Spīguļi un kauli: Helēnas Heinrihsones “Illumination” 0
Galerijā “Bastejs” līdz 10. jūlijam apskatāma gleznotājas Helēnas Heinrihsones personālizstāde “Illumination”.
Iluminācija ir spilgta izgaismošana, arī – gaismas uzplaiksnījums. Tā dēvē arī pēkšņu atskārsmi. Domājams, ka poētiskā izstādes ievirze nav nejauša un tā nav arī dekoratīva vārdiska rota jaunradītam darbu kopumam. Darbu saturs un izstāžu nosaukumi Heinrihsonei ir ļoti būtiski – viņa ir māksliniece, kura ar glezniecības izteiksmes līdzekļiem nodod vēstījumu, un tas var būt gan emocionāli ekspresīvs, gan konkrētu informāciju vēstošs. Par to, vai radot jaunākos darbus, viņa savā iztēlē sarunājusies ar pagājušiem laikmetiem – varbūt pārlasījusi Artūra Rembo iluminācijas, varbūt skatījusies viduslaiku manuskriptu ilustrācijas (arī tās sauc par iluminācijām), skatītājs neuzzina. Izstādē jāuzticas redzamajam.
Heinrihsones glezniecība ierasti uzrunā ar tai piemītošo spēku – tā ir lakoniska, izteiksmīga un temperamentīga. Tik pazīstami ir viņai raksturīgie lielie formāti, košie un neprātīgie krāsu salikumi un motīvi, kas kļuvuši par noturīgām viņas glezniecības atpazīstamības zīmēm – abstrahēti galvaskausi, kauli, milzu ziedi. Vizuālajā mākslā, bet vēl vairāk – populārajā kultūrā – tie ir plaši tiražēti elementi, kurus nereti pavada eksaltēta salkanība. Heinrihsone šos “bīstamos” kiča atribūtus brīvi lieto, radot piesātinātu, bagātā iztēlē un īstu dzīves emociju pieredzē balstītu, intelektuālu mākslu.
Spīguļi un kauli ir pirmie, kas sveicina arī šajā izstādē. Darbu kopums pirmajā mirklī pārsteidz un var pat samulsināt ar savu miniatūro raksturu un dekoratīvo elementu klātbūtni. Heinrihsonei netipiski maza izmēra kompozīcijas ir pieblīvētas ar dižas greznības atribūtiem – glezniecība šeit kombinēta ar tai piestiprinātiem lieliem dārgakmeņiem, pērlēm un barokāliem kokgriezumu elementiem. Spožie elementi Heinrihsones gadījumā, visticamāk, nav tikai radoši intuitīva spēlēšanās ar jauniem formāliem paņēmieniem, kaut arī pirmajā brīdī tas tā var šķist. Kopējā noskaņa liek nojaust, ka glezniecības krāšņais ietērps veidojies, iedvesmojoties pagātnes kultūras pieredzē, piemēram, jau pieminētajās viduslaiku manuskriptu ilustrācijās. Bet Heinrihsone raksta: “Pēkšņa gaisma tumsā pārvērš vidi. / Negaidīti atklāj neticamas situācijas. / Uguņošanas laikā acis atveras brīnumiem debesīs un uz zemes.” Gleznotāja izstādei ir uzrakstījusi ilumināciju, un tā patiesi palīdz ieiet maģiskā pasaulē. Skeletu pusnakts karnevāls, kas acij ir atsegts tikai uz brīdi, dod iespēju ielūkoties apslēptā dzīvē.
Galerijas dziļākajā telpā savukārt eksponēts vērienīgs, Heinrihsones rokrakstam tipisks audekls – koša kompozīcija, kuras centrā zaļš galvaskauss ar sarkanu kroni. Virs tā – milzīgi uguņošanas “ziedi” kā koši luksofori. Šie un citi mākslinieces gleznotie galvaskausi ir dzīvības pilni un skaisti. Tie nav kauli, kas atgādina par miesas mirstīgumu. Gluži otrādi – viņi ir izteiksmīgas personības, kurām piemīt īstas, nolasāmas emocijas – viņi smejas, skatās, skumst, greznojas, ir kopā cits ar citu. Daļa no izstādē redzamajiem darbiem ir atsevišķu lielās gleznas fragmentu kadrējumi.
Ja noticam izstādes poētiskajam vēstījumam un ieraugām Heinrihsones glezniecību kā uz mirkli uguņošanas gaismā uzplaiksnījušu maģisku pasauli, tad redzam, ka tā vienlaikus vēsta par laicīgo un par mūžīgo. Tas ir aktīvu izjūtu karuselis. Tā ir “Nakts” un tā ir “Rītausma,” kurā pamostas tie, kam vairs nav miesas, bet kuri, visticamāk, atceras laikus, kad tā viņiem vēl piederējusi. Viņi rotājas, rīko karnevālu un dzīro. Var sacīt – bauda mūžību. Un salūta gaismā brīžiem pavīd daži dzīvie ar savām kaislībām un dziņām, un tās ir ne mazāk svarīgas. Šeit ir redzams viss, kas pāries un viss, kas paliks. Te notiek kaislības, un te mīt arī nepārejoša, pārlaicīga mīla. Kad pazūd miesa, paliek kauli. “Kopā” – divi skeleti, sakļāvušies kamoliņā, mierīgi atdusas cieši sakļāvušies. Savukārt “Līgava” ir uzposusies. Galvaskauss ar sarkano kroni pavīd vairākkārt – šķiet, viņam patīk izrādīties. Izstāde izgaismo arī klusas kontemplācijas brīžus – “Rītausmā” un “Divatā” ir Heinrihsones lielisko lakonismu apliecinošie darbi, un tajos uzmirdz no košuma un piesātinātības atšķirīgas, citādākas iluminācijas.
