Mobilā versija
+6.8°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
4. novembris, 2014
Drukāt

“Spēlmaņu nakts”: intriga un aizkulises (3)

Foto - Gunārs JanaitisFoto - Gunārs Janaitis

"Ezeriņš" Nacionālajā teātrī

Novembris tradicionāli ir “Spēlmaņu nakts” mēnesis, kad tiek vērtēts, sijāts, plosās kaislības, piešķirot balvas izcilākajiem teātrī. Vai žūrija (šogad – teātra kritiķi Līvija Dūmiņa, Atis Rozentāls, Zane Radzobe, Normunds Akots un priekšsēdētāja Līga Ulberte), piešķirot balvas izrādei, režisoram, aktierim, atzīstot noteiktu uzvedumu par labu un vislabāko esam, līdz ar to veicina arī noteiktas tendences teātra virzībā? Par to teatrāļu vidē gan domas atšķiras.

Duāls skats uz “Izraidītajiem”

Teātra zinātniece Līga Ulberte pārstāv viedokli, ka nominācijas un balvas nav tās, kas veicina kādas tendences Latvijas teātrī. “Kritika var būt divu veidu – stratēģiskā un analītiskā,” viņa pamato savu viedokli. “Stratēģiskajā kritikā, pieļauju, ka ar savu vērtējumu teorētiski varam veicināt kādu tendenču attīstību teātrī. Analītiskajā pieejā turpretim tiek vērtēts reālais piedāvājums. Un mēs žūrijā vērtējam esošo piedāvājumu latviešu teātra šībrīža situācijas kontekstā, izvērtējam un izvēlamies piešķirt balvu tam, ko mēs, šo piecu cilvēku kopa, uzskatām par profesionālāko, mākslinieciski interesantāko, inovatīvu. Tie ir mūsu atskaites kritēriji.” Žūrija nevērtē izrādes saturu, kas arī, protams, būtisks, bet formu, to, ar kādiem paņēmieniem tiek atklāts uzveduma vēstījums. Pretējā gadījumā iznāktu, ka žūrija, piemēram, atbalsta rupju lamāšanos, jo tāda skan izrādē “Izraidītie” Dailes teātrī, kas atzīta par nominācijas cienīgu un aizkulisēs piecu lielās formas izrāžu vidū minēta kā viena no reālākajām pretendentēm uz balvu.

Latvijas Dramaturgu ģildes vadītāja Rasa Bugavičute šo iestudējumu vērtē pavisam pretēji. “Tas nav mans teātris, tā nav mana dramaturģija. Manā izpratnē vaina ir dramaturģijas materiālā, jo tas runā tikai par negatīvo. Ja emigrantam Benam Anglijā klājas tik šausmīgi, kādēļ viņš nebrauc mājās? Un te problēma – ja Bens to izdarītu, luga pārtrūktu pusratā. Man nepatīk skatīties darbus, pēc kuriem jūtos, kā ar draņķi aplieta. Un nav runa par lamu vārdiem vai melnām tēmām, bet sirds un cerības trūkumu. Kaut vai tā pati “Raudupiete” – melns gabals, bet izskaņa gaiša, jo Kārlis un (mūsu gadījumā) Marija paliek kopā, viņiem piedzimst bērns, kuru abi nosauc par Matīsiņu. Man vajag šo ticību gaišajam.”

Līga Ulberte savukārt uzsver, ka redzējusi izrādi “Izraidītie” divas reizes un tā joprojām ir ārkārtīgi spēcīga, pārliecinoša, vēsta par šābrīža problēmām, ne tik daudz sociālām, kaut tur, lūk, figurē emigranti, bet atklāj ārkārtīgi laikmetīgu pasaules izjūtu. “Izrāde ir ļoti laikmetīga, tajā līdzsvaroti visi to veidojošie elementi. Lieliska aktierspēle, mūzika, scenogrāfija, režija.” Žūrijas loceklis Normunds Akots neslēpj, ka viņa iekšējās sajūtās “Izraidītajiem” turpat uz pēdām min “Peldošie–ceļojošie” JRT un “Piafa” Liepājas teātrī.

Izvirzās “Ezeriņš”

Runājot par tendencēm, šogad žūrijai licies būtiski atsevišķi vērtēt lielo un mazo formu izrādes jeb izrādes lielajās zālēs un mazajos spēles laukumos. Te neformālās sarunās kā krietni pārāka piecu nominēto vidū izceļas ļoti negaidītā skatuviskā formā iestudētais “Ezeriņš” Nacionālajā teātrī. Žūrijas pārstāvis Normunds Akots riskē atklāt, ka šī izrāde ir viņa favorīts. “Ļoti oriģināla pieeja klasikai no režisora puses, stilistiski perfekti nostrātāts.” Protams, nevar teikt, ka tikai režisors Elmārs Seņkovs radījis šo izrādi, krietns nopelns ir arī latviešu izcilajam novelistam, šī žanra zelta fondam piederīgajam Jānim Ezeriņam. Tāpēc, kā uzsver Līga Ulberte, ārkārtīga nozīme šajā uzvedumā ir vārdam, un gluži nevilšus piezogas bažas: vai uzvedums “Ezeriņš” ir tāds, lai būtu uztverams arī teksta nesapratējam?

Šogad visiem nominētajiem režisoriem ir arī kāda nominēta izrāde. Arī tas ir viens no tradicionālajiem strīdiem: vai var būt tā, ka Gada režisors nav arī Gada izrādes iestudētājs? Līga Ulberte uzskata, ka šeit pretrunas nav, jo ir dažādi faktori, kas nosaka izrādes kopējo iedarbību un enerģētiku, kaut, protams, režisors ir galvenais atbildīgais. Nominējot gan lielo, gan mazo formu režisorus, žūrija vēlreiz vēlējusies uzsvērt, ka neviena no tām nav vairāk vai mazāk vērtīga. Nenoliedzami – ārkārtīgi auglīga bijusi Elmāra Seņkova darbība M. Čehova Rīgas Krievu teātrī, ļaujot tā skatuves māksliniekus ieraudzīt neredzētā kvalitātē. Un M. Gorkija “Vasarnieki” kā interesants klasiskas lugas lasījums nominēto izrāžu sarakstā iekļauta gandrīz vai bez jebkādām diskusijām. Viens no Latvijā nedaudzajiem ar ārkārtīgi oriģinālu, ne ar ko nesajaucamu rokrakstu ir režisors Vladislavs Nastavševs. Absolūts savu izrāžu autors visos līmeņos – ne vien režisors, bet arī scenogrāfs un komponists. Savdabīga ir viņa oriģinālā pasaule, kura kādai sabiedrības daļai var arī nepatikt, jo tā ir sarežģīta, komplicēta, reizēm arī diezgan agresīva pret skatītāju, bet tik intriģējoša, ka grūti nepamanīt. Viņa izrāde “Peldošie–ceļojošie” Jaunajā Rīgas teātrī ir viena no galvenajām favorītēm pat vairākās nominācijās.

Var paredzēt, ka grūta izšķiršanās būs starp titānisku darbu Liepājas teātrī Edītes Piafas lomā paveikušo Agnesi Jēkabsoni un Mariju Bērziņu Mollijas lomā izrādē “Mollija saka – jā” Nacionālajā teātri, kur, kā jau monoizrādē, viss gulstas uz vienas aktrises pleciem. Nav noslēpums – šī izrāde bija viena no kandidātēm mazo formu nomināciju listē.

“Grand Prix” – 
vienam no četriem

Gluži vai “asiņainas” cīņas notiek nominācijā par Gada aktiera titulu. Šogad ļoti līdzīga situācija ir kolēģiem Dailes teātrī un izrādē “Izraidītie” – Dainim Grūbem un Jurim Žagaram, kuri nominēti attiecīgi par divām un trim izrādēm ar ļoti atšķirīgiem uzdevumiem. Arī Andris Keišs Jaunajā Rīgas teātrī talantīgi veidojis gan Stenlija Kovaļska tēlu “Ilgu tramvajā”, gan lomu “Peldošajos–ceļojošajos”. Savukārt Ģirts Krūmiņš un Andis Strods ar ārkārtīgi smalku psiholoģisku spēli izceļas izrādē “Dukši”, kurā abi nominētie spēlē partnerībā. “Vienlīdz būtiski uzvedumā ir abu divu atveidotie tēli, un, man šķiet, abiem aktieriem tā ir jauna pakāpe radošajā darbībā,” uzsver žūrijas priekšsēdētāja Līga Ulberte.

Šogad radīta pavisam jauna nominācija, kas domāta tieši dramaturgam, nevis izrādei. Dramaturga darbu žūrija vērtē neatkarīgi no uzveduma (ne)veiksmes. Tiesa, nominantu sarakstā tikai divi no izvirzītajiem ir dramaturgi klasiskajā izpratnē – Jānis Balodis un Agnese Rutkēviča. Par klasisku lugu var uzskatīt Jāņa Baloža “Pieaugušos” un Agneses Rutkēvičas “Dukšus”, pārējie ir teksti, kas radīti konkrētām izrādēm. Regnārs Vaivars bieži savām izrādēm pats ir arī tekstu autors, kā tas ir arī “Titānika” gadījumā, viņš būtībā rada pats savu pasauli, ļoti interesantu gan tekstā, gan uz skatuves. Savukārt Sergeja Timofejeva teksts ir pilnīgi unikāls, jo tas ir operas librets, ārkārtīgi sarežģīts, interesants, neparasts, ārkārtīgi pārdomāts, izskaitļots, izrēķināts, kāda, šķiet, latviešu dramaturģijā vispār nav bijis. Un tad jau redzēs, kā kārtis sakritīs. Laikmetīgās dejas nominācija ir vienīgā, kur žūrijas priekšsēdētāja Līga Ulberte neslēpj savu absolūto favorīti. Tā ir Olgas Žitluhinas izrāde “Ārā”, ārkārtīgi interesanta kā formā, tā saturā.

Par sava veida tendenci var liecināt vēl viens jaunievedums. Pirmoreiz tiks pasniegta “Grand Prix” balva. Par to sacentīsies uzvarētāji četrās nominācijās – Gada lielās formas izrāde, Gada mazās formas izrāde, Gada izrāde bērniem vai pusaudžiem (zīmīgi, ka četri no pieciem nominētajiem uzvedumiem tapuši ārpus valsts teātru skatuvēm!) un Gada sasniegums laikmetīgajā dejā. Ar šo jaunievedumu pausta vēlme uzsvērt, ka visas minētās četras nominācijas ir vienlīdz nozīmīgas. Un tomēr: vai var salīdzināt laikmetīgo deju ar lielās formas izrādi? Jā, laikmetīgajai dejai ir sava valoda, savi nosacījumi, bet tieši tāpat tai jāspēj īstenoties telpā, atklāties iekšējā dramaturģijā, izpildījuma kvalitātē, idejas oriģinalitātē kā jebkurai citai izrādei, žūrijas lēmumu pamato tās priekšsēdētāja Līga Ulberte, uzsverot, ka teātris mūsdienās ir ļoti mainījies, iekļaujot sevī visdažādākos mākslas medijus.

Aizrauj spilgti aktierdarbi

IEVA RODIŅA: “”Spēlmaņu nakts” nominantu sarakstā īpaši gribas izcelt “Izraidītos” Dailes teātrī – grandiozu izrādi, kas sevī apvieno gan spēcīgu vizuālo kodu, gan neaprakstāmu emocionālo lādiņu. Pārdomas rosinošs ir fakts, ka balvai nominēto lielās formas izrāžu sarakstā nav iekļuvusi režisores Indras Rogas Valmierā iestudētais “Doktors Živago”, kas apliecina režisores spēju laikmetīgi strādāt ar sarežģītu klasikas tekstu un radīt Latvijas teātrī reti sastopamu skatuvisko atmosfēriskumu. Aizvadītajā sezonā Latvijas teātrī vērojami divi konceptuāli formas eksperimenti – Vladislava Nastavševa JRT iestudētā izrāde “Peldošie–ceļojošie”, kura absolutizē skaistumu kā dzīves principu, kā arī Elmāra Seņkova radītais meistardarbs “Ezeriņš” Nacionālajā teātrī. Vairāk par režijas meklējumiem mani tomēr aizrāvuši neizsakāmi spilgtie aktierdarbi dažādu plānu lomās – Dainis Grūbe ar neizmērojamu smalkumu izpildītajā Song Lilingas lomā izrādē “M. Butterfly”, Agneses Jēkabsones trauslais un vienlaikus pārcilvēciskais darbs Piafas lomā, Laura Dzelzīša pašironiskais Vandals izrādē “Izraidītie”, Sandras Kļaviņas sievišķīgi koķetā Ļoļečka Carevska “Peldošajos–ceļojošajos”, Egila Melbārža brīnišķīgais Šulca kungs mūziklā “Kabarē” un citi. Nominēto režisoru vidū šoreiz absolūti dominē nosacīti jaunākā režijas paaudze. Kā subjektīvu favorītu varu izcelt Regnāru Vaivaru. Savukārt oriģināldramaturģijas laukā īpašu pārsteigumu nav – joprojām vairāk vai mazāk aktuāls ir jautājums par jauno dramaturgu radīto lugu tekstu vērtīgumu jeb “lasāmību” ārpus teātra. Par pārliecinošāko oriģināldramaturģijas notikumu aizvadītajā sezonā uzskatu Jāņa Baloža un Valtera Sīļa radīto izrādi ­”Pieaugušie”.”

Nedienas ar kritērijiem

LINDA ĢIBIETE: “Teātra vērtēšana nav un nevar būt objektīva, jo teātri vērtē cilvēki. Žūrijas sastāvs un darbības principi “Spēlmaņu naktī” ir bijuši dažādi, bet šobrīd visas sezonas garumā izrādes vērtē un nākamajā rudenī balvas sadala tikai piecas personas – visi cienījami, katrs guvis ievērojamu teātra pieredzi, katrs ar teātra aprindās pazīstamu un presē bieži lasāmu vārdu, tomēr – tikai pieci. Maz. Nav noslēpums – kā visur, arī šeit nelielā vērtētāju loka iemesls ir finansējums. No pieredzes droši varu apgalvot – lai noskatītos visus +/- 100 jauniestudējumus un vēl veiktu savu ar teātra procesiem saistīto profesionālo darbību, sezonas laikā teātrī jābūt teju katru vakaru. Atbildīgam “Spēlmaņu nakts” žūrijas loceklim tas ir gandrīz pilnas slodzes darbs. Tāpēc Latvijas Teātra darbinieku savienībai nav iespējams žūrijā iesaistīt, teiksim, 30 teātra kritiķu, zinātnieku, praktiķu un teātrim pietuvinātu mākslas jomu speciālistu. Šķiet, šāda pieeja tikai statistisku iemeslu dēļ vien varētu tuvināt žūrijas lēmumu objektivitātei. Šobrīd rodas šaubas, cik žūrijas locekļu ir kompetenti, lai izvirzītu nominantus, piemēram, man patiesi mīļajā un būtiskajā kategorijā “Gada gaismu vai video mākslinieks”? Tāpat – kurš žūrijā ir mūzikas speciālists vai horeogrāfijas pazinējs un kurš izšķir to, ka vienam Gada aktiera goda pretendentam sasniegumu sarakstā minēts viss visu plānu lomu saraksts, un kāda šādā situācijā vispār nozīme veidot atsevišķu kategoriju par sasniegumiem otrā plāna lomu tēlošanā?

Taču, ja kritēriji būtu tikai trīs – mana gaume, saprašana un, jā, izklausās aizkustinoši, mīlestība –, tad es justos ārkārtīgi vīlusies, ja par Gada lielās formas izrādi nekļūtu Dailes teātra “Izraidītie”, bet par Gada mazās formas izrādi – Latvijas Nacionālā teātra “Ezeriņš”. Manuprāt, šīs sezonas “Spēlmaņu nakts” jaunums – Gada izrādes titulu it kā pārdalīt divās daļās – no pasākuma dramaturģiskās uzbūves viedokļa ir diezgan liels absurds. Kam vakara gaitā pienāksies lielāks gods – izcilai lielai vai izcilai mazai izrādei? Kaut gan teātra kvalitātes ziņā atšķirību nav, atšķiras tikai skatuves platība un skatītāju skaits, kas vairāk pieder pie mākslas ražošanas, nevis uztveres un kvalitātes jautājumiem.”

“KULTŪRZĪMJU” IZVĒLE*

“Grand Prix” – “Ezeriņš” Latvijas Nacionālajā teātrī, režisors Elmārs Seņkovs

Gada lielās formas izrāde – “Izraidītie” Dailes teātrī, režisors Oskars Koršunovs

Gada mazās formas izrāde – “Ezeriņš” Latvijas Nacionālajā teātrī, režisors Elmārs Seņkovs

Gada izrāde bērniem vai pusaudžiem – “Baltā grāmata” “Dirty Deal Teatro”, režisore Inga Tropa

Gada sasniegums laikmetīgajā dejā – “Ārā”, horeogrāfe Olga Žitluhina

Gada režisors – Elmārs Seņkovs – “Ezeriņš” Latvijas Nacionālajā teātrī un “Vasarnieki” Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī

Gada aktrise – Marija Bērziņa – Mollija izrādē “Molija saka – jā!” un Šneidera jaunkundze izrādē “Kabarē” Latvijas Nacionālajā teātrī

Gada aktieris – Dainis Grūbe – Bens izrādē “Izraidītie” un Song Lilinga izrādē “M. Butterfly” Dailes teātrī

* Izvēle tika veikta “Kultūrzīmju” redakcijā, aizklātā balsošanā izvērtējot sezonas spilgtākos sasniegumus skatuves mākslā.

Aptauja

Kam “Grand Prix” dotu jūs?

Dzintra Geka, kinorežisore: “Mana favorīte noteikti ir “Peldošie–ceļojošie” Jaunajā Rīgas teātrī ārkārtīgi smalkā vēstījuma ziņā. Gada režisora titulu es arī piešķirtu šīs izrādes autoram Vladislavam Nastavševam un Gada aktiera godā ieceltu Andri Keišu, kuru vispār vērtēju kā vislabāko vīriešu lomu tēlotāju latviešu teātrī.”

Jānis Zuzāns, SIA “Alfor” valdes priekšsēdētājs, mecenāts: “Laba izrāde ir “Peldošie–ceļojošie” Jaunajā Rīgas teātrī, bet “Grand Prix” es tomēr dotu “Ezeriņam” Nacionālajā teātrī. Lieliska forma! Ļoti veiksmīgi sasaistītas noveles vienā kontekstā. Esam uz skatuves atklājuši ne vienu vien mākslinieku, bet novelistu Jāni Ezeriņu – nekad. Režisors Elmārs Seņkovs ārkārtīgi veiksmīgi izvēlējies arī aktierus un sasaisti starp novelēm.”

Helēna Demakova, mākslas zinātniece: “”Grand Prix” dotu Vladislava Nastavševa izrādei “Peldošie–ceļojošie”. Jau agrāk šī režisora iestudētās izrādes, īpaši “Jūlijas jaunkundze”, mani pārliecināja, ka neviens tā neiesaista priekšmetus izrādēs kā viņš. Tā ir kā tāda atdzīvojusies “klusā daba” Vladislava Nastavševa mākslā. “Peldošie–ceļojošie” mani bezgalīgi saviļņoja – turklāt nevis kā citus skatītājus mūzikas un aktieru spēles savijuma dēļ, bet tieši Monikas Pormales ģeniālās scenogrāfijas ar klavierēm dēļ. Bet vienalga režisors ir galvenais, viņš ir ideju ģenerators. Nastavševam piemīt fantastiska prasme apieties ar lietām, kāda līdz šim latviešu teātrī nebija vērojama. Uzvedumā atklājas neparasta vibrējoša dzīvība savijumā ar smeldzi, kurā apvienojas gan prieks, gan ironija, gan nostalģija par kādu aizgājušo laiku, kā arī ļoti reljefi raksturi.”

Ēriks Hānbergs, publicists un rakstnieks: “Mans “Grand Prix” ir “Izraidītajiem” Dailes teātrī. Sabiedrība ļoti pretrunīgi uztvēra šo izrādi ne tikai tāpēc, ka no skatuves skan rupjības un atklāti traģiski dzīves stāsti, bet tādēļ, ka šī izrāde savā veselumā ir kā belziens skatītājam. Gada aktiera titulu es dotu diviem šīs izrādes māksliniekiem – Dainim Grūbem kā Benam jaunībā un Jurim Žagaram kā talantīgam vērotājam.”

Pievienot komentāru

Komentāri (3)

  1. Skaidrs, ka Kultūrzīmju redakcija izrādes skatās tikai Rīgā un tikai ierobežotā skaitā. Tas par subjektīvo pirmkārt. Valmieras Doktors Živago man likās īsta neveiksme – nekā no I.Rodiņas minētā neredzēju, iespējams, vaina bija arī Nacionālā teātra bezkaunībā, pārdodot par lielu naudu vietas aiz staba, ar sliktu dzirdamību. Tas par subjektīvo otrkārt. Un arī Lindas Ģibietes uztraukums man neliekas objektīvs – gaismu partitūra ir tikai viens no izrādes elementiem, un profesionāls kritiķis vērtē iestudējumu kā veselu organismu, ņemot vērā to atsevišķo sastāvdaļu savstarpējo saskaņu. Viņam nav jābūt aktierim, lai vērtētu aktiera spēli, vai videomāksliniekam, lai vērtētu gaismu partitūru. Jo kritiķis, tāpat kā skatītājs, pirmkārt ir uztvērējs – kāda konkrēta vēstījuma skatītājs/lasītājs/tulkotājs. Tas par subjektīvo treškārt. Secinājums – balvas nav būtiskas (izņemot skatītāju balvu – tomēr cieņa un mīlestība – aktiera dzīves jēga), būtiski ir tas, ka izrāde/režisors/aktieris u.c. ir pamanīti. Par to ārprātīgo slodzi žūrijai – varbūt teātriem pašiem vajag sezonas laikā izvirzīt nominantus, un tad žūrija vērtē ierobežotu “finālistu” darbu? Tā notiek daudzos konkursos.

  2. Sasodītais sarkanais mēness! Izrāde – mākslas darbs – izcils un līdz šim nebijis ekspresionisma paraugs! MUST SEE!

  3. Gribēju nobalsot par Leļļu teātra izrādi, bet neatradu ne sadaļu par izrādēm bēniem, ne arī pašu teātri anketā.

Objektu Dobelē saista ar 11. septembri; dome aicina nedramatizēt (5)Sociālajos tīklos izraisījusies diskusija par Dobeles pilsētas domes fasādeis piestiprināto lidaparāta astes daļas mulāžu, kas daļai vērotāju likusi atcerēties 11. septembra notikumus ASV. Domes pārstāve Dzintra Matisone aicina šo instalāciju skatīties kontekstā ar ikgadējo Lielo sniegavīru saietu un nesaistīt ar traģēdijām.
Draugiem Facebook Twitter Google+