Laukos
Tīrums

“Zemnieki nav lohi”. Jaunbērzes Strazdu ģimene par biznesa plānošanu, ierēdņiem un tukšajiem laukiem 16


Inese Strazda ar dēliem, kuri arī iesaistījušies lauksaimniecības biznesā. No Ineses pa labi – Imants, pa kreisi – Jānis un Harijs. Attēlā redzamajam graudu pirmapstrādes kompleksam līdz nākamajai sezonai nomainīs esošo kalti pret jaunu.
Inese Strazda ar dēliem, kuri arī iesaistījušies lauksaimniecības biznesā. No Ineses pa labi – Imants, pa kreisi – Jānis un Harijs. Attēlā redzamajam graudu pirmapstrādes kompleksam līdz nākamajai sezonai nomainīs esošo kalti pret jaunu.
Foto: Uldis Graudiņš

Jaunbērzes pagasta zemnieku saimniecības Anšītes saimniece Inese Strazda ar saviem dēliem Jāni, Imantu un Hariju intervijā aicina nodrošināt lauksaimniekiem nemainīgus spēles noteikumus vismaz piecu gadu periodā, attīstīt laukos uzņēmējdarbību, celt lauksaimniecības nozares prestižu, kā arī būtiski mazināt ierēdņu un deputātu skaitu

Kas šajā sezonā izauga vislabāk?

Vēlās šķirnes visas bija ļoti labas. Vidēji no 650 ha nokūlām astoņas tonnas graudu. Ļoti labs rezultāts. Tik laba šāda vidējā raža nav bieži. Parasti kuļam vidēji 7–7,5 t/ha. Šajā gadā visi bija 2.grupas pārtikas graudi. Pupas pārdodam parasti pēc gadu mijas, kad paši esam tās iztīrījuši, sašķirojuši un safasējuši sēklai. Pupām, neraugoties uz ļoti vēlo kulšanu, šogad arī bija rekordraža – nokūlām vidēji 7,5 t/ha. Rapši aizvadītajā rudenī ļoti slikti sadīga, izaudzējām vidēji 3,5 t/ha. Mums tas nav daudz.

Kam Anšītes pārdod ražu?

Vienai daļai graudu fiksējām diezgan labas cenas agrāk, patlaban gaidām, kas biržās vēl būs. Ļoti daudzus gadus sadarbojamies ar Elagro Trade. Šī sezona bija pirmā, kad nevarējām paši visu izaudzēto izkaltēt kaltes nepietiekamās jaudas dēļ. Jau iepriekšējā projektu uzsaukumā iesniedzām projektu tās modernizācijai, patlaban uz nākamo sezonu liksim lielāku jaudu. Mums patlaban ir Arai kalte, būs Tornum kalte. Šajā sezonā aptuveni 1000 tonnas graudu pārdevām nežāvētus, jo nevarējām tos izžāvēt. Kaltes jauda ir 8 t stundā. Torņos varam glabāt 3000 t graudu, vēl 1500 tonnām ir vieta šķūnī.

Kādas Jaunbērzes pusē ir zemes pirkšanas iespējas?

Ir ļoti grūti šādus pirkumus veikt. Jābūt veiksmei, un par zemi ir ļoti dārgi jāmaksā. Ļoti slikta zeme maksā 6000 eiro/ha, laba – 8000 eiro/ha. Par cenām labāk nerakstiet, tas zemju īpašniekiem ir kā medus maize. Viņi domā, ka mēs platību maksājumos saņemam 150–200 eiro/ha, īstenībā saņemam mazāk nekā 100 eiro/ha. Ik gadu šie maksājumi kļūst aizvien mazāki. Kur ir solītie 150 eiro/ha? Iespējams, kopā saskaitot arī bioloģisko saimnieku tiešmaksājumus, vidējais rādītājs valstī ir vairāk nekā 100 eiro/ha. Zemgalē tiešmaksājumi saimniekiem ik gadu kļūst mazāki.

Kas saimniecības ikdienas darbībā traucē visvairāk?

Sāksim ar valsts līmeni. Kad sākās jaunais ES plānošanas periods, LAD pārstāvis solīja – atbalsta likmes turpmāk nemainīsies. Pagāja tikai viens gads – viss ik gadu sāka mainīties. Gan nosacījumi, gan atbalsta likmes. Kam ir domāti vērtēšanas kritēriji projektu īstenošanā, ja vienā kārtā stingri izvērtē, otrā kārtā visiem iedod prasīto, trešajā kārtā nezini, vai dabūsi? Nav noteiktības, tad labāk nedot atbalstu nevienam! No malas izskatās – katru reizi atbalstu dod tiem, kuriem vajag. Vienā kārtā atbalstīja visus – vai par pieteikumu bija saņemti 30 vai 80 punkti. Kārtu agrāk – tie, kam bija tuvu 80, nesaņēma atbalstu modernizācijai. Tāpat meliorācijai – visu laiku paša līdzfinansējums bija 20%, patlaban tas ir 40%. Samazināja arīdzan atbalstāmo summu par drenas metru. Ko vari plānot ar šādu darbības stilu? Ir jāņem tas, ko tajā brīdī vari dabūt. Prognozējams nav nekas.

Nodokļu politika arī – mums nekad nav zināmi nosacījumi ne par sociālo nodokli, ne par iedzīvotāju ienākuma nodokli. Kad mums atkal zemei cels kadastrālās vērtības, lai pašvaldības varētu lielāku nodokli par nekustamo īpašumu saņemt? Visu laiku runā par šā nodokļa celšanu. Ja kadastrālās vērtības pielīdzinās tirgus vērtībām, tad zemnieki bankrotēs. Patlaban kadastrālā vērtība ir tuvu 40 eiro/ha. Ja pieskaita vēl klāt nomas maksas, tie ir būtiski izdevumi. Tā tikai šķiet, ka mums, lauksaimniekiem, ir lielas ražas un izdevīgi tās pārdodam. Viss ir darbā jānopelna.

Valstij ir jānodrošina stabilitāte, spēles noteikumiem ir jābūt zināmiem vismaz pieciem gadiem uz priekšu, lai var plānot. Ideālā variantā būtu desmit gadi. Patlaban atbalsta īpatsvars ik gadu mainās. Šobrīd lielāks atbalsts tehnikas pirkumos ir kombainiem. Visticamāk, ir Zemkopības ministrijai pietuvināti cilvēki, kuru labā pēkšņi maina spēles noteikumus.

I. Strazds: – Tā ir krievu rulete – vai trāpīs lode vai netrāpīs. Šajā plānošanas periodā katrā uzsaukuma reizē atbalsta saņemšanas nosacījumos bija būtiskas izmaiņas. Arī attiecībā uz meliorāciju. Ir valstij piederošās meliorācijas sistēmas. Valstij būtu jāpriecājas, ka zemnieki vēlas sakārtot sava īpašuma meliorācijas sistēmu, nevis jānogriež atbalsts. Ar šādu 60% atbalstu nevienu nomas lauku sakārtot nevar. Es neieguldīšu 40% izmaksu nomas laukā. Es varu savu privāto īpašumu sakārtot. 20% saimniecības līdzfinansējums bija ļoti atbilstošs. Mēs par vēlu atjēdzāmies, neiesniedzām projektu. Visa meliorācijas sistēma mums ir novecojusi.

J. Strazds: – Ir lauki, kur meliorācija darbojas labi, ir tādi, kur attālumi starp caurulēm ir divas reizes lielāki, nekā būtu jābūt. Mums ir pašiem cauruļu skalotājs, ar to daudz problēmu novēršam, daudz slapjuma ir nolaists. Patlaban ir palikuši darbi, kur ir vajadzīga rakšana, tostarp arī grāvju rakšana ar ekskavatoru.

I. Strazds: – Izmaksas ir atšķirīgas no veicamo darbu daudzuma – ja ir jāiztīra grāvji, jāatjauno iztekas un akas, tad izdevumi ir vieni, drenu likšana ir daudz dārgāka. Vienalga, summa salasās.

J. Strazds: – Daudzviet ir tā, ka no sava grāvja nevar ūdeni nolaist tāpēc, ka tālāk ir aizauguši valsts meliorācijas sistēmas grāvji un ūdenim nav kur palikt. Absurdi – no mums valsts prasa sakārtot meliorācijas sistēmu, tomēr pati nedara. Brauc Eiropas Komisijas pārstāvji, pārbauda meliorācijas grāvjus. Pēta, kāpēc ir tik liels ūdens līmenis. Mums ir jāstāsta un jārāda, ka tālāk valstij piederošais grāvis ir aizsprostots, pilns ar ūdeni. Ja valsts grāvis aizsērējis, tad papīri ir tīri. Kāpēc nesoda valsti par nepaveiktu darbu? Kāpēc soda tikai zemniekus?

I. Strazda: – Mums Latvijā pietiktu ar 50 galvām Jēkaba ielā. Kad bija 2,5 miljoni iedzīvotāju, bija 100 deputātu, patlaban esam 1,8 miljoni, bet deputātu ir tikpat daudz. Agrāk viņiem nebija tik daudz padomnieku. Pirmais, kas jādara Latvijā, ir ierēdņu aparāta mazināšana. Proporcionāli mazināt viņu skaitu un algas! Cik Latvijā ir ražotāju salīdzinājumā ar budžeta iestāžu darbiniekiem? Nav normāla šī attiecība!

Vai ir jūtams, ka Latvijā visaugstākajā līmenī rūp lauksaimniecībā notiekošie procesi?

Nav jūtams. Lauksaimniecības nozarei sabiedrībā arī ir zems prestižs. Pirmām kārtām ir jāsakārto lauku vide. Tas, kas notiek, ir ārprāts. Lauki iztukšojas, redzēt pamestās mājas ir drausmīgi. Es varu būt laimīga, ka visi mani dēli ir palikuši Latvijā. Tā ir vislielākā vērtība, kas, dzīvojot laukos, var būt. Laukos var labi dzīvot un darboties. Ja pašam ir galva uz pleciem, var savu biznesu izdomāt un īstenot. Iespējams, daudzi Latvijā palikušie cilvēki ir zināmā mērā degradējušies. Bezdarbnieku pabalsts viņus vēl vairāk ir degradējis. Tāpat arī simtlatnieki. Viņiem maksā par to, ka viņi ir. Nesaprotu, kāpēc man ir vīrieši spēka gados jāuztur? Vienlaikus daudzbērnu ģimenēm, kur cilvēki patiešām darbojas, atbalsta tikpat kā nav.

I. Strazds: – Valsts aparāts augs, būs aizvien jaunas komisijas. Valsts iestādes samazina štatus, atlaiž ierēdņus, tomēr būtībā pārceļ viņus uz citu darba vietu.

I. Strazda: – Man ļoti nepatīk plašsaziņas līdzekļos ļoti bieži uzsvērtais – zemnieki neapdrošina sējumus, tāpēc paši ir vainīgi dabas stihijas gadījumā. Bet apdrošinātāji sedz zaudējumus līdz brīdim, kad raža izaugusi, līdz tās gatavības fāzei! Tālāk ir paša saimnieka atbildība. Politiski arī reklamē sējumu apdrošināšanu, tomēr apdrošinātājs nevienu centu nemaksā par applūdušiem sējumiem, kur atrodas nenovākta nogatavojusies raža. Es ceturto gadu apdrošinu sējumus. Svarīgi, ka apdrošinātāji neapdrošina pret putnu nodarīto kaitējumu. Pupu sējumus arī neapdrošina. Pavasaros putni daudz pupu apēd. Kas ir vainīgs? Mēs putnus šaut nedrīkstam. Kviešu laukiem pāri rudenī laižas gulbji, aiz tiem paliek melni lauki. Tā ir liela problēma. Mums ģimenē ir trīs mednieki. Mēs atbalstītu šo putnu izlases veida šaušanu. Saprotu, ka pilsētā dzīvojošie cels trauksmi, ka zemnieki vēlas gājputnus apšaut.

Lauksaimniecība ar dabas apstākļu neparedzamo ietekmi ir mūsu biznesa sastāvdaļa. Apdrošināšanai ir jābūt līdz galam. Zemnieks jau nav vainīgs, ka uznāk dabas katastrofas un viņš apdrošināšanas gadījumā nevar saņemt atbalstu. Vienlaikus pa tālrādi skandē – zemnieki ir lohi. Neesam mēs lohi. Neviens neatspēko plašsaziņas līdzekļos ačgārni teikto, un pilsētnieki domā, ka tā ir. Kaut apdrošināšanas kompānija varētu pateikt, kas īstenībā notiek!

J. Strazds: – Dzirdēju diskusiju, ka tad, kad cietīšot vismaz 50% no kopējās platības, tad sākšot domāt, ka var arī tādus riskus apdrošināt. Patlaban dabas postījumi veidojot ļoti mazu īpatsvaru.

I. Strazds: – Tad arī vairāk, lielākas platības apdrošinātu. Patlaban apdrošināto platību īpatsvars valstī ir aptuveni 15% no visām platībām. Tas ir maz, turklāt dārzeņu platības neapdrošina.

Kā vērtējat Eiropas Parlamenta ieteikumu aizliegt glifosātu 2022. gadā?

I. Strazda: – Vai Eiropas Parlamentā ir daudz lauksaimnieku un ķīmiķu? Būs traki, ja glifosātu aizliegs. Slikti, ka nav ko vietā piedāvāt. Eiropā viņi savas zemes ir tik ļoti piesārņojuši, ka aizliegums varētu būt pamatots. Mēs tomēr Latvijā saimniekojam atšķirīgi. Rēķinām katru centu līdzi. Ar daudzgadīgajām nezālēm glifosāta aizlieguma gadījumā būs ļoti grūti. Iespējams, ka ir jau kaut kas cits vietā sagatavots. Monsanto pārstāvis man teica, ka kaitīgs jau nav pats glifosāts, bet gan tā savienotājviela. Jaunajam glifosātam pierādīts, ka kaitīguma neesot. Iespējams, to atļaus. Pieļauju, ka Rietumeiropā ļoti daudz miglo jau izaugušu labību un rapšus. Mēs tā rīkojamies ļoti reti. Ir Latvijā saimniecības, kas tā rīkojas. Mēs cenšamies miglot lauku vien pēc graudu kulšanas. Kādreiz pirms kulšanas miglojām, patlaban tā nedarām. Taču ar nezālēm kaut kā ir jācīnās. Atzīstu, ka nevajag izaugušu labību miglot. Ar nezālēm ir jācīnās agrāk, nevis pirms kulšanas. Daudzi zemnieki, kam nav kalšu, šādā veidā atrisina kaltēšanas problēmu. Protams, tas ir lētāk. Piekrītu, tā nedrīkst. Mani dēli arī neatļauj miglot pirms kulšanas.

Vai Latvijas lauksaimniecība attīstās pareizā virzienā?

Godīgi sakot, ir žēl, ka laukos izmirst cilvēki. Viņu saimniecības ir likvidējušās, un tas nav pareizi. Pie lauku iztukšošanās roku pielika arī valsts, kas noteikti ar tās rīcībā esošajiem politikas instrumentiem varēja rīkoties citādi, nevis tā, kā rīkojās. Kāds bija atbalsts laukos viensētās dzīvojošajiem cilvēkiem? Viņiem nebija ne darba vietu, nekā. Transports nekursēja, atlika vien braukt prom. Mums blakus atrodas Bērzes ciemats. Tas ir tukšs. Nav pat veikala.

Laukos būtu jābūt ģimenes saimniecībām. Mēs arī veidojam mazās saimniecības. Dēliem Jānim, Harijam un Imantam ir mājas, viņi veido vidi ap tām. Aiziešana no laukiem patlaban ir neatgriezenisks process. Ja cilvēks laukos vēlas būvēt māju, viņš nevar aizdevumu saņemt, pat māju nevar ieķīlāt. Jābūt zemei trīs kilometru attālumā no pilsētas. Mums Jelgava atrodas 30 km, Dobele 15 km attālumā.

Iepriekš teiktais parāda valsts attieksmi pret laukiem. Cilvēkus velk uz pilsētu. Daudzi jaunie zemnieki ir iesaistīti jauno zemnieku projektos, tomēr naudas vairāk nav. Tai vajadzēja pietikt līdz 2020. gadam, tomēr nebūs. Mans dēls Imants arī kā jaunais zemnieks sāka gaļas liellopu projektu. ES atbalsts bija 40 000 eiro, to bija grūti saņemt, jo vajadzēja standarta izlaidi. Ja nekā nav, nevari iesākt. Uzdāvināju viņam zemi. Ja ir vecāki, kas var palīdzēt, tad var laukos darboties. Vienlaikus LAD saka – jaunais zemnieks ir atkarīgs no Anšītēm! Bet kā tad citādi var sākt darboties, ja darbības sākumā prasa produkcijas standarta izlaidi? Valsts ir izvirzījusi pretrunīgus nosacījumus – atbalstīt nedrīkst un sākt no nulles arī nevar. Kā tad lai jaunietis iesāk?

I. Strazds: – Projekts ir uz četriem gadiem, patlaban ir otrais gads. Projekta beigās ir jābūt 80 galvām ganāmpulkā. Patlaban to ir 38.

Kāda ir jūsu attieksme pret viesstrādniekiem?

I. Strazda: – Patlaban mums viņus nevajag. Labu strādnieku atrast ir ļoti grūti. Mums vajag kvalificētu traktoristu, kas prot darboties ar moderniem traktoriem. Jaunā kalte arī būs modernizēta, darbs būs vien ar datoriem. Jebkuru cilvēku no malas, tostarp simtlatnieku, nevar laist darboties. Mums saimniecībā ir astoņi darbinieki, no tiem četri ir mani dēli.

I. Strazds: – Tie simtlatnieki nemaz nenāks strādāt. Akmeņu lasītājus ik gadu ir aizvien grūtāk atrast. Agrāk cilvēki uz akmeņu lasīšanu stāvēja rindā. Tas ir mazkvalificēts darbs. Atnāk, divas dienas palasa akmeņus un lūdz avansu maizītei. Diemžēl valsts īstenotā politika šos cilvēkus noveda tik tālu. Viņi jau zina, kas viņiem pienākas – malka bez maksas, pabalsts elektrībai. Kāpēc normālam cilvēkam nekas bez maksas nepienākas? Šo kontingentu valsts ar savu politiku izaudzināja. Tā ir dzīves īstenība. Skolēnus akmeņu lasītāja darbā pavasaros iesaistīt nedrīkst.

– Kādā virzienā Anšītes plāno attīstīties?

I. Strazda: – Attīstāmies ar banku aizdevumiem. Ļoti daudz naudas ieguldīju zemes pirkšanā. Uzskatu, ka no 1. novembra Altum piedāvātā zemes noma zemniekiem ir ļoti laba iespēja. Var iegūt naudas līdzekļus uz pieciem gadiem un vēlāk par fiksēto cenu zemi atpirkt. Ļoti labi! Sen vajadzēja šādu kārtību ieviest. Mēs ieguldīsim naudu kaltes jaudas palielināšanā. Sasniegtā graudu ražība ir jānotur. Pupām un graudiem vidējā ražība 10 t/ha nebūs ik gadu. Rapšu ražību noteikt varam celt. Mums ir bijuši gadi, kad vidējā ražība, audzējot šo kultūru 200 ha platībā, bija 4,5 t/ha.

UZZIŅA
Jaunbērzes pagasta zemnieku saimniecība Anšītes

ATTĪSTĪBA
Dibināta kā Breša saimniecība 1989. gadā ar 24 ha lielu zemes platību. Sākumā audzēja govis, cūkas, lopbarības biešu sēklu. 90. gadu sākumā paplašina zemes platībulīdz 60–70 ha.90. gadu vidū lopkopību nomaina ar graudkopību un pakāpeniski palielina zemes platību. Labības kulšanā vispirms izmanto kombainu Ņiva,vēlāk līzingā pirkto Sampo. 2004. gadā pērk pirmo Claas Mega kombainu, pēc septiņiem un pēc 11 gadiem – divus Claas Lexion kombainus. 2004. gadā par savu naudu uzbūvē graudu kalti.
Patlaban apsaimnieko 1000 ha LIZ, pēdējo sešu gadu laikā zemes platība tikpat kā nav palielinājusies. Audzē kviešus, rapšus, lauka pupas, lucernu. Šogad vidēji kūla 8 t/ha kviešus, 7,5 t/ha pupas (rekordraža), ko audzē sēklai, un 3,5 t/ha rapšus.

NĀKOTNES VĪZIJA
Noturēt sasniegto graudaugu un pupu ražību, rapšiem sasniegt un noturēt 4,5 t/ha kūlumu/ Palielināt kaltes jaudu. Izmantot rapšu sējā dziļirdināšanas tehnoloģiju.

Šo un citus lauksaimnieku pieredzes stāstus lasiet žurnālā Agro Tops

Lorem ipsum2
FOTO: Leta2

LA.lv