Mobilā versija
Brīdinājums +2.0°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
19. novembris, 2013
Drukāt

Spēlmaņu nagla stingra skatuves dēļos


Foto - Gunārs JanaitisFoto - Gunārs Janaitis

Finita la comedia

Sestdien, 23. novembrī, Dailes teātrī pasniegs Latvijas teātra balvas “Spēlmaņu nakts” 17 nominācijās.

Latvijas teātra balvas “Spēlmaņu nakts” pasniegšanas ceremonija šosestdien notiks jau 20. reizi. Kopš 1999. gada krāšņais, glamūrīgais un publiku aizraujošais sarīkojums risinās rudenī Eduarda Smiļģa dzimšanas dienā 23. novembrī. Viņa dibinātajā Dailes teātrī ceremonija notiks devīto reizi. 1995. gadā žūrija ierosināja dibināt balvu par mūža ieguldījumu. Pirmais to saņēma režisors un aktieris Alfrēds Jaunušans. Šogad mūža ieguldījuma balvas saņēmēji ir divi – Sanfrancisko Mazā teātra vadošais aktieris, režisors Laimonis Siliņš un Valmieras teātra aktrise Ligita Dēvica, kura uz skatuves aizvadījusi piecdesmit darba gadus.

Pirmajā gadā teātri izvirzīja pretendentus septiņpa-
dsmit kategorijās – tieši tāpat kā šogad. Tradicionāli laureātiem pasniedz lielo balvu teātra mākslā, kuru darinājis Latvijas Mākslas akadēmijas profesors, metālmākslinieks, dizainers Juris Gagainis. Nu jau desmit gadus balva tās vizuālā veidola dēļ tiek dēvēta par skatuves naglu.

Cik nozīmīga ir šī balva jeb cik stingri “Spēlmaņu nakts” nagla turas skatuves dēļos? Ko īsti tā vairāk interesē – publiku, teātra fanus vai pašus skatuves māksliniekus? Un cik lielā mērā balva un izvirzītās nominācijas atspoguļo teātra procesu? Tie ir jautājumi, uz kuriem rodas vēlme meklēt atbildes pirms ikkatras “Spēlmaņu nakts”.

Par maz sirdij?


Viena no problēmām – žūrijai jānoskatās ārkārtīgi liels izrāžu skaits: šogad 134 jauniestudējumi. Vērtētāji saskaras ar situāciju, ka ne visi visu ir iespējuši redzēt. Varbūt tādēļ 2009./2010. un 2010./2011. gada sezonā tika izmēģināts divpakāpju žūrijas modelis, kad nominantus izraugās viens sastāvs, bet gala balsojums tiek uzticēts citiem ekspertiem. Tomēr šis Kultūras akadēmijas rektora Jāņa Siliņa ierosinājums neguva vairākuma kritiķu atbalstu. Kā saka teātra kritiķe Henrieta Verhoustinska, šāda pieeja nākot no Maskavas, kur kritiķiem jānoskatās nesalīdzināmi vairāk izrāžu nekā Latvijā.

Par “Spēlmaņu nakts” žūrijas priekšsēdētāju izraudzītā Ingrīda Vilkārse no šā amata atkāpusies. Kā man sacīja pati teātra zinātniece, fiziski nav spējusi noskatīties visas izrādes un negribējusi būt negodīga pret teātra māksliniekiem. Aizkulisēs runā par ieceri izmēģināt tādu modeli, ka žūrija tiktu sadalīta uz pusēm. Viena tās daļa noskatītos visas profesionālo teātru izrādes un izvirzītu nominantus, savukārt otra nominācijām izvirzītu nevalstisko teātru uzvedumus. Pēc tam žūrijas sastāvi mainītos vietām. Līdz ar to no pirmā sastāva balvai izvirzītajiem nominantiem pašu labāko profesionālajos teātros izvēlētos nevalstiskos teātrus izvērtējušie eksperti un otrādi.

Vairākums manis aptaujāto kritiķu dalījās priekā, ka pretstatā dažkārt piedzīvotam labu izrāžu trūkumam šogad nominēto iestudējumu skaits nespēj aptvert sezonas laikā radīto labo darbu daudzumu un nominācijas godu būtu pelnījušas vismaz septiņas vai pat desmit izrādes. Nomināciju liste atklāj, cik ļoti aktīvi strādā jaunie režisori Latvijā. Var secināt, ka uzteikumu pelnījusi Kultūras akadēmija un rektors Jānis Siliņš. Tāpat droši var teikt, ka arvien pārliecinošāk savu vārdu piesaka nevalstiskie jeb projektu teātri. Kopš 2011./2012. gada sezonas “Spēlmaņu nakts” balvu sarakstā ir parādījusies jauna nominācija – “Gada sniegums laikmetīgajā dejā”. Taču, palūkojoties tās pretendentos, redzams, ka dominē Ģertrūdes ielas teātris. Kur iespējamais konkurents Opera? Acīmredzot tajā laikmetīgā un mūsdienu deja līdz šim iestudēta nepietiekami, pietrūcis kvalitātes vai arī tās augsnes – iestudējumu kvantitātes? Vai varbūt tomēr kritiķu labvēlība nav bijusi pietiekama?

Nomināciju liste atklāj aktieru un režisoru intensīvāku rotāciju no viena teātra uz otru. Turklāt šā gada listē parādās tikai šī aisberga virsotne, jo process ir krietni dziļāks. Īpaši izceļas sadarbība starp Dailes un Liepājas teātriem, kurp dailēnieši dodas pat radošām komandām un ne vienu reizi vien. Var jautāt, vai šis process vērtējams ar plusa vai mīnusa zīmi? No vienas puses, pašiem māksliniekiem šī asiņu sajaukšanās, radošā ķīmija ir interesanta, taču, no otras puses, skatītāju acīs teātri it kā zaudē savu seju. Pirms desmit gadiem nez vai kāds iedomātos Jaunušana iestudējumus meklēt, piemēram, Liepājas teātrī. Tagad jau šķiet pats par sevi saprotams, ka Dailes māk-
slinieciskais vadītājs Dž. Dž. Džilindžers “Pūt, vējiņus” iestudē Liepājā, jaunā režisore Laura Groza-Ķibere ar izrādi pieaugušajiem uz lielās skatuves vienas sezonas sākumā debitē kā Liepājā (“Piafa”), tā Dailē (“M. Butterfly”). Teātra zinātniece Maija Svarinska uzskata, ka šis mūsdienīgais process kļūst arvien intensīvāks, turklāt jaunu režisoru dabūt par māk-sliniecisko vadītāju konkrētā teātrī vairs nav iespējams, jo viņš pats to vairs negrib. Jau labu laiku teātros ne vien finansiālā, bet arī mākslinieciskā virzība (izņemot Alvi Hermani Jaunajā Rīgas teātrī un Valmieras Drāmas teātri ar režisoru padomi) ir direktoru rokās. “Domāju, ka teātriem tieši tiem raksturīgā mākslinieciskā seja zudīs arvien vairāk,” prognozē Maija Svarinska. Starp citu, lai cik spēcīgas personības būtu Jaunā Rīgas teātra (JRT) režisori un aktieri, pēc zinātnieces domām, arī Alvja Hermaņa ar darbu ārvalstīs saistītā ilgā prombūtne var ne pārāk labvēlīgi ietekmēt JRT tēlu.

Var tikai priecāties, ka daudzus gadus teatrāļu aprindās kā otru neformāli nozīmīgāko uztver nomināciju “Gada latviešu autora iestudējums”. Teātri kopumā cenšas, lai trešdaļu no repertuāra veidotu latviešu autoru darbi. Bet varbūt ir vērts nodalīt latviešu klasiķu un jauno dramaturgu iestudējumus?

Šosezon Latvijas teātros darbojušies arī vairāki spilgti viesrežisori – rezultāti šai sadarbībai bijuši atšķirīgi, tomēr intriģējoši, ka trīs no viņiem – Konstantīns Bogomolovs, Jevgeņijs Arjē un Aleksandrs Morfovs – konkurē kategorijā “Gada režisors”. Tikmēr Maija Svarin-ska neslēpj, ka šī sezona viņu iespaidojusi mazāk nekā iepriekšējā, kuras izrādes “Voiceks” (Nacionālajā teātrī) un “Oblomovs” (Jaunajā Rīgas teātrī) bijušas daudz tuvākas gan profesionālajā ziņā, gan emocionāli. Viņasprāt, mūsdienu Latvijas teātris maz dod dvēselei, vairāk prātam un intelektam. Daudz gudru uzvedumu, bet tādu, kas aizkustinātu dziļi emocionāli – maz. Savukārt kritiķe Dita Eglīte latviešu teātri uzteic kā dažādu, interesantu, kurā īpaši meklēt trūkumus būtu liela negausība.

Izvirzās “Stavangera” 


Jautāts, vai, viņaprāt, kritiķi, nominācijas izvirzot, trāpījuši “naglai” uz galvas, Liepājas teātra direktors Herberts Laukšteins neslēpj prieku par Liepājas teātrī Konstantīna Bogomolova iestudētās izrādes “Stavangera” nonākšanu Gada teātra izrādes listē: “Šis iestudējums iedvesmo gan profesionāļus, gan skatītājus varbūt ar citām acīm palūkoties uz teātri…” Viņš izrādei simtprocentīgi dotu balvu ne tāpēc, ka ir Liepājas teātra direktors, bet, protams, arīdzan tādēļ. Bet gan jau kritiķi tās balvas sadalīšot…

Taču šoreiz, šķiet, arī vērtētāju domas ir līdzīgas. Par “Stavangeru” savu balsi izlēmusi atdot Maija Svarinska, kura izrādi vērtē kā ļoti profesionālu, kas izceļas ar labu aktieru ansambļa spēli. Tajā pašā laikā teātra kritiķi iepriecināja arī Ināras Sluckas izrāde “Zudušo laiku citējot” Nacionālajā teātrī. Viņa gan teic – bez Kaspara Zvīguļa uzvedums krietni zaudējis enerģētikas ziņā.

Nominācijā “Gada latviešu autora darba iestudējums” kritiķe izšķiras starp režisora Valtera Sīļa un dramaturga Jāņa Baloža kopdarbu “Nacionālās attīstības plāns” “Dirty Deal Teatro” un Valmieras Drāmas teātra izrādi “Raudupiete”, kurai laikam tomēr došot priekšroku, jo pirmizrādē vēl mazliet paplūdušais uzvedums ar laiku kļuvis krietni koncentrētāks. Pēc kritiķes domām, titullomas atveidotāja Elīna Vāne spēlē fantastiski labi, turklāt apbrīnojama ir arī scenogrāfijas un režijas saspēle Reiņa Suhanova un Elmāra Seņkova tandēmā. “Pieļauju, ka daudz strīdu droši vien būs par Gada aktrisi. Šobrīd vēl neesmu izšķīrusies starp divām – Elīnu Vāni un Lolitu Cauku, kura kārtējo reizi apliecināja, ka prot perfekti veidot tēlu, kad var just gan konkrētās īpašības, gan tēmas vispārinājumu. Par Gada aktieri gan nešaubos – Arturs Skrastiņš. Vienmēr esmu zinājusi, ka viņš ir labs aktieris, “velk” visu repertuāru, taču no vienas lomas uz otru reizumis izmanto vienus un tos pašus jau aprobētos paņēmienus. Un pēkšņi izrādē “Finita la comedia!” ieraugu tik neierastu Artūru Skrastiņu, apbrīnojami dziļu, izteiksmīgu, elastīgu. Savukārt “Gada režisora titulam” virzīšu Elmāru Seņkovu, jo saista viņa dvēseliskais spars. Izrādes ir siltas, režisors nerakņājas savās, bet gan sabiedrības sāpēs,” tā Maija Svarinska.

“Mana gada izrāde ir “Stavangera” Liepājā. Spožs jauno Liepājas aktieru sastāvs, tā dēvētais Klaipēdas kurss atklājas pilnīgi neierastā spēles manierē, kas raksturīga tikai režisoram Konstantīnam Bogomolovam. Un man liels prieks, ka tur perfekti iekļāvās pieredzējusī aktrise Anda Albuže. Mans gada režisors Vladislavs Nastavševs diemžēl nav ienominējies. Par to visvairāk žēl. Viņš būtu pelnījis balvu par “Veceni” Nacionālajā teātrī un “Tumšajām ielejām” JRT, kur ienesa pilnīgi negaidītus pavērsienus konkrēto aktieru radošajās biogrāfijās. Arī viņa iestudētais “Makbets” ir interesants, bet ne līdz galam atrisināts, taču nomināciju vidū būtu pelnījušas atrasties “Tumšās alejas” JRT,” uzskata teātra kritiķe Henrieta Verhoustinska.

Savukārt teātra un dejas kritiķei Ditai Eglītei, kura “Spēlmaņu nakts” žūrijā ir pirmo reizi, Gada izrādes kategorijā ir divi favorīti: “Liepājas “Stavangera” – stilistiski lieliski izstrādāts darbs, izrāde, kas ar citādu skatuves valodu nespēj neuzrunāt domājošu cilvēku –, kā arī Ināras Sluckas “Zudušo laiku citējot” Nacionālajā teātrī. Šī izrāde man bija kā pārsteigums režisores mīlestības dēļ pret aktieri kā teātrī, tā kino, fantastiski skaisti saplūdinot kino un izrādes laika realitātes.”

“Skatuves nagla” 
gana spodra


Vēl pirms neilga laika uzvirmojušās runas par “Spēlmaņu nakts” “naglas” zudušo asumu un nozīmi pašu teatrāļu aprindās pēdējā laikā, par laimi, gājušas mazumā. “Aizkulisēs par ģimenes spēlītēm balvas sakarā visbiežāk runā mākslinieki, kuri ilgus gadus nav atzīti,” no tiešuma nevairās ilggadējā balvas žūrijas locekle Maija Svarinska. “Manuprāt, tie ir kompleksu radīti pārdzīvojumi. “Naglu” var spicēt un spodrināt īpaši, ja prēmijas būtu lielākas, piemēram, trīs tūkstoši eiro gada labākajai aktrisei, režisoram, aktierim…” Tikko Latvijas teātra zelta fondā uzņemtā Valmieras teātra aktrise Ruta Birgere domā līdzīgi: “”Spēlmaņu nakts” balvas nozīme un jēga ir saglabājusies. Reizēm izliekamies vienaldzīgi pret to, taču jebkuram cilvēkam, kur nu vēl aktierim, ir svarīgi, ka viņu novērtē. Tad ir gandarījums un jēga.” Jautāta, kā justos, saņemot balvu, Gada aktrises titulam izvirzītā viena no piecām nominantēm Elīna Vāne man atteica: “Es, protams, priecātos…” Starp citu, tieši viņai Ruta Birgere piešķirtu šo titulu par Raudupietes tēlu. Nevaru iedomāties nevienu nospēlējam labāk par Elīnu, piebilda Ruta Birgere.

Gada teātra izrāde


1. “Vecene” Nacionālajā teātrī (NT), režisors: Vladislavs Nastavševs

2. “Zudušo laiku citējot” NT, režisore: Ināra Slucka

3. “Oņegins” Dailes teātrī (DT), režisors: Dž. Dž. Džilindžers

4. “Finita la comedia!” DT, režisors: Aleksandrs Morfovs

5. “Stavangera” (“Pulp people”) Liepājas teātrī (LT), režisors: Konstantīns Bogomolovs

Gada latviešu autora darba iestudējums


1. “Klaidoņa lūgšana” Valmieras Drāmas teātrī (VDT), režisors: Varis Brasla

2. “Raudupiete” VDT, režisors: Elmārs Seņkovs

3. “Piemiņas diena” NT, režisors: Mihails Gruzdovs

4. “Meitenes” Latvijas Nacionālajā teātrī, režisors: Elmārs Seņkovs

5. “Nacionālais attīstības plāns” “Dirty Deal Teatro”‘ režisors: Valters Sīlis

Gada režisors


1. Konstantīns Bogomolovs (“Stavangera” (“Pulp People”) LT)

2. Jevgeņijs Arjē (“Jakišs un Pupče” Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī)

3. Elmārs Seņkovs (“Meitenes” NT un “Raudupiete” VDT)

4. Aleksandrs Morfovs (“Finita la comedia!” DT)

5. Ināra Slucka (“Zudušo laiku citējot” NT)

Gada aktrise


1. Ieva Segliņa (Tatjana izrādē “Oņegins” un Hārpere izrādē “Eņģeļi Amerikā” DT)

2. Elīna Vāne (“Raudupiete” izrādē “Raudupiete” un Estere izrādē “Klaidoņa lūgšana” VDT)

3. Sandra Zvīgule (Laura izrādē “Tēvs” Jaunajā Rīgas teātrī)

4. Kristīne Nevarauska (Salome izrādē “Salome” un Skārleta O’Hāra “Vējiem līdzi” DT)

5. Lolita Cauka (Indrānu māte izrādē “Indrāni” NT)

Gada aktieris


1. Artūrs Skrastiņš (Semjons Semjonovičs Podsekaļņikovs izrādē “Finita la comedia!” DT)

2. Uldis Anže (Indreks Pāss izrādē “Zeme un mīlestība” NT)

3. Ivars Puga (Fjodors Mihailovičs Dostojevskis izrādē “Rudens Pēterburgā” un Saša izrādē “Piemiņas diena” NT)

4. Mārtiņš Meiers (Arturs Skuja izrādē “Klaidoņa lūgšana” VDT)

5. Imants Strads (Semjonovičs Remōnt-Zoss izrādē “Zojkina kvartira” un Filipo Fanti izrādē “Aprēķina laulības” VDT)

Kultūras ministrijas piešķirtā nauda balvām (pirms nodokļu nomaksas)


Gada dramatiskā izrāde – Ls 1320; Gada latviešu autoru iestudējums – Ls 1060; Gada režisors – Ls 700; Gada aktrise – Ls 700; Gada aktieris – Ls 700; Balva par mūža ieguldījumu – Ls 960

“Spēlmaņu nakts” žūrija 


LTV raidījuma “100 g kultūras” vadītājs Arno Jundze, žurnāla “Ir” izpildredaktore Dace Smildziņa, teātra režisore, pedagoģe Anita Sproģe, teātra kritiķe Henrieta Verhoustinska, režisors un kustību konsultants Modris Tenisons, teātra zinātniece Maija Svarinska, teātra un dejas kritiķe Dita Eglīte, teātra kritiķe Līvija Dūmiņa, teātra zinātniece Ingrīda Vilkārse.

Jautājums kritiķim



Kas, jūsuprāt, bijis īpašais šajā teātru sezonā?


Teātra zinātniece un teātra kritiķe Ieva Rodiņa: “”Spēlmaņu nakts” 2012./2013. gada sezonas balvas galvenie pretendenti – sevišķi uz Gada teātra izrādes un Gada režisora titulu – šogad rosina uz plašākām pārdomām. Vispirms tādēļ, ka balvai par gada režiju nominēti trīs viesrežisori – Konstantīns Bogomolovs, Jevgeņijs Arjē un Aleksandrs Morfovs. Nenoliedzami, šis fakts apliecina, ka tieši viesrežisori Latvijas teātrī piedāvājuši ko jaunu, atsvaidzinot pamatplūsmas teātru darbu ar citu, atšķirīgu pieeju. Spilgts piemērs tam ir Konstantīna Bogomolova “Stavangera” Liepājas teātrī – atklāti provokatīvs, izaicinošs darbs, kas piedāvā atsvešināti modelētu karikatūru par dzīvi – skaudru un precīzu. Taču tikpat aizraujoši ir vērot, cik smalki un vērīgi pret detaļām, uz Dailes teātra Lielās zāles skatuves uzbūvējot lielākajai skatītāju daļai pazīstamo padomju komunālā dzīvokļa ikdienu, izturas Aleksandrs Morfovs, kuram izrādē “Finita la comedia!” izdevies ne tikai gaumīgi izsmiet tā saucamo mazo cilvēku vājības, bet arī uz teātra skatuves meistarīgi apvienot sadzīvisko un metaforisko darbību, kas šo izrādi padara par vienu no vērtīgākajiem aizvadītās sezonas iestudējumiem. Tomēr pārsteidz, ka Gada režisora nominantu sarak-stā nav izlasāms Vladislava Nastavševa vārds – tieši iepriekšējā sezonā režisors pārsteidzis ar trim domāt rosinošiem un formas ziņā sarežģītiem iestudējumiem – “Tumšajām alejām” Jaunajā Rīgas teātrī, “Veceni” Nacionālajā teātrī un “Makbetu” Valmieras teātrī. 
Konkurencē par galvenajām “Spēlmaņu nakts” balvām īpaši jāizceļ nominēto izrāžu formas un satura dažādība – no smalkiem pustoņiem Ināras Sluckas stilistiski niansētajā izrādē “Zudušo laiku citējot” līdz grandiozam vērienam Dž. Dž. Džilindžera
 iestudētajā mūziklā “Oņegins”; no psihofiziskas cilvēka slēptāko baiļu eksaminācijas Vladislava Nastavševa “Vecenē” līdz cilvēka ikdienas norišu absurdam izrādē “Finita la comedia!”.
Aizvadītajā sezonā zināmu renesansi uz Latvijas teātru skatuvēm piedzīvojusi arī latviešu oriģināldramaturģija. Šajā ziņā sevišķi patīkami pārsteidza Valmieras teātris – gan ar emocionāli aizkustinošo Vara Braslas un Alvja Lapiņa sadarbību izrādē “Klaidoņa lūgšana”, gan Elmāra Seņkova un Rasas Bugavičutes versiju par Blaumaņa “Raudupieti”, kuras titullomā kā vēl nekad ieraugāms aktrises Elīnas Vānes pārcilvēciskais talants.”

Teātra kritiķe Linda Ģībiete: “Ja šoruden lemttiesības būtu piešķirtas man, par aizvadītās teātra sezonas labāko izrādi nosauktu Nikolaja Erdmana lugas “Pašnāvnieks” iestudējumu Dailes teātrī, plašāk to pazīstam kā Aleksandra Morfova režisēto “Finita la comedia!”. Vai tas nozīmē, ka lielākā Latvijas teātra talantīgās trupas vienīgais savaldīšanas paņēmiens ir pieredzējušu ārzemju režisoru desants? Nē! Tomēr, šķiet, šajā uzvedumā ieguldīts krietni vairāk visu veidu mākslas ražošanas resursu nekā daudzos citos iestudējumos. Un tas atmaksājas! Mārtiņa Vilkārša scenogrāfija, gudri izmantojot teātra tehnoloģiskās iespējas, uz milzīgās Dailes skatuves ļauj radīt gan komunālā dzīvokļa uzmācīgo šaurību, gan plašas apokaliptiskas ainas. Ilzes Vītoliņas kostīmi neuzkrītoši, bet precīzi spēlē līdzi izrādes stāstam. Dailes teātra Lielās zāles vērienam atbilstoši daudzskaitlīgs un neparasti precīzi organizēts ir aktieru ansamblis, kurā izceļas gan vadošo lomu atveidotāji – Artūrs Skrastiņš, Dārta Daneviča un Lidija Pupure –, gan daudzi citi otrā, trešā plāna un pat šķietami tikai fona lomu tēlotāji. Inscenējums, kas strādā kā labs pulkstenis, bet vienlaikus uzrunā personiski. Un, galu galā, pats traģikomiskais stāsts ir atbilstošākais žanrs dzīves realitātes tēlainai rādīšanai uz skatuves. Jo arī dzīve šķiet traģiska no iekšpuses, bet komiska no ārpuses.
Tie ir nosacījumi, kas Dailes teātrī ļāvuši radīt perfektu izrādi.”

Pievienot komentāru

Jaunajā "Oņeginā" nav "fašistu" un "mūsējo". Pilnā saruna ar Rubiķi un Kalniņu (2)Diriģents Ainārs Rubiķis un režisore Rēzija Kalniņa operā "Jevgeņijs Oņegins" aicinās uz "romantikas, ilūziju un realitātes cīņu". Kā viņu redzējums atšķirsies no Andreja Žagara iestudējuma 2010. gadā?
Draugiem Facebook Twitter Google+