas skolas, viņas nopelns, ka man ir iespēja mācīties Maskavā. Liels paldies Gaļinai Turčaninovai Maskavā, jo viņa man ļoti daudz ir mācījusi un māca. Un, protams, liels paldies Nellijai Sarkisjanai un Lilī Sarkisjanai, kuras man veltī daudz laika un zināšanu!

– Kā vari apvienot mācības Rīgā un Maskavā?


Apmēram divas nedēļas tur, divas te. Mācos labi, atzīmes man ir 9 un 10, tāpēc pedagogiem nav nekas pretī. Pagaidām viss ir labi, un ceru, ka tāpat būs arī turpmāk.

– Vai nav grūti, ka ir divas skolotājas – viena Rīgā, otra Maskavā?


– Nē, tas ir ļoti labi. Divi viedokļi – tas ir dubults labums.

– Kuri mācību priekšmeti tevi interesē?


– Visi. Katrā ir kaut kas interesants.

– Kādas filmas un grāmatas tev patīk?


– Dažādas, bet lai tās būtu labsirdīgas. Grāmatām arī jābūt labsirdīgām, bet arī aizraujošām kā detektīvi vai piedzīvojumi, fantastika.

Pievienot komentāru

Komentāri (3)

  1. Piekrītu Uldim, es arī bija šokā, ka ir iespējama tāda situācija! Neviens neprasa izcilu gramatiku, jo pat pašiem latviešiem tas sagādā problēmas… patiešām liels kauns!

  2. Puika, protams, talantīgs, bet tas, ka Dārziņa skolā var būt tik liels puika, bet faktiski latviešu valodā neprast sarunāties, ir vienkārši kauns. LA dāma intervijā varēja pajautāt, kāpēc tā ir iznācis.

  3. brīnišķīgs puika! lai viņam veicas VISĀ, ko iesācis!

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+