Monika Zīle: Drošības iestādes nekomentēs ziņu par Holostova izraidīšanu 1
Štirlicam jautā: “Kāda atšķirība starp izlūku un spiegu?” “Izlūks ir mūsējais, visi pārējie – spiegi.” (Anekdote)
Aizvadītajā nedēļā Krievijas masu saziņas līdzekļi vēstīja, ka no tās par spiegošanu Latvijas labā izraidīts bijušais Saeimas deputāts Aleksejs Holostovs. No iekšlietu ministra Riharda Kozlovska pauduma presei izriet, ka informācija nav nekāda svaigā un pieskaitāma informatīvā kara zalvēm. Stipri skops izteikums, bet neko plašāku arī nesagaidīsim. Jo neatkarīgi no tā, cik lielā mērā notikums atbilst patiesībai, starptautiskajā praksē drošības iestādes šādus faktus publiski nekomentē. Parastiem cilvēkiem tādā ziņā rokas nav saistītas – vārda brīvība ļauj Holostova “sāgu” iztirzāt krustu šķērsu, mainīties viedokļiem un secināt.
Lūk, viens mans Gudrais Draugs saka: pat drūmākajiem skeptiķiem nu vairs nebūšot iemesla šaubām par Latvijas valsts pilnvērtīgumu – pašiem arī savs spiegs! Tiesa, šī lepnuma saldēdienā pikuci darvas iemet spiega lētums. Ja taisnība Krievijas tālrādes kanālam, ka mūsējam par šaubīgi bīstamo nodarbi samaksāti desmit tūkstoši rubļu, tad žēluma gals nudien. Tā ir summa, kuras dēļ zābakus šņorēt nav vērts. Veiklu zelli par tādu naudu nenopirksi.
Ak, tā… Televīzijas kanāla NTV ziņā taču bija teikts, ka Latvijas spiegu savervējuši vietējie drošībnieki, kurus savukārt īsā pavadiņā dancina ASV Centrālā izlūkošanas pārvalde. Spiegu romānu lasīšanas izcilnieks Gudrais Draugs pārliecināts: šī piebilde ir skrošu raidījums no šķūņa mežā ar domu – kaut kam jau trāpīs. Pliķis Latvijas drošības iestādēm – normālu špiku nejaudā patstāvīgi salīgt; spēriens pa cinkšļiem Amerikai – māca Krieviju pieklājīgi uzvesties pie pasaules valstu galda, bet skopojas ar okšķeru samaksu!… Jāteic, par tik nožēlojamu algu kaķis nebrēc, tādēļ arī Holostovs nav centies pārtrumpot Aģentu 007. Kā secinājuši Alekseju Holostovu pieķērušie kaimiņvalsts drošībnieki, savā solīdajā spiega praksē – astoņi gadi šajās aprindās skaitās cienījams stāžs – viņš nav Krievijai nodarījis vērā ņemamu ļaunumu un tāpēc izvadāms, novēlot laimi personīgajā dzīvē. Tas, protams, ir tēlains izteiciens. Gudrais Draugs domā, ka praksē Holostovam nācies dzirdēt lietišķākas vārdkopas un NTV kanālā publiskotais viņa pratināšanas fragments izklausījies pēc, hm, pašā Krievijā savervēta puiša leģendas. Jā, spiegu literatūras šarms ir negaidītie sižeta pagriezieni: dažreiz līdz pašai pēdējai rindkopai lasītājs netiek gudrs, kurš te savējais starp svešiem vai otrādi un kurš ar tālejošu mērķi dibinātais sakars izrādīsies lamatas. Sliecos piekrist žanra gardēžiem, ka bīstamais sakars Holostova gadījumā varētu izrādīties draudzība ar vārdabrāli Krievijas Valsts domes deputātu Mitrofanovu, kuram vasarā pēc ģenerālprokurora prasības atņēma parlamentārieša imunitāti un izvirzīja apsūdzību par izspiešanu lielā apmērā. Pēc tam Vladimira Žirinovska vadītās Liberāli demokrātiskās partijas biedrs Aleksejs Mitrofanovs strauji pameta dzimteni un tagad slēpjas ārzemēs. Var tikai minēt, cilājot spiegu romānu sižetus, kas šim izmanīgajam un tagad nežēlastībā kritušajam politiķim bija Holostovs – patiešām draugs, rokaspuisis nenozīmīgiem pakalpojumiem vai uzticības persona kādā afērā, kuras dēļ, iespējams, nākas piekrist vēl šaubīgākiem sadarbības piedāvājumiem. Tādi tie spiegu romāni ir – daudzi smalki pavedieni un miglas plīvurs pāri.
