Grūti kontrolēt, vai skolās runā latviski tik lielā mērā, cik prasa likums 19
Krievvalodīgo iespējas izmantot dzimto valodu izglītības procesā ir daudz plašākas nekā citu mazākumtautību pārstāvjiem.
Tas ir tikai viens no secinājumiem, kas radies Tiesībsarga biroja pētniekiem, kopš 2013. gada nogales veicot apjomīgu pētījumu par bilingvālo izglītību. Tā ietvaros tika veikts arī mazākumtautību skolu monitorings, par kura rezultātiem birojs informēja jau iepriekš. Izpētē iekļauts arī nacionālais un starptautiskais normatīvais regulējums, dažādu starptautisku organizāciju rekomendācijas un ārvalstu pieredze. Par pētījumā secināto Tiesībsarga biroja pārstāves Ineta Piļāne un Šarlote Bērziņa vakar stāstīja Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā.
Atgādina par 2018. gadu
Par monitoringu jau vairākkārt esmu rakstījusi. Tā mērķis bija noskaidrot, kāda ir faktiskā situācija mazākumtautību skolās, vai tās ievēro likumā un izglītības programmā noteiktās prasības par stundu norisi bilingvāli vai latviešu valodā. Tiesībsarga biroja pārstāvji secināja, ka jāuzlabo valsts iestāžu pārraudzība pār šim skolām.
Komisijas sēdē gan atklājās, ka pārraudzīt šīs skolas ir gana sarežģīti un arī Tiesībsarga biroja ieteikums izstrādāt metodoloģiju, kā konstatēt, vai bilingvālā mācību stundā valsts un mazākumtautību valodas tiek lietotas atbilstoši proporcijai, nav izpildāms. Izglītības kvalitātes valsts dienesta (IKVD) vadītāja Inita Juhņēviča stāstīja, ka skolām regulāri notiek akreditācija, kad dienesta pārstāvji ierodas stundās, lai pārbaudītu, vai tās noris atbilstoši izglītības programmai. Akreditācijas procesā vairākkārt secināts, ka mazākumtautību skolu pedagogiem jāpilnveido latviešu valodas prasmes, jāuzlabo bilingvālās apmācības metodes. Taču no dažu stundu apmeklēšanas grūti izdarīt pilnvērtīgus secinājumus. Piemēram, ja stundā pārāk maz lietota latviešu valoda, skolotājs var paskaidrot, ka tā bijis tikai šoreiz.
Raivis Dzintars (Nacionālā apvienība) teica: nav iespējams saskaitīt, cik procentuāli stundā lietota latviešu valoda un cik – mazākumtautību valoda. Nevar taču skaitīt katru skolotāja vārdu! Ja pārietu uz mācībām latviski, tad šādu problēmu vairs nebūtu, viņš sacīja.
Komisijas priekšsēdētāja Dana Reizniece-Ozola (Zaļo un zemnieku savienība) teica, ka uz mācībām latviski jāvirzās pakāpeniski, bet R. Dzintars norādīja, ka vispirms gan nepieciešama skaidra valdošās koalīcijas vienošanās par to. Kā zināms, NA uztur spēkā prasību, ka no 2018. gada arī mazākumtautību pamatskolās jāmācās latviski visi mācību priekšmeti, izņemot tos, kas saistās ar mazākumtautību valodu un kultūru. Neviens no koalīcijas partneriem it kā neiebilst, tomēr arī nesāk reformas ieviešanu.
Tiesībsarga biroja pētījumā arī atzīts: situācija varētu uzlaboties, ja izglītības sistēmā dažādu tautību pārstāvji mācītos kopā, nevis tiktu nodalīti.
Tiesības apgūt latviešu valodu
Par to, ka izglītības iestādēs netiek lietota latviešu valoda, dienests saņemot salīdzinoši maz sūdzību. Šogad saņemtas jau 452 dažādas sūdzības, bet tikai piecas no tām bijušas par valodas lietojumu. Piemēram, bijusi sūdzība par kādu pasniedzēju augstākās izglītības iestādē Liepājā, kurš lekcijas lasot tikai krieviski.
“Kad esam klāt lekcijā, pasniedzējs runā latviski. Kad noklausāmies aiz durvīm, tad pasniedzējs runā krieviski,” stāstīja I. Juhņēviča. Grūti rast veidus, kā pilnvērtīgi veikt pārbaudes, nepazemojot sevi un pedagogus. I. Juhņēviča piebilda: ja ir sūdzības, ka pedagogs nemāk latviešu valodu, šo pretenziju nodod Valsts valodas centram, kam jāpārbauda valsts valodas prasme, taču arī tam nav pietiekami daudz resursu, lai pilnvērtīgi uzraudzītu, cik bieži un kādā līmenī skolotāji un pasniedzēji runā latviski.
Š. Bērziņa norādīja: valstij ir jāpalielina finansējums IKVD, lai dienests varētu aktīvāk kontrolēt mazākumtautību skolas.
Saeimas deputāte Vineta Poriņa (NA) ieteica Tiesībsarga birojam pēc kāda laika atkārtot monitoringu tajās pašās skolās, lai redzētu, vai un kā tajās mainījusies attieksme pret latviešu valodas izmantošanu mācību procesā. V. Poriņa atgādināja: tas, kāda ir gaisotne skolā, lielā mērā atkarīgs no skolas direktora. Diemžēl valstij nav lielu iespēju atbrīvot no darba nelojālu direktoru, jo šajā jautājumā teikšana ir pašvaldībai. Tāpēc būtu jāgroza Izglītības likums, lai tajā noteiktu, ka Izglītības un zinātnes ministrijai (IZM) ir lielāka ietekme, lemjot par to, kam ieņemt skolu direktoru amatu.
Ja mazākumtautību skolēniem nav iespējas skolās pietiekamā līmenī apgūt valsts valodu, viņu tiesības uz kvalitatīvu izglītību ir aizskartas, secinājis tiesībsargs. Arī Hāgas rekomendācijās attiecībā uz Latviju teikts, ka vidusskolās valsts valodā pasniedzamo stundu skaits jāpalielina. Pētījumi parādot: jo pieaugums lielāks, jo labāk bērnam.
Taču mazākumtautību pārstāvju tiesības tiek aizskartas arī tad, ja ne visiem cittautiešiem ir vienlīdzīgas tiesības apgūt savas mazākumtautības valodu. Latvijā izveidojusies situācija, kurā visplašākās iespējas izglītības procesā apgūt savu valodu ir krievvalodīgajiem, citu tautību nacionālās skolas jau ir mazāk pieejamas. Savukārt romiem savu skolu nav vispār. Ventspilī viņi tiek nodalīti atsevišķās klasēs, taču mācās pēc tādas pašas programmas kā citi skolēni. Š. Bērziņa sacīja: romiem ir tiesības apgūt arī savas tautas valodu un kultūru. Turklāt attiecībā uz citām Eiropas valstīm jau bijuši Eiropas cilvēktiesību tiesas spriedumi, ka nodalīt romus atsevišķās klasēs ir segregācija. IZM valsts sekretāra vietniece Evija Papule toties teica: Latvijas panākumi romu izglītošanā starptautiski ir augstu novērtēti. Latvijā pat pieci romi mācās augstskolās. Tas ir maz, taču daudzās citās valstīs nav sasniegts pat šāds skaitlis.
Tāpat, kārtojot valsts pārbaudījumus pēc 9. klases pabeigšanas, daļa mazākumtautību pārstāvju saskaras ar diskrimināciju, jo valdības izdotie noteikumi paredz, ka skolēns var izvēlēties, vai kārtot eksāmenus latviešu vai krievu valodā. Ja skolēna dzimtā valoda ir, piemēram, poļu, viņam nav iespējas kārtot eksāmenu dzimtajā valodā. Tiesībsarga birojā atzīts: valsts attieksmei pret visām mazākumtautībām vajadzētu būt vienlīdzīgai.
Par Tiesībsarga biroja pētījuma nozīmīgumu deputātu un IZM viedoklis atšķīrās. V. Poriņa teica, ka “pēdējo 15 gadu laikā Latvijā nav bijis tik dziļa un izsmeļoša pētījuma par bilingvālo izglītību”. Savukārt E. Papule sacīja: “Tiesībsarga ziņojums ir tikai situācijas konstatējums.” Tomēr viņa atzina, ka skolotājiem, kuri strādā bilingvāli, jāsniedz lielāks atbalsts.
