Kultūra
Teātris un kino

Spēles mozaīka0


Visas lomas izrādē ir izstrādātas niansēti un koši. Vita Vārpiņa (no kreisās) pārliecinoši iejutusies Sievietes lomā un Akvelīna Līvmane – Mātes tēlā.
Visas lomas izrādē ir izstrādātas niansēti un koši. Vita Vārpiņa (no kreisās) pārliecinoši iejutusies Sievietes lomā un Akvelīna Līvmane – Mātes tēlā.
Publicitātes (Mārtiņa Vilkārša) foto

Bulgāru dramaturģe Jana Dobreva ir diezgan labi pazīstama Eiropas kultūras vidē. Viņas lugas tikušas prēmētas prestižos starptautiskos konkursos un festivālos. Galvenā viņas daiļrades tēma ir mūsdienu pasaules problēmas – tās pasaules, kurā stipri jaušams, kā saka J. Dobreva, “atbalsta un balansa trūkums”.

Tas, ka Mihails Gruzdovs, atgriezies teātrī pēc ilgas ārstēšanās no smagas slimības, nolēmis iestudēt J. Dobrevas lugu “Smilšu cilvēciņi”, man liekas, ir ļoti likumsakarīgs solis.

Šīs dramaturģes darbu vadmotīvs, protams, režisoram ir ļoti tuvs, un tas, viņas vārdiem runājot, skan šādi: “Šīs zemes dzīve ir tikai mazumiņš no mūsu mūžīgās eksistences. Tas ir ceļojums, ko nevar iesaiņot ceļasomās un ieskaitīt banku kontos. Iznākumā viss ir gaužām vienkārši – svarīgs nav tas, ko mēs saņemam, bet tas, ko dodam.” Dabiski, ka M. Gruzdovam tagad jo sevišķi tuva ir šī vēlme palīdzēt mums visiem dzīvot tā, lai mācētu mīlēt un gribētos dot.

Lugas nosaukums “Smilšu cilvēciņi” faktiski aizgūts no bērnu spēļu mozaīkas, ko tā arī dēvē – “smilšu cilvēciņi”. To veido koka figūriņu kopa, kas var “saķerties” cita pie citas, radot visnegaidītākās konfigurācijas. Bet, tiklīdz izņemam kaut vai tikai vienu “cilvēciņu”, visa konstrukcija sabrūk kā kāršu namiņš. Tātad pašā nosaukumā ietverta lugas būtība: šajā pasaulē nav nevajadzīgu ļaužu. Kā arī tās izklāsta forma: spēle.

Tā iestudēta arī Mihaila Gruzdova izrāde. Scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis uz Dailes teātra Kamerzāles skatuves izpletis baltu telpu, kurā var saskatīt līdzību ar slimnīcas palātu vai poliklīnikas uzgaidāmo telpu. Ir tikai daži krēsli, redzamas durvis, kas ved uz ārsta kabinetu, un aizstiklota tualetes istaba. Visa uzmanība pievērsta tikai viņām – sievietēm, kas ieradušās uz pieņemšanu pie psihoterapeita.

Atbilstīgi izrādes formai, proti, spēles stilam, darināts arī varoņu ietērps. Kostīmu māksliniece Valentīna Začiņajeva viņām piešķīrusi tādus tērpus, ka patiesi vajadzīgs laiks, lai aplūkotu visas detaļas un atminētu mākslinieces šķelmīgos mājienus. Izaicinoši krāšņi, bravūrīgi kostīmi, kādos tomēr neviena mūsdienu sieviete – jo sevišķi ikdienā – negreznojas. Tikai viena no sievietēm ir apģērbta, tā sakot, normāli. Pārējās izskatās kā trakas.

Spēles azarts raksturo visu izrādes gaitu. Pati autore lugas žanru nodēvējusi par lirisku komēdiju. Liriskais motīvs ieskanas izrādes beigās. Bet pārsvarā režisors izmanto gandrīz vai farsu, attīstot savu vēstījumu par dāmām garīgajā krīzē.

Viena no viņām – tā, kas apģērbta, tā sakot, normāli, – ārēji ir pati mierīgākā. Varbūt tādēļ, ka pēc profesijas juriste. Vita Vārpiņa smalki niansēti spēlē šo lomu – Sievieti. Izrādes beigu daļā uzzinām, ka viņa visu savu dzīvi ir kaunējusies un nicinājusi savu māti, prostitūtu. Tas viņu pārvērtis par vīriešu nīdēju un psihastēniķi. Viņa baidās no spilgtas gaismas, tādēļ ik pa brīdim lūdz nodzēst gaismu. Izvairās no jebkāda fiziskas saskar-smes kontakta, pat no piedāvātām konfektēm. Laiku pa laikam sev un mums visiem zālē sēdošajiem paziņo, ka pasaulei ir vajadzīga revolūcija.

Bet Akvelīnas Līvmanes varone nedod viņai mieru. Interesants un spilgts histēriķes tēls. Cik ļoti viņa alkst satuvināties ar nepazīstamo dāmu, tā vai citādi viņai uzplijas, ir ļoti amizanta un arī asprātīga. Jūtams, ar kādu aizrautību aktrise spēlē savu neparasto dāmu – Māti. Viņa atrod visdažādākās nianses tās raksturā un attieksmē pret cilvēkiem, bet pirmām kārtām attieksmē pret Meitu, kas sēž tepat uz grīdas.

Ieva Florence Meitas lomā piesaista skatienu ne tikai ar savu grezno kleitu, bet arī grimu. Viņa visa grimst zilumā – pamatīga, skumīga neirotiķe. Dzīvo, nostājusies protesta pozā pret Māti, bet tajā pašā laikā pilnībā ir viņai pakļāvusies. Darbībai ritot, pamazām atklāsies, ka Meitā ir arī patiesa mīlestība pret savu mammu.

Visas lugas lomas izrādē tieši tā arī ir izstrādātas – niansēti un koši. Vienlaikus, manuprāt, tēli ir ilustratīvi, proti, ilustrē simptomus. Spilgtu tēlu veido arī Anete Krasovska Studentes lomā. Acīmredzama depresīvā psihoze. Nevaldāmi enerģiska, nekonsekventa spriedumos, auro pa telefonu, risinot savas problēmas kā izglītības, tā biznesa jomā. Skaidrs, ka šis cilvēks neko nespēj atrisināt līdz galam. Haosa tēls. Interesanti vērot Studenti, kad viņa atrodas aiz stikla tualetes telpā. Kaut kas no tiesas lirisks kļūst viņā jaušams, jo sevišķi, kad viņa “apmīļo” savu ķīniešu lukturīti.

Vēlāk Studente to uzdāvina Meitai, kas savukārt pēc kāda laika lukturīti atdāvina savai Mātei. Šī vēlme dalīties, dot pamazām izpaužas visu varoņu attiecībās. Katra stāstot atklāj savu iekšējo, dziļi slēpto sāpi un itin kā iegremdē mūs kopīga psihoterapijas seansa atmosfērā. Vaļsirdīgu emociju sprādzieni, dažu krīzes situāciju risinājums, piemēram, Sieviete aizskrien uz savas mātes bērēm, un dvēseliski silta savstarpējā sapratne. Bet pašā finālā mēs visas varones ieraudzīsim, tērptas baltās kleitās vai varbūt garos kreklos. Vijīgi vēcinot rokas, viņas dejo – vai nu kā slimnīcas pacientes, vai slimi eņģeļi, par kuriem pašas stāstījušas, runājot par Debesīm.

Izteiksmīga izrāde. Bet kādēļ to skatīties bija garlaicīgi? Domāju tādēļ, ka ir nogurdinoši vērot banālu psihopātijas mozaīku, jau iepriekš zinot autoru secinājumu, ka visam pie vainas ir mīlestības trūkums. Šķiet, tikai viens moments bija patiesi īsts šīs tēmas mākslinieciskais akcents. Beigās, tā arī nesagaidījušai ārstu, Studentei pēkšņi izdodas atvērt viņa kabineta durvis. Bet kabineta nav. Ir tikai ķieģeļu siena. Precīzs simbols: nekāds ārsts nespēs palīdzēt, ja tava sirds ir iemūrēta.

 

Jana Dobreva, “Smilšu cilvēciņi”, liriska komēdija I daļā

Dailes teātra Kamerzālē

Režisors: Mihails Gruzdovs, scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, kostīmu māksliniece Valentīna Začiņajeva, gaismu māksliniece Māra Vaļikova. Lomās: Akvelīna Līvmane, Ieva Florence, Vita Vārpiņa, Anete Krasovska.

Tuvākās izrādes: 14., 20. februārī.

 

Vārds skatītājiem

Saistītie raksti

Linda Spundiņa: “Izrāde liek raudzīties uz dzīves problēmu krāsainību, kas arī vizuāli tiek atainota klaunādē. Kad visu četru dāmu ciešanu cēloņi tiek uzlasīti kā smilšu graudiņi, laimīgas beigas ir grūti sagaidīt. Izrāde, kas atkal liek ilgi domāt.”

Dace Lauska: “Izrāde par iekšējo cīņu ar sevi lēmumu pieņemšanā, par to, kā izvēlamies dzīvot – emociju, pieņēmumu vai arī prāta vadīti.”

twitter un http://dailesteatris.tumblr.com

LA.lv