Latvijā
Politika

Spēt pazīt viltu un maldus 16


Klinta Ločmele
Klinta Ločmele
Foto – Karīna Miezāja

Ja spējat atpazīt maldinošu ziņu kaimiņvalsts TV sižetā par notikumiem Latvijā 16. martā un neuzķeraties uz kārtējā “pasaules gala šogad pirms Ziemassvētkiem” sludinātāja izdomājumiem, tas nozīmē, ka ar medijpratību jums viss kārtībā. Tomēr Kultūras ministrijas šogad pasūtītā pētījumā tika noskaidrots, ka aptuveni pusei Latvijas iedzīvotāju trūkst izpratnes par realitātes un medijos atspoguļotās realitātes iespējamajām atšķirībām. Puse aptaujāto uzskata, ka var uzticēties informācijai, ja tā izskanējusi kādā no medijiem, tikai 40% iedzīvotāju apgalvo, ka spēj atpazīt uzticamu informāciju no tendenciozas un safabricētas. Par to, kas tiks darīts turpmāk, iztaujāju Kultūras ministrijas Mediju politikas nodaļas eksperti Klintu Ločmeli.

 

Lasot pētījumu, kopumā rodas sajūta, ka ar to vienkārši gūts apstiprinājums jau zināmām problēmām – ka ne visi cilvēki informāciju izvērtē kritiski. Ka liela daļa Latvijas iedzīvotāju izvēlas Krievijas informācijas telpu. Secinājumos tā arī minēts, ka gūts apstiprinājums vairākām atziņām. Bet vai šis pētījums nesa arī kādu negaidītu atklājumu?

K. Ločmele: Nepiekrītu, ka pētījumā gūts apstiprinājums jau zināmām problēmām. Izmantojot akadēmisko pieredzi – 2014. gadā aizstāvēju doktora disertāciju komunikācijas zinātnē –, pati veidoju aptaujas anketu. Liela daļa jautājumu Latvijā līdz šim nav tikuši uzdoti. Varbūt iepriekš ir dzirdēti jautājumi, kādā valodā un kādus medijus respondenti patērē, taču tos bija nepieciešams uzdot, lai pēc tam varētu, piemēram, noteikt medijpratības atšķirības dažādu mediju lietotāju starpā.

Medijpratību esam izvirzījuši kā vienu no svarīgajiem rīcības virzieniem, kurā strādāt turpmākos piecus gadus. Mediju patēriņa reitingos redzējām tikai, cik populārs ir viens vai otrs plašsaziņas līdzeklis, bet nebija datu par to, cik lielā mērā cilvēki tic sociālajos medijos rodamajai informācijai, vai un kā vispār izvērtē informāciju. Tagad mums ir reprezentatīvs pētījums. Valsts pārvalde nedrīkst strādāt, tikai balstoties uz pieņēmumiem.

Negaidīts man bija viens no būtiskajiem secinājumiem, ka puse Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka mediji ir pasaules spogulis. Proti, ka automātiski var ticēt informācijai, kas izskanējusi kādā no medijiem. No vienas puses, tas ir pozitīvi vērtējams, jo rāda, ka ir ļoti augsta uzticēšanās. Bet no otras puses, ietver risku, jo ne viss informācijas plūsmā atrodamais ir veidots pēc kvalitatīvas žurnālistikas standartiem, dažkārt informācija var būt apzināti maldinoša. Ja cilvēks automātiski pieņem, ka viss, kas kaut kur medijos parādās, noteikti ir uzticams un patiess, tas paver iespējas tikt manipulētam.

Vēl viens no būtiskajiem secinājumiem ir, ka diezgan liela daļa nespēj novērtēt savu spēju atpazīt uzticamu informāciju no manipulatīvas, jo nav par to domājusi. Jo cilvēks izglītotāks, jo kritiskāk domā, jo augstāka ir viņa medijpratība. Pētījums parāda, ka mums jāplāno turpmākās aktivitātes, lai sasniegtu cilvēkus, kas atrodas citās informācijas telpās un kas galvenokārt patērē sociālajos medijos sastopamo informāciju. Ar tradicionālām metodēm sasniegt viņus ir neiespējami.

Viena no mūsu darba mērķauditorijām ir jaunieši, kuri lieliski prot apieties ar digitālajām ierīcēm, prot atrast informāciju, dalās ar to, taču daudzi neizvērtē to kritiski.

 

Kultūras ministrija sola darīt daudz: turpināsies bibliotekāru un skolotāju apmācības, tiks adaptēts starptautiski atzīts mācību līdzeklis bērniem un jauniešiem, organizētas debates un diskusijas jauniešiem, kā arī notiks apmācības pašvaldību jaunatnes lietu speciālistiem utt. Nākamajā gadā paredzēts izstrādāt audiovizuālu mācību līdzekli pirmsskolas un 1.–2. klašu vecuma bērniem. Vai šajā ziņā sadarbojaties ar Izglītības un zinātnes ministriju?

Bibliotekāri, tāpat kā skolotāji, ir tie informācijas vidutāji, kas var nodot informāciju tālāk. Salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, Latvijā ir augsts to bērnu un jauniešu īpatsvars, kas internetu lieto ārpus mājas, proti, publiskajās bibliotēkās, skolas bibliotēkās. Tur bibliotekārs ir tas, kurš pastāsta gan par drošību internetā, gan informācijas izvērtēšanu.

Ar Izglītības un zinātnes ministriju un Valsts izglītības satura centru sadarbojamies, un turienes pārstāvjus piesaistīsim mācību līdzekļa izstrādē nākamgad un Zviedrijas materiālu kopas adaptēšanā jau šogad. Šos materiālus izveidojusi Zviedrijas mediju padome: tās ir prezentācijas un videomateriāli, kurus skolotāji var izmantot sociālo zinību, audzināšanas vai citās stundās, lai ar bērniem runātu par internetu, propagandu, sociāliem medijiem u. c.

 

Vai jums nešķiet, ka mēs katru gadu varam veikt šādu pētījumu, tērēt tam naudu, bet nekādi uzlabojumi tajos rezultātos neuzrādīsies, ja nenotiks nepieciešamās izmaiņas mediju vidē un komunikācijas kultūrā?

Būtiski ir visi faktori un aktivitātes – izglītības sistēma, izglītojoši pasākumi, semināri, sarunas ģimenes lokā. Tā kā medijpratības jēdziens Latvijā ir jauns, mēs pašreiz veicam pirmos soļus, lai mudinātu cilvēkus to sadzirdēt un aizdomāties par savām prasmēm.

Kopumā šai laikā, ko daži nosaukuši par postpatiesību laikmetu, neatgriezeniski ir mainījusies pati informācijas vide, un nav pamata domāt, ka komunikācijas kultūra tuvākajā laikā varētu virzīties uzticamas informācijas virzienā.

Ir dažādas motivācijas, kādēļ cilvēki izplata viltus ziņas: politiski iemesli, biznesa intereses, kāre pēc popularitātes. Internets, kas piedāvā iespēju ātri un lēti izplatīt informāciju, arī veicina šo procesu. Taču vienlaikus tā ir iespēja medijiem, kas darbojas atbilstīgi kvalitatīvas žurnālistikas principiem, audzināt gudru, kritiski domājošu satura lietotāju, kurš spēs atšķirt kvalitatīvu žurnālistiku no satura sēnalām. Daļa cilvēku vēl neapzinās, cik mūsdienās šī kompetence ir nepieciešama. Pieļauju, ka liela daļa ir internetā saskārušies ar materiāliem, kuros reklamēti “brīnumlīdzekļi”, kas nedēļas laikā atrisinās veselības problēmas, palīdzēs strauji novājēt, iemācīties svešvalodu. Ja cilvēks tam akli notic, ir iespēja gan iedzīvoties finansiālos zaudējumos, gan sabojāt veselību.

Viens piemērs – par “Siguldas universitāti”. Tas sākās kā 1. aprīļa joks, kad kāds no ārvalstu portāliem publicēja ziņu, ka “Siguldas universitātes pētnieki” esot veikuši atklājumu, ka alkoholiskais dzēriens džins labvēlīgi ietekmējot cilvēku vielmaiņas procesu. Šī joku ziņa tika pārpublicēta jau kā nopietna ziņa vairākos ārvalstu portālos arī aprīļa beigās un maijā. Mēs Latvijā zinām, ka Siguldā nav universitātes, bet citās valstīs dzīvojošiem tā varētu šķist ticama informācija – sak, jāpamēģina. Informācija par tā sauktajiem brīnumlīdzekļiem ir viens no biežāk sastopamajiem maldu ziņu veidiem.

 

Vai mēs varam runāt par valsts ieinteresētību medijprasmīgā sabiedrībā, ja tā pati nespēj būt izlēmīga un skaidri definēt attieksmi tādos jautājumos, kā, piemēram, pašvaldību izdevumi un citos?

Jūnijā Saeima lēma par grozījumiem likumā par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem, nosakot, ka šis likums neattiecas uz pašvaldību informatīvajiem izdevumiem, tādā veidā nošķirot pašvaldību informatīvos izdevumus, kas ir sabiedrisko attiecību produkts, un žurnālistiku. Šis grozījums ir solis ceļā uz izpratnes vairošanu, ka sabiedrisko attiecību darbs – publikācijas pašvaldību informatīvajā izdevumā – ir saturiski citāds nekā žurnālistikas materiāli. Taču nevienā brīdī nav apgalvots, ka pašvaldību izdevumi nav nepieciešami. Kultūras ministrija uzskata, ka tie ir būtiski, lai sabiedrība tiktu informēta par pašvaldību aktualitātēm, taču svarīgs šis nodalījums.

Kad tapa mediju politikas pamatnostādnes, bija dziļas diskusijas par šiem jautājumiem. Taču šobrīd esam vienojušies ar Pašvaldību savienību, ka tā izstrādās labās prakses vadlīnijas pašvaldību informatīvo izdevumu veidošanai.

 

Kādu medijpratības stundu, jūsuprāt, sniedz tās valsts ie­stādes un institūcijas, kas nevis godprātīgi sniedz visu informāciju medijiem, bet drīzāk maksimāli noklusē vai slēpj informāciju, aizbildinoties ar “izmeklēšanas interesēm”, “personas datu neaizskaramību” un ko tik vēl ne? Manuprāt, ar to sabiedrībā tiek kultivēts paradums drīzāk uzticēties noplūdinātiem kompromatiem, nevis pārbaudītai informācijai.

Medijpratības pamatā ir cilvēka spēja izvērtēt informāciju neatkarīgi no tā, kas ir informācijas avots. Viens no izplatītiem maldu ziņu veidiem ir ziņas – dažādu konspirācijas teoriju atbalstītājas. Tās cenšas vienkāršotā veidā izskaidrot sarežģītas situācijas, un cilvēkiem ir viegli tām noticēt. Bet būtiski, lai cilvēki spētu izvērtēt to saturu neatkarīgi no tā, vai tā ir reklāma vai ieraksts sociālajos medijos, vai “Youtube” video un izdarīt savus secinājumus.

 

Vai un kā centīsieties uzrunāt to sabiedrības daļu, kura, iespējams, par tādu medijpratību vispār neko nav dzirdējusi un kur attiecīgi tas prasmju līmenis ir zems?

Ministrijai sadarbības partneros medijpratības jomā ir ap 30 iestāžu un organizāciju, kā arī starptautisko partneru pārstāvji. Šobrīd ir iespējas īstenot medijpratības projektus arī ar starptautisko partneru – Britu padomes, Vācijas vēstniecības, Ziemeļvalstu ministru padomes – finansējumu. Lai pamatzināšanas sniegtu cilvēkiem, kuri informāciju pārsvarā iegūst internetā, minēšu Latvijas Žurnālistu asociācijas un Baltijas Mediju izcilības centra veidoto kampaņu “Ieguglē, pirms cepies!”.

Ļoti atzinīgi vērtējam jebkuru iniciatīvu no pašu mediju vides, tostarp, rakstu sērijas, kas tiek veidotas ar nolūku dekon­struēt kādus maldus vai arī kopumā veicināt sabiedrības izpratni par informācijas izvērtēšanu. To vidū arī ir “Latvijas Avīzes” rak­stu sērija “Atmaskots”.

Lai sasniegtu tos cilvēkus, kuri patērē pārsvarā medijus, kas veidoti citās valstīs, iespējams, efektīvas varētu būt sociālās kampaņas, kurās izmantoti daudzveidīgi informācijas kanāli. Piemēram, ja cilvēks nesastopas ar šo informāciju kādā no medijiem, varbūt tā uzrunās viņu sabiedriskā transporta pieturā, gaidot trolejbusu. Taču šāda veida aktivitātēm būtu nepieciešams papildu finansējums.

LA.lv