Spīdolas balvas un apsūdzības akti 0
Beidzot! – gribas izsaukties, uzzinot, ka izglītības ministram Robertam Ķīlim piešķirta Spīdolas balva, jo Paganīni vijoles lociņš pa instrumentu nav lēkājis tik ātri kā idejas Ķīļa kunga galvā.
Spīdolas balva ir sidraba stīpas diadēma, ko veido divu ap glāzīti sakļāvušos zalkšu figūras, kas simbolizē nēsātāja gudrību un neizsmeļamas fantāzijas izdomu. Patiešām prieks par Latvijas tēvu un skolotāju nr. 1., dedzīgo administratoru, kuru, iejukušu pamatskolnieku kolonnā, ar viņa jaunavīgo stāvu nemaz neatšķirt no citiem zēniem.
Ak vai! – gribas izsaukties par to “algu”, ko saņēmuši daudzi pārējie politiķi, mūsu kādreizējās saules, kuras tiktāl slīdējušas uz rietu, ka apbalvotas ar izvēli saņemt Jelgavas maiznieka sausiņus, jo tajos vairāk rozīņu nekā “Fazer” maiznīcā kaltētajos, vai labākā gadījumā 2000 latu naudas sodu. Mums nav trūcis cilvēku, kuri, novērsušies no materiālām lietām, ziedojušies valsts labā. Par visaugstākā lidojuma ērgļiem domājām, ka pati māte daba tiem uzlikusi galvā ministra kroni jau šūpulī saldi dusošiem un sārtenās pēdiņas kustinošiem maziem eņģelīšiem. Mums likās, ka viņiem dāvāta slēpta, stipra vara un pietiek tikai pacelt piešķirto ministra zizli, bet tā izrādījās vien mazvērtīga ietekme. Amatā celtajiem bija jāpārdzīvo visas mocības, kuras atrašanās šajā zemē pie varas dara sevišķi necilvēcīgas. Pat iekarsīgākajiem un ar buļļa temperamentu apveltītajiem politiķiem bez zobu griešanas kā stingām, nerunīgām statujām nācās pārciest rupju kā zirga deķis žurnālistu uzbrukumus un paļas. Sugasbrāļi politiskajā vidē labo vietu bieži vien noskauda un satricināja uzticību krietnajiem darītājiem vēlētāju acīs, un tas vīrs, kurš agrāk kāpa tornī visaugstākajā, palika mētājamies ceļa malā kā Latvijas Republikas celtniecības atlūza.
Daudzi bijušie partiju diženie cilvēki pēc karjeras sabrukšanas nogādāti: attiecīgi sievietes uz krīzes resursu centru “Marta”, bet vīrieši uz kritušo dzīves pabērnu māju, pēdējo patversmi “Alfonss”. Tā izbaloja un nopluka kādreiz krāšņais zeltījums un nodzisa spožāk par neonu mirdzošais oreols.
Man jāatzīst – neesam mācējuši pateikt paldies valsts vadītājiem un sniegt viņiem pagodinājumus. Viņi taču nepieprasīja uz mūžu lietošanā aploksni ar zelta kredītkarti un bezmaksas dzērienus, bet pavisam niecīgu atalgojumu – kādu titulīti, ne pārāk augstas šķiras Triju Zvaigžņu ordentiņu un pietiktu pat ar iebalzamēšanu Zinātņu akadēmijā. Tā vietā viņi dabū sastādītus apsūdzības aktus, nozākāšanu par taukmūļiem, kangariem un zatleriešiem – lūk, piespraustie medāļi nopelniem bagātajiem. Līdz Ķīļa paaugstināšanai par laureātu vienīgi Gundars Bērziņš gratulēts ar Pasaules pretaptaukošanās biedrības apzinības rakstu, un vēl Valdim Dombrovskim ir dotas cerības par pārcelšanu labāk atalgotā darbā. Nepateicība ir pasaules alga – saprot ikkatrs varasvīrs, kas noturējies jāteniski vai jau izmests no segliem.
