Kultūra
Literatūra

Spiegošana joprojām pastāv. “Latvijas Mediji” izdod dokumentālu romānu “Spiegi”1


Marti Bakmans
Marti Bakmans
Mareka Sabogala publicitātes foto

Pirms neilga laika izdevniecībā “Latvijas Mediji” klajā nācis somu autora Marti Bakmana dokumentālais romāns “Spiegi”. Tas izdots ar Valsts kultūrkapitāla fonda un Somijas Literatūras informācijas centra (FILI) atbalstu. Šis izdevums īpaši saistošs Latvijas lasītājam varētu būt arī tāpēc, ka viena no intriģējošajā romānā aprakstītajām reālajām personām ir latviete.

 

Grāmatas tematu ieskicē un raksturo LU Latvijas Vēstures institūta pētnieks Zigmārs Turčinskis.

Somu autora Marti Bakmana dokumentālais romāns “Spiegi” (“Vakoojat”, 2017) stāsta par tolaik, 20. gadsimta 30.gados, vēl jaunās Somijas valsts speciālo dienestu cīņu pret Padomju Krievijas spiegošanas tīklu. Tajā darbojās somi, somu izcelsmes amerikāņi, krievi un latvieši. Viņi bija kādreizējās cariskās Krievijas impērijas pavalstnieki, šīs impērijas “atlūzas”. Viņi dzīvoja jaunajās nacionālajās valstīs, veidoja labas karjeras un baudīja pārtikušu dzīvi. Taču viņi šīs valstis ienīda, jo slepus par savu jauno identitāti bija pieņēmuši komunismu. Tā vārdā viņi bija gatavi ne tikai iznīcināt un sagraut jaunās nacionālās valstis, bet arī nerēķināties ar pašu dzīvi. Viena no viņiem bija latviete Marija Emma Tiltiņa jeb Šūla, saukta arī par Mēriju Luīzi Martinu.

Romāns “Spiegi” stāsta par Somiju, bet ar tādiem pašiem spiegošanas tīkliem bija jācīnās arī Latvijas, Lietuvas, Igaunijas un citu jauno valstu speciālajiem dienestiem. Kopš tiem notikumiem Somija savu neatkarību nosargāja un aizgāja attīstībā uz priekšu. Latvija, tāpat kā pārējās Baltijas valstis, neatkarību zaudēja un to atguva samērā nesen. Līdz ar to mūsu valsts faktiski atkal atrodas gandrīz identiskā situācijā. Mūsu vidū dzīvo cilvēki, kas sevi neidentificē ar Latvijas valsti, bet gan ar sabrukušo padomju impēriju. Un mūsu nedraudzīgā kaimiņvalsts Krievija atkal cenšas šādus cilvēkus atrast un izmantot gan modernajai spiegošanai, gan informatīvajam karam.

 

Ieskatam – neliels romāna fragments

Ratakatu ielā turpinājās Mērijas Luīzes Martinas kundzes nopratināšana. Nopratinātāji Jalmari Sinivāra un Ville Bangs bija noguruši, un viņiem bija apnicis, jo Martina kundze neparko nepadevās. Viņa neko neatzina, pat ne pilnīgi skaidras lietas, kas tika liktas viņai priekšā. Martina kundze noliedza teju jelkādu pazīšanos, par spiegošanu viņa neko nezinot, jo Helsinkos ieradusies kā tūriste rūpēties par dēla veselību, kam par labu nākot “sniega gaiss”.

Sinivāra tika izvēlēts nopratinātāja darbam perfekto krievu valodas zināšanu dēļ, bet kundze pieprasīja, lai nopratināšana notiktu vāciski, kas esot viņas dzimtā valoda. Viņa noliedza, ka kaut vārdu prastu krievu valodā, lai arī daudzi bija dzirdējuši, ka viņa tekoši tajā runā.

Martina kundzei tika piedāvāta arī iespēja uzaicināt no Anglijas konsulāta Helsinkos kādu ierēdni sekot nopratināšanai, bet kundze atbildēja, ka viņai esot vienalga, kā nopratināšanas notiek.

Kundze nezinot, kā rokassomiņā atradusies neparastā atslēga nonākusi viņas rīcībā. Vēlāk viņa tomēr atcerējās, ka atradusi to uz ielas. Tajā pašā rokassomiņā atrasto zīdpapīra loksni ar cipariem viņa neatzina par savu. Kad nopratinātāji vaicāja, vai kundze vēlas apgalvot, ka izmeklētāji slepeni ielikuši papīru viņai somā, kundze noliedza, ka kaut ko tādu būtu domājusi, bet ka lieta viņai esot pilnīga mistērija. Viņas pozīciju arī vēlāk nesatricināja pat tas, ka policisti pierādīja, ka lapiņa rakstīta ar Hambomas jaunkundzes rakstāmmašīnu, ko Martina kundze bieži izmantojusi.

CIP priekšnieks Esko Rieki centās sekot nopratināšanai, cik paspēja. Rieki bija sajūsmā par to, ka eksotiska pasaules pilsone izrādījusies par spiegošanas tīkla vadītāju. Neko labāku viņš nebūtu varējis vēlēties. Centrālā izmeklēšanas policija un tās priekšnieks jau tāpat bija kļuvuši par tautas varoņiem, bet šarmantās Martina kundzes, “Matas Hari” parādīšanās spiegošanas drāmas centrā garantēja Rieki un viņa iestādei teju nebeidzamu publicitāti valsts laikrakstu pirmajās lapās.

Rieki pūlējās apelēt pie spītīgi klusējošās Martina kundzes saprāta. Rieki viņai apgalvoja, ka šobrīd viņai esot tikai viens vienīgs draugs: Centrālā izmeklēšanas policija. Neviens cits viņai nevarot palīdzēt, jo viņai draudot ilgs cietumsods, bet, ja Martina kundze sadarbotos ar CIP nozieguma noskaidrošanā, to varētu izmantot viņas soda mīkstināšanai. Esot pilnīgi droši, ka, ja CIP neatbalstīs vieglāku sodu kā pateicību par sadarbību, spiegošanas organizācijas vadītāja Martina kundze saņemšot visbargāko iespējamo sodu – desmit gadus aiz aukstajiem mūriem. Un Rieki teica, ka viņš negribētu pieredzēt to, ka Martina kundzes dēlam Džordžam tik ilgi nāktos būt bez mātes.

Martina kundze pavērsa degošo skatienu pret Rieki, jo viņš bija iedūris dunci viņas vārīgākajā vietā, dēlā. Kundze tomēr savaldījās un neko neteica.

Rieki labi saprata, ka viņam rokās ir bezgalīgi vērtīgs ķēriens, augstas klases starptautiska spiegošanas zvaigzne. Ja viņš piedabūtu kundzi runāt un izstāstīt par Padomju Krievijas spiegošanas tīkla organizāciju un tās izplatīšanos pa visu pasauli, būtu ļoti patīkami doties uz Eiropas valstu policijas organizāciju vadītāju sapulci, ko reizi gadā noturēja kādā labā kontinentālā viesnīcā. Ja vien laurus plūkušais Rieki netiktu pie goda organizēt konferenci Helsinkos vai, teiksim, Aulanko.

Bet Rieki arī saprata, ka Martina kundze, profesionāle būdama, labi redzēja Rieki mērķus un savu stāvokli.

“Paldies, ka tik aizkustinoši rūpējaties par mani un manu dēlu, bet lieta tāda, ka man jūsu palīdzība nav vajadzīga,” Martina kundze teica. “Es turklāt nemaz nespēju jums palīdzēt, jo neko nezinu par lietām, par ko man vaicājat.”

Martina kundze nenoliedza acīmredzamus faktus aiz dumjības vai nekaunības. Martina kundze tikai rīkojās tā, kā viņas amata piekopējam arī vajag rīkoties situācijā, kādā bija nonākusi. Viņa darīja tieši tā, kā pirms trīspadsmit gadiem mācīja spiegošanas skolā. Pieķeršanas gadījumā ienaidniekam neteikt pilnīgi neko, pat ne vismazākajās detaļās, jo, ja pretizmeklēšanas nopratinātājs satvers diega galu, tas neapstāsies, bet turpinās šķetināt, līdz dabūs visu šķeteri. Tādēļ noliegšana, kas varētu likties stulba, bija vislabākā taktika.

Cita lieta, ja spīdzina. Par to viņus spiegošanas skolā brīdināja un stāstīja, ka šķiras ienaidnieku asinssuņi vienmēr sitot un spīdzinot. Bet to Martina kundze jau bija sapratusi, ka vismaz Somija nebija tāda zeme. Vismaz tie trīs džentlmeņi galda otrajā pusē līdz šim bija pret viņu izturējušies labi.

Martina kundze turklāt saprata, ka savam uzdevuma devējam viņa ir vērtīga tikai tad, ja tur muti ciet. Tieši šajā brīdī viņa savai organizācijai bija tik vērtīga kā nekad. Daudzi viņas priekšnieki un kolēģi lūdzās, lai viņai pietiktu spēka stāvēt klusu. Viņas priekšniekam bija liela vajadzība darīt visu, lai viņa tiktu atbrīvota, piemēram, ieslodzīto apmaiņā. Tā vajadzība un vēlme izbeigtos brīdī, kad viņa atvērtu muti un sāktu runāt. Pēc tam viņas vērtība būtu nulle un vēl mazāk, jo viņu uzskatītu par nodevēju, un nodevēja alga ir nāve.

Bet, ja viņa stāvētu klusu, pēc atbrīvošanas tiktu apbrīnota un novērtēta vēl pēc daudziem gadiem. Viņu organizācijā izceltu kā stingras, šķirai uzticīgas čekistes piemēru, kas ohranas nežēlīgajās nopratināšanās nenodeva biedrus. Viņa dabūtu bronzas krūšutēlu pie spiegošanas skolas sienas, Sarkanā Karoga ordeni, atvaļinājumus sanatorijās un pensiju līdz mūža galam.

Tātad viņai bija divas izvēles: būt ļoti bagātai vai ļoti nabadzīgai.

Rieki zināja, ko Martina kundze skaitļo. Tādēļ viņš teica:

“Neuzticieties tam, ka jūsu uzdevuma devējs Maskavā jūs izglābs. Mums Somijā tādas sistēmas nav, pat ar valsts prezidenta lēmumu jūs nevarētu apmainīt pirms soda izciešanas. Krievijā partija tādu lēmumu var pieņemt, bet Somija ir likumiska valsts un demokrātija, šeit nevienu ar politisku lēmumu atbrīvot nevar. Jūs neizbēgami gaida ilgs ieslodzījums, bet tagad jūs pati varat ietekmēt to, cik ilgs. Ja jūs izvēlētos sadarboties, mēs pēc cietumsoda izciešanas jums varētu noorganizēt drošu vietu valstī pēc jūsu izvēles.”

 

Uzziņa

Marti Bakmans (Martti Backman, 1948) ir somu žurnālists un triju grāmatu autors, vairāk nekā 15 gadus vadījis vienu no Somijas lielākajiem laikrakstiem “Iltalehti” un žurnālu “Suomen Kuvalehti”.

Romāns “Spiegi” ir autora veiktās avotu izpētes rezultāts – vēsturisko notikumu “protokols” un patiesi eksistējušo personību literārs atveidojums.

LA.lv
LE
LETA
Kultūra
Nacionālā kultūras centra prasībā pret “Biļešu paradīzi” uzņēmums iesniedzis mierizlīguma pieteikumu
17 stundas
LA
LA.LV
Kultūra
Liepājā atklāta Andra Gaujas filmai “Nekas mūs neapturēs” veltīta fotoizstāde
18 stundas
LA
LA.LV
Kultūra
Kristīne Adamaite, Artis Sīmanis un Inga Šļubovska-Kancēviča Liepājas ērģeļmūzikas festivāla noslēgumā
18 stundas

Lasītākie raksti

Par svarīgo

ZE
Zane Eniņa
Latvijā
Pipara burgeri labdarībai. Roju Puķi piesaka “Latvijas lepnumam” 2
11 stundas
LE
LETA
Latvijā
“Dienas Biznesam” par slēptu politisko reklāmu draud 100 000 eiro sods
8 stundas
LE
LETA
Latvijā
Kāda filma stundā matemātikas skolotājam Rīgā maksā darbu 2
8 stundas
LE
LETA
Sports
Bukša uzaicināta piedalīties pasaules čempionātā vieglatlētikā
7 stundas
LE
LETA
Dabā
Uz Arktiku pētīt klimatu dodas “vēsturē lielākā polārā ekspedīcija”
7 stundas