Mobilā versija
+5.2°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
10. februāris, 2015
Drukāt

Spēlējam Strindbergu

Publicitātes (Matīsa Markovska) fotoPublicitātes (Matīsa Markovska) foto

Skats no Valmieras Drāmas teātra iestudējuma "Nāves deja".

Iestudējumā “Nāves deja” Valmieras teātrī Elmārs Seņkovs pārliecinoši un izsmalcināti atklāj, ka jūtu entropija noslēgtā telpā ir neizbēgama.

Lai gan Elmārs Seņkovs atrunājas, ka Dirrenmata variācijas par “Nāves deju” viņam šķiet pārlieku ironiskas, šo to no šveiciešu dramaturga pieejas Strindberga lugai, manuprāt, viņš tomēr ir patapinājis. Teksta kompresija izrādē nav tik drakoniska kā Dirrenmatam – režisora īsinājumi būs pamanāmi tikai tiem, kas labi pārzina lugu, – toties tikpat spēcīgi savai kristalizācijai iestudējumā tuvojas “kaislību saindētās” atmosfēras sabiezinājums. Pietiek skatītājam “iekārt” savu domas drumsliņu valmieriešu lieliskās aktierspēles piepildītajā izjūtu un emociju traukā, un izrādes beigās viņa rīcībā būs apbrīnojams mīlestības un naida kristāls ar visasākajām cilvēciskās dabas šķautnēm.

Divdesmit pieci kopā nodzīvoti gadi cietoksnī uz salas. Greizsirdības, neapmierinātības un safantazētu atriebības motīvu vadīti, Edgars un Alise ir pilnībā izolējušies no vietējās sabiedrības, lai kopā izdzīvotu to ellīti, ko tikai cilvēks cilvēkam spēj sagādāt šajā pasaulē. Katra rakstura nianse, nosliece, vājība un pat katra atbilde uz ikdienišķu jautājumu otram ir zināma un apnikusi līdz riebumam. Bērni, paldies Dievam, jau sen ir prom no mājām, tūlīt aizies arī pēdējie kalpotāji, bet kaut ko mainīt nav īstas vēlmes ne vienam, ne otram. Kas atliek? Protams, spēle un ne jau kaut kāda tur remdena rotaļa, bet kaislīga un azartiska divu dzimumu cīņa uz pašiznīcināšanās robežas. Tajā nav aizliegtu paņēmienu, un tajā nevar būt uzvarētāja, bet tā vienīgā vismaz uz brīdi spēj atgriezt jēgu abu kopīgajai eksistencei. Strindbergs lugu sāk ar kapteiņa repliku: “Vai tu negribētu mazliet man uzspēlēt?” Alise sēžas pie instrumenta un spēlē, nelīdz, pamēģina kārtis – arī nekā, un tad talkā nāk liktenis, jaunā karantīnas priekšnieka lomā uz salu atsūtot Alises brālēnu Kurtu, kurā viņa kādreiz pat bija nedaudz ieķērusies. Tagad spēle var sākties pa īstam.

Andris Freibergs tai ir nodrošinājis ideāli askētisku un jēgietilpīgu telpu – šķērsām pāri skatuvei neliela rampa, kuras vienā galā atrodas dzelzs gulta, bet otrā – harmonijs. Aiz rampas tādas pašas krēslu rindas kā publikai. Tātad, no vienas puses un no otras puses, spēlēsim un skatīsimies, ļausim otram savas lomas aizrautīgākos mirkļus izdzīvot uz paaugstinājuma un mierīgi palūkosim, ko viņš tur tēlo. Ja vēl mazliet paprovocēsim, sanāks velnišķīga spēle.

Elmāra Seņkova iestudējumi parasti izceļas ar atšķirīgu, katrai izrādei īpaši piemeklētu aktieru skatuviskās eksistences veidu, un tas nekad nav vienkārši tāpat no zila gaisa pagrābts. Tas vienmēr izriet no tiem teksta slāņiem, kas viņu interesē kā cilvēku un režisoru, un vienmēr ir rūpīgi salāgots ar tām aktierspēles stilistiskajām ievirzēm, kas, viņaprāt, šos slāņus vislabāk atsedz. “Nāves deja” Valmierā nav izņēmums. Nelielā distancīte, ko aktieri nevainojami iztur visā izrādes garumā, ļauj viņiem iekšēji uzkarsēt emocijas līdz baltkvēlei, bet rīcības ārējās izpausmes saglabāt atturīgas un vēsas. Tas mulsina skatītāja sajūtas un attur publiku no ­vienkārša līdzpārdzīvojuma, un reizē ar estētisku baudījumu liek sev vienu pēc otra uzdot neskaitāmus “kāpēc”. Kāpēc sirds tā svaidās starp naidu un mīlestību? Kāpēc rodas tāda atkarība vienam no otra? Kāpēc mīlestība mūs piespiež samierināties ar netaisnību? Kā teica Marina Cvetajeva, mākslas uzdevums ir paspēt uzdot jautājumus, pirms tie pagaisuši nebūtībā, un Seņkovs savās izrādēs to arī dara.

Jau sākot ar pirmo sarunu, gan Alise, gan Edgars mēģina Kurtu dabūt savā pusē un izspēlēt kā trumpi cīņā pret otru, vienlaikus neaizmirstot viņu apveltīt ar pieklājīgu pazemojuma devu. Ivo Martinsons Kurtu atveido kā iejūtīgu, bet pagļēvu un neizlēmīgu cilvēku, kurš aiz līdzjūtīgas laipnības slēpj savas pozīcijas trūkumu. Viņš labprāt aizietu, jo šeit “valda tāds naids, ka nav ko elpot”, bet spēj to izdarīt tikai tad, kad jau ir palicis bez elpas. Uzsvērti pieglaimīgā uzvedības maniere, kuru aktieris uz skatuves ir padarījis par sava varoņa vizītkarti, ļoti precīzi raksturo tēla būtību. Par Ievas Puķes atveidoto Alisi ar gandarījumu gribētos teikt, ka tēls ir izstrādāts līdz pēdējai finesei. Aiz katra Alises gājiena paslēptais nodoms izrādē ir tikpat rūpīgi nomaskēts kā pokera spēlētajiem. Edgars ik pa brīdim tiek izsists no līdzsvara un ir spiests paslēpties savā “kontūzijā” jeb doties apraudzīt sargposteņus, lai izprastu Alises stratēģiju un pārdomātu atbildes gājienu. Acīmredzot aktrises minētā “nemateriālā zona ir saslēgusies ar iekšējo pasauli” un viņai lomā ir izdevies atrast teju vai ideālu sava personāža ķermeņa un prāta saskaņu.

Tas, ko mēs parasti saucam par smagu raksturu, ir fundaments, uz kura Strindbergs ir sablīvējis īpatni deformētu principu un vērtību sajaukumu, lai radītu iekšējas apmātības pilno Edgara tēlu. Šo fundamentu var iestudējumos dažādi apspēlēt, bet iztikt bez tā nevar un Aigars Apinis ļoti prasmīgi, bez liekiem pārspīlējumiem izmanto to kā balastu savas lomas “stabilitātes” nodrošināšanai. Apjukumu un bailes Edgars veikli paslēpj aiz mistiskas rīcības, bet psiholoģisko kontaktu ar Alisi nepazaudē nevienu brīdi, un tas ļauj viņa varonim ļoti pašpārliecināti turēties abu sakultajos kaislību viļņos.

Strindbergs intuitīvi nojauta to, ko vēlāk apgalvoja Airisa Mērdoka, proti – “cilvēka dvēsele nav paredzēta nemitīgai saskarsmei ar citu dvēseli, no tādas varmācīgas saskarsmes nereti rodas bezgalīga vientulība un ciešanas…”. Jūtu entropija noslēgtā telpā ir neizbēgama, un Seņkovs savā izrādē to atklāj ne vien pārliecinoši, bet arī ļoti izsmalcināti.

VĒRTĒJUMS

Režija: 4

Aktieri: 4

Scenogrāfija: 4

Uzziņa

Augusts Strindbergs “Nāves deja”, iestudējums Valmieras Drāmas teātrī

Režisors: Elmārs Seņķovs, scenogrāfs: Andris Freibergs, kostīmu māksliniece: Evija Pintāne.

Lomās: Ieva Puķe, Aigars Apinis, Ivo Martinsons.

Nākamās izrādes: 27., 28. februārī.

Vārds skatītājiem

Edīte, uzņēmēja Valmierā: “Emocionāli smaga izrāde, kas liek daudz ko pārdomāt, un tad arī uzplaiksnās ar savu dzīvi salīdzināmie mirkļi. Es pat kolēģēm pajokoju, ka “Nāves deju” skatīties jāiet pāriem, kuri vismaz 25 gadus nodzīvojuši laulībā.”

Veronika, ciemiņš no Rīgas: “Esmu aktrises Ievas Puķes cienītāja un viņas dēļ braucu uz Valmieru. Iepazīstoties ar lugas pieteikumu presē, sapratu, ka šis diez vai būs Valmieras teātra kases gabals, ko vedīs uz Rīgu. Brauciens atmaksājās – joprojām esmu emociju varā, jo arī es kādreiz jūtos tik bezgalīgi vientuļa…”

Edgars, uzņēmējs: “Vispirms jāpasmaida, ka es atšķirībā no lugas Edgara esmu “dzīvē realizējies cilvēks”. Kopumā melnais un pelēkais telpā uzdzina ja ne gluži nāves nojausmas, tad diezgan depresīvu noskaņojumu tāpat kā lēnie, stieptie teksti. Reizē gan arī pašanalīzi par to, kāda ir mana, mūsu dzīve, ikdiena. Vai mēs arī brīžiem nedzīvojam tā, ka kāds vēlas, lai mēs labāk būtu miruši. Nezinu, kādu Alisi vizuāli ir tēlojis Strindbergs, taču Seņkova izvēle par sarkano matu ērkuli ir izcila.”

Sagatavojusi ILZE GALKINA

Pievienot komentāru

Latvijas simtgades svinības kopumā izmaksās 60 miljonus eiro (2)Kopējais Latvijas simtgades svinību pasākumu finansējums 2017.-2021. gadā indikatīvi varētu sasniegt 59 075 947 eiro, liecina Kultūras ministrijas (KM) informatīvais ziņojums par Latvijas simtgades svinību pasākumu plānu 2017.-2021. gadam, kuru nākamnedēļ izskatīs valdībā.
Draugiem Facebook Twitter Google+