Mobilā versija
+0.1°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
26. maijs, 2015
Drukāt

Spēles ar 33 burtiem

degsme_6

Mākslas galerijas “Rīgas mākslas telpa” Intro zālē līdz 12. jūnijam apskatāma izstāde “Rainis & Aspazija. Degsme”, kuras autori ir dizaina biroja “H2E” radošā grupa Ingūna Elere, Holgers Elers, Laura Lorenca, Anete Liepa, Ģirts Arājs, Madara Jansone sadarbībā ar Barbaru Ābeli, literatūras zinātnieci Gundegu Grīnumu un literāro redaktori Gunu Kalniņu.

Otru kaut nedaudz līdzīgu šai izstādei atrast nāktos grūti – tik pārsteidzoša un savdabīga tā ir. Šādi varētu šķist ne vienam vien apmeklētājam vismaz pirmajā mirklī, pārkāpjot izstāžu zāles slieksni. Šo izstādi tēlaini varētu salīdzināt ar momentā pamanāmu košas krāsas mozaīkas gabaliņu, pieņemot, ka šī mozaīka ir viss Raiņa un Aspazijas 150. jubilejas gads.

Lai radītu kādu īpašu noskaņu, bet varbūt arī cita iemesla dēļ netālu no Intro zāles ieejas apskatāma mākslinieka Kristiana Brektes glezna tušas tehnikā “Mīla un naids” (2014), kurā abi latviešu literatūras dižgari attēloti nepārprotami intīmā brīdī. Ieejot izstādes zālē, pirmais, ko apmeklētājs ierauga, ir melnu, it kā izgrieztu burtu fragmenti jeb daļas. Ja zina īpašo vietu, kur nostāties, var saskatīt, ka šie burti veido vārdu “degsme”. Pirmajā mirklī šķiet, ka telpā valda haoss, taču, ieskatoties vērīgāk, kļūst skaidrs, ka tā nebūt nav. Fonā visu laiku dzirdama skaņa, it kā kāds nemitīgi un enerģiski ar zīmuli ko rakstītu uz papīra.

Šķiet, ka viens no interaktīvās ekspozīcijas autoru mērķiem bijis potenciālajam apmeklētājam palīdzēt saprast, kā veidojas un mainās skatpunkts un kāda nozīme tajā ir cilvēka radošumam. Otrs mērķis – labdabīgi “paspēlēties” ar abu dzejnieku radītajiem jaunvārdiem, dzejas rindām, domu graudiem un dzīves faktiem. Viss iepriekš minētais veido izstādes saturisko pamatu.

Lai izvairītos no situācijas, ka telpā ienākušais cilvēks paliek vien pasīvs vērotājs, pie divām zāles sienām pieliktas melnbaltas magnētiskās tāfeles: pie vienas piestiprinātas Raiņa dzejoļa “Kalnā kāpējs” rindas, zilbes, vārdi un burti, bet pie otras – Aspazijas dzejoļa “Zilā puķe” rindas, zilbes, vārdi un burti ačgārnā secībā. Apmeklētāja uzdevums ir, izmantojot pieejamo “materiālu”, radīt pašam savu vēstījumu. Ja cilvēks šādiem “spēles noteikumiem” piekrīt un vismaz pamēģina, visticamāk, viņam nodarbe iepatīkas un rodas vēlēšanās atkārtot. Līdz ar to izstādes veidotāji savu mērķi ir sasnieguši, proti, atraisījuši apmeklētājā radošumu.

Varētu rasties jautājums, kāpēc izstādes “Rainis & Aspazija. Degsme” veidotājiem tik būtiska ir apmeklētāja iesaistīšanās? Viena no atbildēm, iespējams, būtu, ka abi dzejnieki bija radītāji; tas attiecas ne tikai uz viņu literārajiem darbiem, bet arī uz latviešu valodas bagātināšanu ar jaunvārdiem. Tāpat kā Vecais Stenders, Juris Alunāns, Kronvaldu Atis un Stērstu Andrejs, arī Rainis latviešu valodu ir papildinājis ar daudziem neoloģismiem, bez kuriem tā mūsdienās nebūtu iedomājama. Dzejnieka radīti ir vārdi “mīla”, “vizma”, “veldze”, “tāle”, “brīve”, “jums”, “dāsns”, “augsme”, “plūsma”, “pūsma”, “dvesma”, “vēlme”, “atjaunotne”, “atspulgs”, “ilgas”, “malds”, “riets”, “kaisle” un, protams, arī “degsme”, kas iekļauts ekspozīcijas nosaukumā. Bez degsmes nav iespējams paveikt neko nozīmīgu, paliekošu, kas īpaši attiecas uz radošo profesiju pārstāvjiem. Degsme raksturo arī Raiņa un Aspazijas literāro daiļradi.

Ievērības cienīgs ir fakts, ka, pirms bija radusies ideja veidot izstādi, dizaina biroja “H2E” radošā grupa sagatavoja melnbaltu kalendāru 2015. gadam, kas nu jau ieguvis jaunu – Raiņa un Aspazijas 150. jubilejas gadagrāmatas – statusu. Visās 12 kalendāra lapās, kas katra veltīta vienam mēnesim, autori interpretējuši dažādus abu dzejnieku daiļrades un dzīves skatpunktus. Izstādes apskatīšanas gaitā vēlams šo kalendāru nesteidzīgi izšķirstīt un izlasīt katra mēneša vēstījumu. Īpašu uzmanību piesaista lapa, kas veltīta 2015. gada maijam. Divos blakus novietotos stabiņos tumšiem, trekniem burtiem uzrakstīti iepriekš nedzirdēti jeb dzejnieku jaunradīti mīļvārdiņi. Ar tiem Rainis un Aspazija apmainījušies savstarpējā sarakstē Panevēžā 1897. gada vasarā. Savukārt uzšķirot lapu, kas veltīta Aspazijas dzimšanas dienas mēnesim martam, var atsvaidzināt atmiņā viņas dzejoli “Zilā puķe” no krājuma “Ziedu klēpis” (1911).

Pievienot komentāru

Jaunajā "Oņeginā" nav "fašistu" un "mūsējo". Pilnā saruna ar Rubiķi un KalniņuDiriģents Ainārs Rubiķis un režisore Rēzija Kalniņa operā "Jevgeņijs Oņegins" aicinās uz "romantikas, ilūziju un realitātes cīņu". Kā viņu redzējums atšķirsies no Andreja Žagara iestudējuma 2010. gadā?
Draugiem Facebook Twitter Google+