Māris Antonevičs: Gribētos, lai arī par Latviju teiktu: “Tur ļaudis ir ļoti nepiekāpīgi” 7
Atzīšos, ka mani ļoti iespaidoja tas, ko man sacīja krievu politologs Dmitrijs Oreškins, kad mūsu saruna ievirzījās par hipotētisko Krievijas uzbrukumu Latvijai. D. Oreškins to nosauca par mazticamu un mēģināja modelēt situāciju: “Teorētiski, protams, var rēķināt, ka Baltijas valstīm un NATO nepietiks spēka, lai noturētu pirmo triecienu, taču tās vienalga nodarīs būtisku kaitējumu Krievijas armijai. Labi, pieņemsim, Putina armija tiktu līdz Rīgai. Kas tālāk? Absolūts vairākums vietējo iedzīvotāju būtu negatīvi un naidīgi noskaņoti pret iebrucējiem. Sāktos diversijas, partizānu karš. Krievijas militāristiem tā būtu īsta “elle” – viņi vienīgi varētu sēdēt bāzē un gaidīt nākamo pavēli no Maskavas. Putins to apzinās. Viņš reiz atzina, ka pirms Krimas “operācijas” ir veikta socioloģiskā aptauja, un tā parādīja, ka vietējo iedzīvotāju vairākums ir labvēlīgi noskaņoti pret Krieviju. Arī par sabiedrības noskaņojumu Baltijas valstīs Putins noteikti ir informēts.”
Mani iespaidoja tas, ka cilvēks, kurš Latviju apmeklē varbūt pāris reizes gadā, tik augstu vērtē latviešu pretošanās spēju. Jo tieši sabiedrības noskaņojums ir svarīgākais. Sveša vara var gūt ātru militāru uzvaru kaujas laukā, bet daudz grūtāk ir salauzt pretestības garu. Tā var izpausties dažādi, ne tikai karojot, bet visās dzīves situācijās. Un tas var atturēt potenciālo pretinieku no agresīviem plāniem vai, gluži pretēji, iedvesmot uz rīcību, ja ir jūtams, ka te ir “vājā vieta”. Staļina līdzgaitnieks Vjačeslavs Molotovs, jau būdams pensijā, rakstniekam Čuvajevam bija stāstījis, kas licis pārskatīt Maskavas impēriskos plānus pievienot PSRS Somiju: “Būtu ieguvuši nedzīstošu brūci… Tur (Somijā) ļaudis ir nepiekāpīgi, ļoti nepiekāpīgi. Tur pat mazākums būtu ļoti bīstams.”
Grūti saprast, ko vēlējušies panākt ANO Bēgļu aģentūras vietējie darboņi, uzsākot kampaņu “Mēs darītu tāpat!” – tajā līdzās atsevišķu patvēruma meklētāju portretiem ar tekstu “Mēs bēgām” redzamas Latvijas iedzīvotāju bildes ar apgalvojumu “Mēs bēgtu”. Ja tā ir kampaņas organizatoru personiskā politiskā manifestācija, tad to vajadzētu deklarēt skaidrāk, pretējā gadījumā izskatās pēc vāji maskēta mēģinājuma programmēt sabiedrību, lai drupinātu tās pretošanās garu. Tāpēc arī Aizsardzības ministrijas un zemessargu pirmā reakcija ir saprotama – šādas izdarības ir nepieļaujamas (kampaņas aktīvisti gan sākuši purpināt par “cenzūru”). Protams, nevajadzētu pārspīlēt arī šo plakātu nozīmi – tie drīz aizmirsīsies. Cita lieta, ja kampaņa gūtu arī turpinājumu un atziņa “Mēs bēgtu” tiktu ilgstoši borēta sabiedrības apziņā. Tad te jau varētu saskatīt pat kādas hibrīdkara pazīmes. Bet pagaidām tā vienkārši ir blēņošanās ar resursiem, kas nonākuši vienas specifiskas politiskās orientācijas biedru grupas rokās.
Spēlēt kaut kādas “kas būtu, ja būtu” spēlītes var ilgi un bezjēdzīgi. Var, piemēram, iztēloties, ka esam Ziemeļkorejas iedzīvotāji un esam spiesti pielūgt vadoni vai arī ka esam Brazīlijas graustu rajonu iemītnieki un dodamies laupīt tūristus un tā tālāk. Būtu grūti iebilst, ja tiktu apelēts pie līdzcietības vai tamlīdzīgām jūtām, taču kampaņas rīkotāji izvēlējušies daudz primitīvāku pieeju – kairināt cilvēku pašsaglabāšanās instinktus. Bet tie ne vienmēr ir labākie padomdevēji. Piemēram, tumšā vakarā ejot pa ielu un redzot, ka kāds tiek sists, visticamāk, pirmā reakcija būs bēgt – lai glābtu pats savu ādu (lai gan vajadzētu vismaz ziņot policijai). Mēs nezinām, vai tiešām “darītu tāpat”, bet ar to nelepojamies un nereklamējam.
