Mobilā versija
-0.5°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
9. jūlijs, 2016
Drukāt

“Spēlmaņu nakts”: pārsteigumi, gandarījums un antiprieks (3)

1. Ne visur skaidra 
repertuāra politika

1no4
Publicitātes (Gunāra Janaiša) fotoPublicitātes (Gunāra Janaiša) foto

Jūnija vidū atklātajā “Spēlmaņu nakts” 2015./2016. gada sezonas pretendentu sarakstā uz balvām 17 kategorijās ir gan pārsteigumi, gan likumsakarības. Nevienā kategorijā nav lasāms iepriekšējās sezonas Latvijas labākās režisores Lauras Grozas-Ķiberes vārds. Savukārt kategorijā “Gada lielās formas izrāde” nominēti pat veseli seši iestudējumi, un uz balvu pretendē arī pieci izrādes iestudējušie režisori.

Par ko liecina aizvadītā sezona, kādas ir tendences, gandarījums un antiprieki? Par to apaļā galda sarunā “Kultūrzīmju” redakcijā savas domas izteica “Spēlmaņu nakts” žūrija – teātra kritiķi MAIJA UZULA-PETROVSKA, SILVIJA RADZOBE, MĀRĪTE GULBE un laikraksta “Diena” žurnālists ATIS ROZENTĀLS. Sarunu vadīja žurnāliste Vita Krauja.

– Kā kopumā vērtējat aizvadīto sezonu, par kādām tendencēm tā liecina?

Maija Uzula-Petrovska: – Tā ir likumsakarīgs turpinājums iepriekšējiem gadiem, taču neizslēdz arī negaidītus pavērsienus. Ir nedaudz mazāk iestudējumu – 130 vietā 110, divdesmit izrāžu mazāk, kas procentuāli ir diezgan daudz. Taču gribētos cerēt, ka tas varētu liecināt par domāšanas virziena maiņu no kvantitātes uz kvalitāti. Kā tendence vērtējami ļoti veiksmīgi lielās formas iestudējumi. Bet tas ir arī likumsakarīgi – ienākusi jaunā režijas paaudze, kas pamazām nobriest, kļūst pieredzējušāka, var brīvāk pārvaldīt plašāku telpu. Iespējams, arī skatītāji pieraduši pie jaunām teātra formām. Agrāk kādas lietas varēja atļauties tikai mazā spēles laukumā, bet tagad ir lielāka auditorija, kas gatava tās noskatīties, piepildot lielo zāli.

Mārīte Gulbe: – Sezona ir bijusi katram teātrim atšķirīga. Kopumā tā bija veiksmīga Nacionālajam, arī Liepājas teātrim. Jaunajā Rīgas teātrī (JRT) turpinās iepriekšējo sezonu situācija, ir daudz radoši pieticīgu iestudējumu, sasmalcināts repertuārs, nav lielu māksliniecisku ideju.

Silvija Radzobe: – Divi teātri soļo uz priekšu ļoti pārliecinoši. Tas ir Nacionālais – šīs sezonas līderis arī nomināciju ziņā. Tajā iestudētas vēl citas labas izrādes, kuras mazākas konkurences apstākļos arī būtu varējušas tikt izvirzītas balvai, piemēram,”Svina garša” Lielajā zālē. Otrs veiksmīgais ir Liepājas teātris, kurā pēdējos gados nekad nav garlaicīgi. Arī Valmieras teātrī notikusi radoša sakustēšanās, to es domāju par izrādēm “Smaržo sēnes” (rež. Mārtiņš Eihe), “Bērns Rainis” (rež. Reinis Suhanovs), “Celtnieks Sūlness” (rež. Dāvis Auškāps), “Kādēļ es nogalināju savu sievu” (Krišjāņa Salmiņa debija režijā). Tāpat jāatzīst, ka mūsu visu lielā trauma saistās ar Jauno Rīgas teātri. Alvis Hermanis aizvadītajā sezonā iestudējis tikai izrādi “Brodskis/Barišņikovs”, kas Rīgā bija redzama vienīgi divās dekādēs un kur nebija nodarbināti JRT izcilie aktieri. Šī izcilā izrāde adekvāti novērtēta daudzās “Spēlmaņu nakts” nominācijās. Bet pārējais repertuārs, izņemot “Rudens sonāti” (rež. Māra Ķimele) un “Urbānos mītus” (rež. Mārcis Lācis), šķiet, tāds kā salasīts, neobligāts. Savukārt, regulāri braucot uz Daugavpils teātri, esmu sapratusi, ka šim perifērijas teātrim, kurš strādā praktiski krievu pilsētā, ir savi īpašie apstākļi. Tomēr aizvadītās sezonas līmenis, izņemot atsevišķus elementus “Hamletā” (rež. Lucina Sosnovska) un “Šinelis un Šinelis” (rež. Paula Pļavniece), bija amatierisks. Tāpat sarūgtinoša bilance ir arī M. Čehova Rīgas Krievu teātrī. Izņemot profesionāli iestudēto izklaides izrādi “Spoks no Kentervilas” (rež. Igors Koņajevs), kas precīzās nostrādātības ziņā pārspēj dažu labu latviešu teātra izklaides iestudējumu, pārējās izrādes rada dīvainu sajūtu, ka šī teātra aktieri un mākslinieki neskatās Latvijas teātra izrādes un nezina, ka dzīvo valstī, kurā teātra līmenis ir augsts. Paradokss, jo šī teātra direktors ir redzams vai visās citu teātru pirmizrādēs. Tad kā šo dīvaino situāciju skaidrot? Nesen, pārskatot visu teātru izrāžu sarakstu, ar šausmām ievēroju, ka Nacionālajā teātrī pirmajā pusgadā, izņemot “Uguni un nakti”, ir vairākas ļoti sliktas izrādes – “Cilvēks, kas smejas”, “Avantūrista grēksūdze”, “Ciemiņi”… Bet cik lieliskas nāca sezonas beigas! – “Svina garša”, “Asins kāzas”, “Mežapīle”.

Ir kāds jautājums, uz kuru nespēju rast atbildi, – kā iespējams, ka par labāko režisoru sezonā atzīti mākslinieki, kā, piemēram, Laura Groza-Ķibere pagājušajā sezonā, vai arī kā Viesturs Meikšāns pirms vairākiem gadiem, jau nākamajā sezonā iestudē izrādes, kuras ir uz robežas ar ļoti sliktu teātri?

– Jā, pirmajā acumirklī, pārskatot nomināciju listi, tiešām pārsteidz, ka Lauras Grozas-Ķiberes vārds neparādās vispār…

– Es runāju par šīs režisores iestudēto “Ziloņcilvēku” un Viestura Meikšāna uzvestajiem “Razpļujeva sapņiem”. Kas, kur, kāpēc, kādu mērķu vārdā uz skatuves notiek? Ne idejiski, ne mākslinieciski neko nevar saprast, zālē valda apmulsums. Tajā pašā laikā Viesturs Meikšāns sezonas sākumā Liepājas teātrī uzved izrādi “Portreti. Vilki un avis”, kas ir viena no vislabākajām sezonā, veidota kopā ar scenogrāfu Reini Dzudzilo.

M. Gulbe: – Viesturam Meikšānam ir četras lielas izrādes aizvadītajā sezonā. Varbūt tas vienkārši ir par daudz noturīgam, kvalitatīvam sniegumam?

Atis Rozentāls: – Manuprāt, Latvijā ir tikai daži, iespējams, vien divi teātri, jau nosauktie – Nacionālais un Liepājas – ar īstu repertuāra politiku. Pārējiem ir tikai repertuārs. Varam visādi izteikties par galarezultātu, bet principā Nacionālajā teātrī sezonas sākumā iestudētās izrādes – jau pelnīti kritizētās “Cilvēks, kas smejas” un “Avantūrista grēksūdze” – apzināti tēmētas plašai auditorijai. Iecerētas kā velkošie zirgi, kas pildīs kasi, lai pēc tam teātris ražotu mākslu. Cita lieta, ka tās neizdevās, taču es nezinu, kādi ir kases rādītāji – varbūt ļoti labi. Taču repertuārs visās zālēs ir sastādīts ļoti mērķtiecīgi. Acīmredzams, ka tāpat kā Liepājā, arī Valmierā nosprausti zināmi “mezgla punkti”. Jau tas vien ir cienījami, ka iestudē tādus darbus kā “Meistars un Margarita” un “Vaidelote”. Savukārt Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī aizvadītajā sezonā bijušas tikai četras pirmizrādes Lielajā zālē. Aktieri ir ārkārtīgi maz nodarbināti, ir mākslinieki, kuriem ir viena puslīdz normāla loma visā sezonā. Daugavpilī mēģināts radīt daudzveidīgu repertuāru – viena operete, detektīvs, sadzīves komēdija, “Hamlets” un “Šinelis un Šinelis”, dejas izrāde. Izklausās ļoti cienījami, taču vairākiem labiem stiprākās – krievu trupas – aktieriem, piemēram, Žannai Lubgānei, tikusi viena pati loma – viņas gadījumā Ģertrūde, un, protams, redzam, ka aktrisei pat fiziski grūti tikt ar lomu galā, jo viņai vienkārši mazās slodzes dēļ trūkst pieredzes. Kaut gan labā griba iestudēt “Hamletu” ir nenoliedzama, tāpat kā Rīgas Krievu teātra piedalīšanās ar “Mīlas svētību” Raiņa un Aspazijas jubilejas ciklā. Taču īstenojums gan ne vienmēr gandarī.

– Kā aizvadītajā sezonā kopumā strādājuši nevalstiskie teātri Latvijā?

– Šobrīd tie ir ļoti labā formā. Ja teātris “TT” – uz koferiem un bez savas konstantās mājas – sasparojies divām izrādēm, no kurām vienas – “Dāmas” – iestudējums vainagojies ar piecām nominācijām, tas ir lieliski. Diemžēl iestudējums ir apdraudēts, jo dzīvoklis, kur šo izrādi rāda, nupat ir pārdots. Tāpat Ģertrūdes ielas teātrī ir divas ļoti labas izrādes, kuras novērtē arī skatītāji, – “Rondo” un “Melnā sperma”, visas izrādes izpārdotas, nācies pat likt klāt krēslu rindas. Arī “Dirty Deal Teatro”, kaut arī palicis bez nominācijām, ir interesanti meklējumi – piemēram, Mārča Lāča izrāde “Gruzona ehinokaktuss”. Kalnciema kvartālā vairāki jaunie aktieri ar Vari Piņķi iestudējuši Andrusa Kivirehka darbus. Ir arī meklējumi ārpus jebkādām teātra struktūrām, piemēram, nominējām bērnu izrādi “Kaka un pavasaris” – Jāņa Znotiņa simpātisku iestudējumu galerijā “Istaba”. Papildus nevalstiskajiem teātriem ir arī veiksmīgi mēģinājumi projektu virzienā.

M. Uzula-Petrovska: – “Dirty Deal Teatro” ir uzteicams arī par repertuāra politiku, jo tiek domāts par oriģināliestudējumiem, bērnu izrādēm. Pietrūkst vēl jaunākas režisoru paaudzes, jo šis ir teātris, kur izauga gan Valters Sīlis, gan pirmos soļus spēra Vladislavs Nastavševs.

S. Radzobe: – Jā, “Dirty Deal Teatro” iestudētais “Gruzona ehinokaktuss” bija netālu no nominācijas. “Pēdējais pionieris” un “Andrievs Niedra” ir pierādījumi šā teātra interesei par politisko teātri un Latvijas vēsturi.­ Pat ja ir zināmi iebildumi pret “Pēdējo pionieri”, taču iestudējums piedāvā ielūkoties ļoti svarīgajā ­latviešu un krievu ­savstarpējo attiecību problemātikā. Augsti vērtēju arī teātra programmu bērniem “Šmulītis”, kuras izrādēs nekad nav tukšu vietu.

M. Gulbe: – Man patīk “Dirty Deal Teatro” aktīvā sabiedriski politiskā stāja, kas atklājās jau agrāk iestudētajā izrādē “Visi mani prezidenti”, jauno dramaturgu lasījumos par Ukrainas karu, programmā “Par demokrātijas stundu”.

  1. Ne visur skaidra 
repertuāra politika
  2. Apsīkst kvalitatīva 
izklaide?
  3. Gan prieks, 
gan dziļa vilšanās
  4. "Spēlmaņu nakts" nomināciju izlase

Pievienot komentāru

Komentāri (3)

  1. Nesen, pārskatot visu teātru izrāžu sarakstu, ar šausmām ievēroju, ka Nacionālajā teātrī pirmajā pusgadā, izņemot “Uguni un nakti”, ir vairākas ļoti sliktas izrādes – “Cilvēks, kas smejas”, “Avantūrista grēksūdze”, “Ciemiņi”… Bet cik lieliskas nāca sezonas beigas! – “Svina garša”, “Asins kāzas”, “Mežapīle”.

    Savukārt Viesturs Meikšāns nav iekļuvis nominēto rindā, jo viņam ir viena ļoti laba izrāde (“Portreti. Vilki un avis”), bet otra ļoti slikta (“Razpļujeva sapņi”).

    Ak dievs, ko tad darīsim, ka Razpļujeva sapņi tik slikti. Laikam jau Enģeļa kreisais spārns ir labāks par labāku, tikai par to tiek noklusēts. Kā tad tā?

    Tieši tāpat sezonas ietvaros bīstama parādība – Skroderdienas Silmačos Druvienā.
    Ja latviešu teātris latviešu klasiku nespēj “nest”, tāpat kā TV Saplēstajā krūzē… Kritika par to nerunā, ignorē. Silmači tādi, kā tos redzējām TV visā Latvijā, tā ir nespēja turpināt tradīciju. Vēl A.Jaunušāna iestudējumā tradīcija dzīvoja, ar režisora interesantu “pienesumu” Antonijas un Dūdara interesantajā interpretācijā.
    Ja klasiku turpinās ražot uz priekšu tikpat vulgāri kā šajos uzvedumos, tad teātris kā zūdoša māksla būs pazaudējusi mūsu laiku ķēdes posmu, līdz ar to uz neatgriešanos. Skumji, ka neviens nejūtas par to atbildīgs. Arheologi rok no zemes un pēta atradumus, bet te noziedzīgi palaiž vējā…

  2. vīrietis un sieviete Atbildēt

    “Avantūrista grēksūdze”ir ļoti slikta izrāde TIKAI sievietes iedomās, ja viņa gandrīz nezina, kas ir vīrietis, dzīvo bez seksa, divu dzimumu savienība vai pat viendzimuma mājo vienīgi viņas iztēlē. Te ir darīšana ar sievieti-praktiski zvēru, ambiciozu, varaskāru, ar pārdabiskām tieksmēm uz slavinājumiem un histērisku vēlmi būt pirmajai. kā arī bezmaz vienīgajai- vadošajai, apbalvotajai, titulētajai.
    Gruzdova darbā ir ļoti izsmalcināta erotika, skaisti ķermeņi, smalki izgaismoti, nav piedauzības, prastuma.
    Pat cirkus numurs ir izsmalcināts un grūts, paužot erotiskas noskaņas.
    Iespējams, ka uz pirmizrādi tā nebija, bet izrāde visu laiku attīstās, tai seko režisors.
    Izrādi būtu nepieciešams recenzēt no jauna, bet nav jau tās vaļas, kā trīnēm, atdodoties intrigām, kafijvakariem, gudri spriedelējot, bet jūtu dzīve un ĒTISKĀS normas ir Miglā tīti, eksistē teorēmu- pieņēmumu formā.
    Ir izņēmumi, sevišķi Ieva Zole Struka ( Pētersona darbības pētniece, Priedes daiļrades pētniece, Evita Sniedze Oļģerta Krodera tuvs, mīļots cilvēks, līdzgaitniece, Ingrīda Vilkārse ar divām izglītībā- teātra vēstures un muzikālo, Valda Čakare izcilība ,talants no dabas.
    Un tad bars censoņu, teorētiķu, kas nevēlas teātri iepazīt praksē. Te’tra kritiķēm būtu jāievieš obligātā aktiermeistarība un režisora prakse. Arī vokālās nodarbības, skatuves runa un kāda mūzikas instrumenta apguve.

  3. ??????????????????? Atbildēt

    bērnu izrāde “Kaka un pavasaris” !!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!

Latvijas simtgades svinības kopumā izmaksās 60 miljonus eiro (2)Kopējais Latvijas simtgades svinību pasākumu finansējums 2017.-2021. gadā indikatīvi varētu sasniegt 59 075 947 eiro, liecina Kultūras ministrijas (KM) informatīvais ziņojums par Latvijas simtgades svinību pasākumu plānu 2017.-2021. gadam, kuru nākamnedēļ izskatīs valdībā.
Draugiem Facebook Twitter Google+