Timura Subhankulova foto

“Spēlmaņu nakts 2012/2013” balvas “Par mūža ieguldīju Teātra mākslā” ieguvēji 0

“Spēlmaņu nakts 2012/2013” balvas Par mūža ieguldīju Teātra mākslā ieguvēji:

Reklāma
Reklāma
TV24
Šoreiz “šefs” ir pielaidis kolosālu kļūdu. Vai Krievijas elite patiesībā gaida Putina nāvi? 41
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
RAKSTA REDAKTORS
“Šorīt viņi tur stāvēja vairāk nekā pusstundu, diskusijas bija skaļos toņos” – jautājam instruktoram, kuram no šoferiem šādā situācijā ir priekšroka 3
Lasīt citas ziņas

Ligita Dēvica (dzimusi 1940. gada 20. decembrī Liepājā), Valmieras drāmas teātris ir pirmā un vienīgā darba vieta, uz kuru viņa atnāca 1963. gadā kā pavisam jauna un nepieredzējusi aktrise, tikko vienu gadu pamācījusies Baltijas Flotes teātra studijā. Darbs VDT ļāvis atraisīties un uzplaukt mākslinieces daudzpusīgajam talantam. LIGITA DĒVICA spēj iekļauties jebkura režisora iestudējumos, tomēr tieši Oļģertam Kroderam un Mārai Ķimelei viņa ļāvusies pilnībā, viņu iestudējumos sasniedzot gan augstu skatuves patiesības līmeni, gan atverot savu valdzinošo un noslēpumaini pievilcīgo sievietes dvēseli.

Piecdesmit darba gados L. DĒVICA ir spēlējusi nozīmīgas lomas klasiskajā dramaturģijā, kā lēdija Milforde (F. Šillera “Mīla un viltus”, 1967), Ģertrūde (V. Šekspīra “Traģisks stāsts par Hamletu, Dānijas princi”, 1972), Maša (A. Čehova “Trīs māsas”, 1974), Raņevska (A. Čehova “Ķiršu dārzs”, 1986). Viņas kontā ir dziļi latviskas varones, kuru galvenā īpašība ir nesalaužamais spēks, kas reizēm kļūst arī par vājumu – Maija (Raiņa “Mīla stiprāka par nāvi”, 1983), Orta (Raiņa “Pūt, vējiņi”, 1985), Roplainiete (R. Blaumaņa “Pazudušais dēls”, 1990). Nozīmīga vieta viņas daiļradē ir 20.gadsimta pretrunīgās, daudzšķautņainās sievietes būtības atsegšanai, bet īpaši dziļi atklāta ir sadistiskās un nelaimīgās medmāsas Rečidas personība D. Vosermana “Kur dzeguze ligzdu vij” (1984).

CITI ŠOBRĪD LASA

Pārejot jaunā lomu kategorijā, spoži nospēlētas divas nobriedušas, dzīvesgudras un par savas dzimtas likteni atbildīgas sievietes – Niskavuori saimniece H. Vuolijoki “Akmens ligzda jeb Niskavuori sievietes” (2006) un Nārbuļu saimniece Katrīna Latvijas televīzijas daudzsēriju filmā “Likteņa līdumnieki” (2003 – 2006).

LIGITAS DĒVICAS talants savulaik novērtēts, piešķirot viņai Latvijas PSR Nopelniem bagātās skatuves mākslinieces goda nosaukumu (1986), aktrise vairākkārt izpelnījusies nominācijas Latvijas Teātra darbinieku Savienības ikgadējā teātru skatē, 2006. gadā viņa saņēma Latvijas teātra gada balva kategorijā “Labākā aktrise radio teātrī” par Annas lomu Sandras Vensko lugā “Melnais mežastrazds” .

Par savu piepildīto un spožo aktrises mūžu, kas nesis atzinību Valmieras drāmas teātrim visas Latvijas mērogā, LIGITA DĒVICA ir nopelnījusi savas valsts augstāko apbalvojumu – Triju Zvaigžņu ordeni.

Mārtiņš Liepa: “Ligita ir ļoti spēcīga aktrise. Es viņu vienmēr turu kā piemēru tam, cik ļoti daudz var izdarīt, ja tu esi godīgs pret sevi un citiem. Tas neļauj uz skatuves atslābt. Un tas man ļoti palīdzēja, kad mēģinājām Niskavori ligzdu – man bija jāielec 10 dienas pirms pirmizrādes galvenajā vīriešu lomā. Viņa bija mana māte – nedomāju, ka man jebkas būtu izdevies, ja nebūtu viņas, ar savu godīgumu, stingrību, atklātību un mīļumu. Kopš šī iestudējuma es viņu vienmēr teātrī uzrunāju – “mammīt”, un ceru, ka tas viņu silda tikpat ļoti, kā mani.”

Ieva Struka: “Interesanti, ka Ligita Dēvica jeb Gita, būdama izteikti skaista sieviete un savus gadus nesdama staltāk par daudzām citām, kaut kādā ziņā ir “vīrišķīga” – ne viņai piemīt sievišķīgā vēlme tērzēt lieku, ne sievišķīgi ļauties emocijām, kad darbā kas nesanāk, ne viņai dzīve devusi iespēju būt sievišķīgi vājai un sadzīves rūpes uzvelt citu pleciem. Viņa ir stipra, lepna, neatkarīga, gudra un brīva.

Reklāma
Reklāma

Varbūt “vainīgi” virsnieka meitas gēni, bet viņai pietiek drosmes no Liepājas 23 gadu vecumā doties uz Valmieras teātri, pietiek azarta būt Krodera mūzai, pietiek uzņēmības līdz ar kolēģiem dzīvot klejojošo komediantu jeb ceļojošā perifērijas teātra aktieru dzīvi, pietiek mīlestības uzaudzināt krietnu dēlu, pietiek spēka piecelties teju no gultas un uzsākt dzīvi no jauna, pietiek zinātkāres meklēt vienmēr ko jaunu profesijā, jo bez atbildes “kā vārdā” būt uz skatuves, viņa uz tās nekāptu. Tādi, lūk, “vecmodīgi” uzskati…”

“”Kas man var aizliegt skaisti sapņot?!”-pie sevis noteikdama, kāda lepna kurzemniece, daiļa Liepājas meitene pagājušā gadsimta 70. gados devās garām Rīgai uz Ziemeļlatviju – Valmieru, teātri.

Un viņa iespēja tur patikt, patikt skatītājiem, patikt pielūdzējiem, patikt kolēģiem un tik tiešām patika visiem režisoriem. Tie augstu novērtēja viņas īpašību uzreiz mesties katrā lomā uz galvas kā ūdenī iekšā. Kādi tik autori netika gaismojuši viņas ceļu, kādas tik režijas viņa netika spilgtinājusi ar savu talantu, kādas tik lomas viņa nav varējusi saukt par savām!

Nemaz nesāksim te visu uzskaitīt, jo mēs jau zinām to, zinām kas viņa ir, šī gada mūža ieguldījuma balvas saņēmēja. Jā, jā! Valmieras teātra aktrise. Pazīstama un mīlēta. Ligita Dēvica. Nopelniem bagāta, ordeņota un godalgota. Vienkārši Gita. Visbiežāk tieši tā arī uzrunāta.

Gita! Tu pilnībā piederēji savam laikam un pilnībā to izteici. Iedama katrā savā lomā līdz galam!

Nu laiks ir cits un Tu esi cita un teātris ir cits. Tu arī lomu vairs nesāc tā, ja neizurbsies līdz galam visos sīkumos “kas un kāpēc”.

Vai tāpēc “Tavs sapnis dienas darbos dziest”?!

Vēlēsimies visi, lai šī jaunā šķautne Tevī tik pat ļoti iepatīk tiem, kas turpina!

No sirds esi sveicināta!

Tavs partneris un amatbrālis Ričs, Rihards Rudāks”

Laimonis Siliņš

Septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados, kā arī jau neatkarību atguvušajā Latvijā Sanfrancisko mazā teātra vadošajam aktierim, režisoram un joprojām Amerikas latviešu diasporā ilgdzīvojušā teātra izveidotājam Laimonim Siliņam ir bijusi nozīmīga loma kultūras un personīgo sakaru veicināšanā starp trimdas un Latvijas latviešiem.

2006. gada 10. augustā L. Siliņš atzīmēja savu astoņdesmito dzimšanas dienu, bet sava, 1966. gadā dibinātā Sanfrancisko mazā teātra trīsdesmit gadu pastāvēšanas jubileju Laimonis Siliņš un aktieru trupa ar Augusta Strindberga lugas “Tēvs” iestudējumu nosvinēja arī Latvijas Nacionālajā teātrī.

Uzkāpt uz Nacionālā teātra skatuves Laimonis Siliņš bija sapņojis jau no jaunības dienām. Savu sapni viņš realizēja 1978. gadā, uz Rīgu atvedot Harija Gulbja lugas “Kamīnā klusi dzied vējš” iestudējumu. Tās divas izrādes gan varēja noskatīties tikai atlasīts skatītāju loks, bet rēķinoties tomēr arī ar teātra sabiedrības pārstāvjiem. Pēc šī notikuma Laimonis Siliņš ar savu dzīvesbiedri Brigitu rada iespēju ik pa pāris gadiem kādam no Latvijas teātriem (ne tikai Nacionālajam), viesoties ASV latviešu centros. Neaizmirstot arī savus iestudējumus parādīt plašākai Latvijas teātru publikai.

Laimoņa un Brigitas Siliņu nopelni latvietības kopšanā un trimdas teātra dzīvo tradīciju uzturēšanā un attīstībā, kā arī okupācijas gados tik irreālajā kultūras sakaru veicināšanā un vēl joprojām pašaizliedzīgā atdevē ir novērtēta ar augstāko Latvijas Valsts atzinību – Triju Zvaigžņu Ordeņiem.

2013. gadā “Spēlmaņu nakts” balva “Par mūža ieguldījumu Latvijas teātra mākslā” Laimonim Siliņam tiek piešķirta kā “aktīvam latviešu skatuves darbiniekam svešumā, Sanfrancisko Mazā teātra dibinātājam un galvenajam dzinējspēkam, īstenam latvietim un teātra cilvēkam”.

LTV žurnāliste Mārīte Balode: “Brigitas un Laimoņa Siliņu gaitas un spēli glabā arī labākais un lielākais kultūras arhīvs LTV. It īpaši tas bagātinājās 90.gadu sākumā tieši ar mums padomju gados slēptajām teātra personībām, kas raidījumā “Spēlmaņu cilts”( virsraksts ņemts no trimdas aktiera un rakstnieka Jāņa Lejiņa grāmatas nosaukuma”) varēja tikt parādītas un viņu dzīves stāsti izstāstīti. Tā vienā no šī cikla raidījumiem kopā ar Laimoni un Brigitu izstaigājām viņu bērnības vietas Rīgā. Viņi gribēja būt arī Brāļu kapos… Šo viņu lūgumu lieki ir komentēt, jo tas pasaka visu…”

“Varonība – manuprāt būtiskākais apzīmējums Laimoņa Siliņa darbībai visa viņa mūža garumā. Radīt latviešu teātri apstākļos, kas nestimulē, neatbalsta, bez materiālās bāzes, īpaši sākuma periodā, visus šos gadus nezaudējot profesionalitāti! Tas ir kā tuksnesī likt tecēt upēm, vai nolīst līdumu un likt tur zaļot mežam. To spēj tikai talantīgs, stiprs un gudrs cilvēks.

Neatdalāma no Laimoņa ir viņa Brigita – nepagurstoša līdzgājēja, sapratēja, atbalstītāja, spēka devēja savā nemainīgajā mīlestībā.

Šajā patiešām lielajā notikumā lepojos ar Jums, lepojos ar mūsu draudzību vairāku desmitu gadu garumā.”

Mīlestībā,

Māra Zemdega

“Mums Latvijā, iespējams, pat grūti novērtēt, cik spēka, enerģijas un patiesas teātra mīlestības Laimonim Siliņam nācās ieguldīt, lai daudzu gadu garumā koptu un uzturētu latviešu teātra mākslu svešatnē. Viņa lolojums- Sanfrancisko Mazais teātris kļuva par jauna ceļa gājēju ne vien savā radošajā darbībā, arī attiecībās ar Latvijas teātra pasauli. Par to viņam vēl un vēlreiz PALDIES!

Šobrīd, sveicot Laimoni ar pelnīto apbalvojumu, gribu vēlēt veselību un radošu garu arī turpmāk!

Turies, Laimoni!”

Edmunds Freibergs

“Laimonis Siliņš – aktieris un režisors, kuram visu radošo mūžu ir pietrūcis paša galvenā – savas dzimtenes Latvijas teātra skatuves. Un šodien, sveicot Laimoni ar dižo balvu, mēs, viņa seni draugi no sirds priecājamies, ka Latvijas, Dailes teātra skatuve ir tā vieta, kur viņš tiks sumināts. Vīrs, kurš nesavtīgi KALPOJIS savai tautai un teātrim.”

Daina un Uldis Dumpji