Nedomāju, ka atgriezīšos Latvijā. Saruna ar aktieri Vadimu Bogdanovu 0
Šonedēļ, 18. septembrī, līdz ar citiem Daugavpils teātra aktieriem Rīgas viesizrādēs uz VEF Kultūras pils skatuves muzikālajā izrādē “Džeina Eira” kāps “Spēlmaņu nakts” Gada aktiera titulam nominētais skatuves mākslinieks VADIMS BODGANOVS.
Teātra kritiķi par jauno, tikai trīs gadus Daugavpils teātra trupā strādājošo aktieri teic cildinošus vārdus. Titullomu Daugavpils teātra (DT) izrādē “Cilvēks parastais”, par kuru viņš izvirzīts Latvijas teātra galvenajam apbalvojumam, kritiķe Edīte Tišheizere vērtē kā “pilnīgi latviešu teātrī nebijušu eksistences veidu: ārkārtīga atvērtība, gandrīz vai bez lomas radītas distances”. Arī DT sezonas pirmajā pirmizrādē “Raudupiete” Vadimam ir viena no galvenajām – Kārļa – loma. Tāpat viņu redzēsim nākamajā pirmizrādē – Aleksandra Ostrovska lugā “Negaiss”. Kā izrādās, aktiermākslas tīrradnis nācis turpat, no Daugavpils, taču, pirms nokļūt dzimtās pilsētas teātrī, izmetis ievērojamu līkumu pa pasauli.
Nebija mērķa studēt aktiermākslu
Skolu beidzāt tepat, Daugavpilī, un uzreiz devāties studēt uz Sanktpēterburgu, bet, kā saprotu, aktiermākslas studijas bija nejaušība…
V. Bogdanovs: Man bija izvēle – braukt uz Krieviju un iestāties kādā augstskolā vai arī braukt pie radiem uz Angliju, kur varētu strādāt, varbūt kaut ko mācīties. Aizbraucu uz Krieviju un kopā ar draugu pavisam nejauši nonācu Sanktpēterburgas Teātra mākslas akadēmijā – ne jau iestāties gājām, bet kādam kaut ko atdot, satikt, vairs pat lāgā neatceros. Atvērās durvis, un mūs, kas tajā telpā atradāmies, pasauca uz noklausīšanos. Mūs ar draugu – arī, un mēs nodomājām – kāpēc joka pēc neaiziet? Un tā arī akadēmijā paliku. Man nebija mērķa stāties aktierkursā, biju domājis, ka studijas būs saistītas ar matemātiku, bet pēc iestāšanās sapratu, ka tas ir tieši tas, kas man nepieciešams.
Sanktpēterburgā mācījāties četrus gadus…
Jā, bet tur ir garāks stāsts. Mācījos pie Venjamina Fiļštinska, faktiski bijām eksperimentāls paralēlais kurss, kas sagatavoja aktierus Samaras Akadēmiskā drāmas teātra trupai. Tāpēc studējām Samarā, ik pusgadu braucām uz Sanktpēterburgu, un reizi pusgadā arī pie mums brauca pasniedzēji no Sanktpēterburgas. Tādā veidā es pēc studiju beigām paliku Samarā.
Un no turienes tomēr izlēmāt atgriezties dzimtajā Daugavpilī?
Nu, ne gluži. Dažādu apstākļu dēļ nolēmu aiziet no profesijas. Pat nezinu, kā par šo savas dzīves posmu lai pastāstu. Varētu teikt – jutos pazudis, arī profesionālā ziņā, tādēļ nolēmu iet prom no teātra. Protams, drīz to nožēloju, bet tad jau bija par vēlu, arī dzīvei Krievijā nepieciešamajiem dokumentiem sāka beigties termiņi. Atkal biju izvēles priekšā – atgriezties Latvijā vai doties uz Angliju, un aizbraucu pie radiniekiem uz Angliju. Tur divus mēnešus strādāju restorānā, bet, sapratis, ka gribu strādāt tikai teātrī, atradu vietējo krievu teātri. Kad sāku saprast, ka tas tomēr nav īsti man domāts, nolēmu atgriezties Latvijā.
Sacījāt: radi dzīvo Anglijā. Vai dzimtajā pilsētā vēl kāds tuvinieks palicis?
Jā, man Daugavpilī dzīvo vecmamma, vectēvs, arī tēvs. Un es jau nebiju prom 25 gadus, bet tikai 11, pa to laiku tiku arī braucis ciemos, tā ka man atgriežoties te joprojām bija draugi. Daugavpils ir maza pilsēta, un Latvija jau arī nav milzīga valsts.
Teātris pildās ar jauniem cilvēkiem
Vai salīdzinoši nelielajā Daugavpils teātrī jums ir kur izspēlēties?
Šis jautājums ir vairāk par mani, nevis teātri – man ļoti patīk teātris, man ļoti patīk un vajag spēlēt. Pirmajā gadā Daugavpilī bija ļoti grūti, jo bija maz darba, maz lomu. Bet otrajā sezonā man sāka dot darbu, un tagad vairs brīva laika nav nemaz. Jūtu, ka man uzticas, un tas ir lieliski, aktierim dod spēku.
Pieminējāt, ka Daugavpils nav liela pilsēta, un tas diemžēl nozīmē arī samērā īsu mūžu izrādēm – Dailes teātrī vai Nacionālajā teātrī īpaši pieprasītas izrādes var palikt repertuārā pat desmit gadus, Daugavpilī tas nav iespējams. Ko tas nozīmē aktieriem?
Jā, arī Samaras teātrī izrādes gāja desmit gadus, savukārt Londonā katru izrādi parādīja tikai piecas sešas reizes un viss. Man kā māksliniekam, cilvēkam, kurš strādājis repertuāra teātrī, tas bija neizsakāmi sāpīgi – jau pēc pāris izrādēm atvadīties no lomas, kuru esi tik ilgi mēģinājis, iedzīvojies tajā. Taču pie visa pierod.
Vai Daugavpils teātrim pietiek skatītāju?
Sākumā biju šokēts, jo vismaz 70% skatītāju bija gados. Kāds, neatceros, kurš, bet laikam Ņekrošus teicis – ik reizi pirms izrādes viņš iziet foajē un, apskatījies, kas atnācis uz izrādi, izvēlas kādu skatītāju un spēlē tieši viņam. Kad studenta gados to izlasīju, man šī doma ļoti iepatikās, un arī es katru reizi izvēlējos kādu meiteni, kura man patika – viņa to, protams, nezināja – un spēlēju viņai.
Kad atnācu uz Daugavpils teātri, biju pārbijies, jo likās – nebūs nevienas jaukas jaunas meitenes, kurai spēlēt (smejas). Taču nu jau teātrī esmu trešo gadu, situācija ir mainījusies un, par laimi, uz labo pusi.
Teātris pildās ar jauniem cilvēkiem, kas priecē un šķiet cerīgi.
Agrāk Daugavpils teātra latviešu un krievu trupa bija diezgan autonomas. Kopš teātri vada Oļegs Šapošņikovs, tās ir lielā mērā saplūdušas. Jūs, piemēram, spēlējat arī “Raudupietē” un pat “Nūgrymušō pile”, kas vispār ir latgaliski…
“Nūgrymušō pile” spēlēju vienu no zemniekiem, teksta manam tēlam nav, bet izrādē ir aina, kur zemnieki iet pāri skatuvei un katrs kaut ko saka. Atcerējos, ka tēvs manā bērnībā draugu, radu sanākšanās latgaliski stāstīja ļoti smieklīgu gadījumu, kaut ko par mednieku un vāveri. Biju to iegaumējis un arī vienmēr stāstīju, izejot uz skatuves. Un, kad izrāde tika nofilmēta un parādīta televīzijā, šī mana frāze, izrādās, bija ļoti skaļi un skaidri iefilmēta gandrīz pilnā apmērā, līdz ar to kļuvu par slavenāko zemnieku visā izrādē (smejas). Man gan grūti teikt, kā bija agrāk, jo, kad atnācu, trupas jau bija sākušas saplūst, un man tas šķiet lieliski.
Sezonas pirmajā pirmizrādē Brigaderes “Raudupietē” esat Kārlis…
Kārļa loma man ir neiedomājami grūta, tur vēl jāstrādā, jāstrādā un jāstrādā. Tas ir sāpīgs jautājums, jo vismaz pats ar savu darbu izrādē esmu ļoti neapmierināts – cenšos, bet pagaidām vēl ir grūti. Man bija sarežģīti arī mēģinājumu procesā, jo visa izrādes komanda runā latviski, tādēļ apspriešanas procesā ne visu uztvēru, tāpēc kādā brīdī izkritu no procesa, kuru ļoti mīlu, un sāku ieklausīties tikai tajā, kas attiecas tieši uz mani. Jā, par “Raudupieti” es labprāt šobrīd nerunātu.
Sacījāt, ka jums bija grūti mēģinājuma procesā, jo tas notika latviski, un arī mēs sarunājamies krieviski. Jautāju bez zemtekstiem un nosodījuma: kā var gadīties, ka, 18 gadus nodzīvojot Latvijā, praktiski neiemācījāties latviešu valodu?
Esat kādreiz bijusi Daugavpilī?
Esmu, diezgan regulāri, man tur dzīvo radi. Es zinu, kāda ir Daugavpils.
Vēl pirms 15 līdz 20 gadiem, ja tramvajā kāds ierunājās latviski, visi atskatījās. Daugavpilī praktiski nav latviskas vides. Mācījos krievu skolā, turklāt nebiju uzcītīgākais skolnieks – mani interesēja tikai matemātika un “Jautro un atjautīgo klubs”, neko citu īpaši necentos iemācīties un daudzas stundas vienkārši nobastoju. Ļoti labi saprotu, ka latviešu valoda ir mūsu valsts valoda, ka tā jāzina, bet es tiešām skolas laikā nedomāju, ka palikšu, ka atgriezīšos Latvijā.
Man šķiet, tā bija devītā klase, kad mums pateica, ka vidusskolā visas mācības būs latviešu valodā. Deviņus gadus bijām mācījušies krieviski, bet eksāmenus vajadzēja likt latviski. Skolotāji mums atklāti palīdzēja, īpaši tādos priekšmetos kā vēsture, fizika. Tad es aizbraucu, Krievijā un Anglijā latviešu valodu nevajadzēja. Atgriežoties biju pārsteigts, kad izrādījās, ka starplaikā skolās nekas nav mainījies. Tagad esmu iestājies valodas kursos, protams, laika ļoti maz, taču cenšos mācīties, bet nesaprotu, kāpēc jau tajā laikā, 2004. vai 2003. gadā, nevarēja izdarīt tā, lai visas mācības skolās no pirmās klases būtu tikai latviešu valodā? Bērnībā tomēr ir daudz vieglāk apgūt valodu. Lai citiem nebūtu jāsaskaras ar tām pašām problēmām, ar kurām tagad saskaros es…
Tagad negribu plānot
Atgriezīsimies pie teātra. Vai varat pateikt, kura loma jums vismīļākā?
Tas ir kā pajautāt vecākiem: jums ir pieci bērni, kurš jums vismīļākais? Es mīlu visas savas lomas. Patlaban mēģinām “Negaisu”, esmu iemīlējies šajā lomā, man šķiet, ka tik labas lomas man vispār nekad nav bijis.
Labi, jautāsim citādi. Kura loma dāvā visvairāk prieka, kad to spēlējat? Jo ir lomas, kuras dod prieku, bet ir tādas, pēc kurām no skatuves nonāc, izmircis sviedros…
Zināt, kur paradokss? Kad nonāc sviedros, tas tieši arī dod prieku. Tā ir ar lomu izrādē “Cilvēks parastais” – tikko tā nospēlēta, jau vēlos, lai varētu spēlēt atkal. Bet, kad līdz kārtējai izrādei palikušas tikai pāris nedēļas, visu laiku staigāju apkārt, lauzīdams galvu: “Šausmas, atkal šī izrāde, kā lai to nospēlēju, viss atkal jāatceras.” Turklāt atcerēties ir pilnīgi bezjēdzīgi, jo katru reizi tā ir jauna izrāde, vai nu sanāks, vai arī ne. Par šo izrādi vislielākais paldies režisorei (iestudējumu “Cilvēks parastais” veidoja poļu režisore Lucina Sosnovska. – L.K.-Š.).
Drīzāk varētu pajautāt, ko es gribētu nospēlēt. Tas vienmēr bijis Merkucio – vislabākais personāžs, kurš man patīk jau kopš bērnības, kad gribēju būt kā viņš. Tā ir loma, kuru ļoti ceru kaut kur nospēlēt, ja nepaspēšu pirms tam novecot (smejas).
Faktiski esat pasaules pilsonis – izaudzis Daugavpilī, studējis Sanktpēterburgā, strādājis Samarā un Anglijā. Kā domājat, nākotnē skatoties, – kur ir jūsu nākamā pietura, ko vēlaties ar savu dzīvi darīt?
Kā lai atbild tā, lai visiem būtu labi (smejas)? Ziniet, kādreiz ļoti centos plānot, bet ne pie kā īpaši laba mani tas nenoveda. Tagad negribu plānot. Tas gan nenozīmē, ka sēžu un neko nedaru. Vienkārši gribu nodarboties ar to, ko daru. Ja liktenis man kaut ko interesantu piedāvās, es tam neteikšu “nē”. Bet pašam skriet un meklēt – nē. To ne. Tagad man “virs galvas” ir “Negaiss” – un paldies Dievam! Starp citu, to iestudē režisore Alla Korovkina – viņa bija mana skatuves mākslas pedagoģe Samarā. Tieši pateicoties viņai, visi tik ļoti iemīlējām šo profesiju. Skan eksaltēti, bet tieši tā bija.
