Mobilā versija
Brīdinājums -1.4°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Sestdiena, 10. decembris, 2016
14. augusts, 2014
Drukāt

NEDĒĻAS FILMA: Lūsija

ReklāmfotoReklāmfoto

Franču režisors Liks Besons radījis spraigu trilleri ar zinātniskās fantastikas elementiem, spekulējot par to, kas notiktu ar cilvēku, ja tas spētu izmantot 100% savu smadzeņu šūnu.

Filmas galvenā varone Lūsija aktrises Skārletas Johansones personā nejauši nonāk jaunas ķīmiskas narkotikas iespaidā, ar kuru iespējams pastiprināt cilvēka smadzeņu darbību. Pēc it kā vienkārša uzdevuma – nogādāt somu ar narkotikām korejiešu gangsterim – darbiņš nenorit, kā plānots, un viens narkotiku iepakojums tiek iešūts Lūsijas ķermenī, lai viņa tās aizvestu no Taivānas tālāk uz Ameriku, kur tās saņemtu īstie adresāti. Tomēr iepakojumā, kamēr tas ir Lūsijā, rodas plaisa un tās sāk uzsūkties viņas asinīs, liekot smadzenēm darboties ar arvien lielāku intensitāti vidējo aptuveno 10% vietā. Paralēli stāsts risinās zinātnieku konferencē Parīzē, kur profesors Normens (Morgans Frīmens), kas tieši nodarbojas ar šīs tēmas pētniecību, uzstājas ar pētījumu, kas gan ir tikai hipotētisks, jo nav bijis iespējams novērot šādus gadījumus praksē. Un te nu abas sižeta līnijas krustojas, jo Lūsija piesakās pie profesora, piedāvājot sevi kā pētījuma objektu, lai fiksētu izmaiņas cilvēkā šādā situācijā. Lai uzturētu spriedzi, tiek atkal iesaistīta gangsteru banda, kas grib atgūt narkotikas, sekojot Lūsijai uz Parīzi.

Ideja par maksimālu cilvēka smadzeņu potenču izmantošanu ir reizē romantiska un izaicinoša. Pateicoties savām prāta spējām, viens cilvēks var pagūt un sasniegt daudz vairāk nekā otrs, bet tam klātesoša ir arī laika dimensija – cik iespējams pagūt vienā mirklī un kā šāda iespēja atšķiras dažādiem cilvēkiem. Ar šādu laika pieeju arī apelē režisors un scenārists Liks Besons. Lūsijai laika ritums vienas diennakts laikā kļūst arvien intensīvāks, ļaujot brīvi pārvietoties, apturēt vai paātrināt laiku. Lai to parādītu vizuāli, tiek izmantots skārienjutīgo ekrānu darbības princips, ļaujot ar pirkstu galiem pārbīdīt redzamos reālās pasaules attēlus, kā to darām savos telefonos, IPad vai citās ierīcēs. Ne tikai šādi tehnoloģiju izmantošanas vai to vizuālās izteiksmes radītie paņēmieni izmantoti filmas stilistikā. Nereti filmas darbības ritumā iekļauti iestarpinājumi, kas ir kā ilustrācijas kādai situācijai vai kāda varoņa iztēles vizualizācija, mazinot darbības spriedzi, bet arī neradot jaunus paskaidrojumus notiekošajam.

Liks Besons no dumpinieciskās jaunās franču kino astoņdesmito gadu paaudzes pievienojies komerckino veidotājiem un dažādos ampluā – gan kā scenārists, gan režisors, producents – piedalījies daudzu nu jau vairāku filmu garumā tapušu darbu uzņemšanā: “Taksi” (četras filmas kopš 1998. gada, nu arī TV seriāls), “Transportieris” (no 2002. gada, arī jau TV seriāla formātā), “Nolaupītā” u. c. Šo viņa action filmu ietekme neapbšaubāmi jūtama arī “Lūsijā”, bet tā sākusies jau daudz senāk, atliek atcerēties kaut vai 1990. gada filmu “Nikita”. To ar Lūsiju (un būtībā ar daudzām citām viņa filmām) saista vientuļnieka tēls – tas ir viens cilvēks, kurš, kādu apstākļu vadīts, atrodas ārpus sabiedrības un tās vispārpieņemtajām normām. Tāds bija Kristofera Lamberta Parīzes metro tuneļos dzīvojošais Freds filmā “Metro” (1985), tāds bija algotais slepkava, Žana Reno spēlētais Leons tāda paša nosaukuma filmā (1994), arī visu “Transportiera” daļu galvenie varoņi ir vientuļnieki, kuri spiesti saviem spēkiem cīnīties par kāda uzdevuma izpildi vai savu esksitenci.

Lai arī “Lūsijā” ir samiksēti dažādi žanri un vizuālās izteiksmes, tās ritms ir pietiekami spraigs un Johansone, kā to varētu gaidīt, lomā saistošana, lai būtu iespējams ļauties Besona spēlēm ar laiku.

UZZIŅA:


“Lūsija” / Lucy


Francija, 2014

Režisors Liks Besons

Lomās: Skārleta Johansone, Morgans Frīmens, Minsiks Čoi, Amrs Veikeds u. c.

Kinoteātros “Citadele”, “Multikino”, “Cinamon” no 15.08.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+