Mobilā versija
+4.1°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
22. septembris, 2015
Drukāt

Spilgta atkalsastapšanās

Publicitātes fotoPublicitātes foto

"Putnu operas" iestudējums uz Operas skatuves atgriezies atzīstamā mākslinieciskā kvalitātē.

Uz Latvijas Nacionālās operas un baleta (LNOB) skatuves atgriezies Māras Zālītes un Jāņa Lūsēna kopdarbs “Putnu opera”.

Amerikāņiem ir Ričards Rodžerss un Oskars Hammeršteins. Vāciešiem – Kurts Veils un Bertolts Brehts. Latviešiem – Jānis Lūsēns un Māra Zālīte. Komponists un dzejniece, kuri jau kopš 90. gadiem kopīgi darbojas muzikālā teātra žanrā, viņu izvēlēto tēmu diapazonam sniedzoties no pasakām (“Neglītais pīlēns”) un literatūras klasikas parafrāzēm (“Hotel Kristina”) līdz dažādu laikmetu vēstures aplūkojumam caur mitoloģizētu personāžu prizmu (“Meierovics”, “Sfinksa”, “Indriķa hronika”). Šo mūziklu un rokoperu vidū ir arī divas operas – “Leļļu opera” pirmizrādi piedzīvoja 2007. gadā, bet kopš “Putnu operas” pirmuzveduma – gluži neticami – pagājuši jau piecpadsmit gadi. Tieši “Putnu opera” līdztekus rokoperai “Kaupēn, mans mīļais” vērtēta kā muzikāli un skatuviski spilgtākais, tēmām bagātākais, mākslinieciski viengabalainākais Lūsēna un Zālītes sadarbības paraugs – atšķirība vienīgi tā, ka pretstatā rokoperas traģiskajam stāstam “Putnu opera”, kuras librets balstīts Hjū Loftinga grāmatās, ir gaiša rakstura vēstījums, kas domāts bērniem un, protams, vienlīdz adresēts arī pieaugušajiem. Literatūrzinātnieki uzskata, ka cildenā, gudrā un smalkjūtīgā doktora Dūlitla tēlu Loftings veidojis kā apzinātu pretstatu Pirmā pasaules kara šausmām – un, kā redzams, arī mūsdienās, gadsimtu vēlāk, šī tēma joprojām ir aktuāla.

Nav pārsteigums, ka piektdien, 18. septembrī, uz LNOB skatuves “Putnu operas” iestudējums atgriezies identiskā veidolā, jo līdzās mūzikai un libretam par spilgtu, paliekošu veiksmi saucams tās vizuālais ietērps. Scenogrāfes Ievas Jurjānes un kostīmu mākslinieces Kristīnes Jurjānes veikums ir košs, izteiksmīgs, krāsām bagāts un vienlaikus veidots drošās plaša mēroga līnijās un laukumos – vēl trāpīgākas idejas bērnu operas skatuviskajam risinājumam nudien grūti iedomāties. Tāpat arī režisores Baņutas Rubesas un horeogrāfes Elitas Bukovskas inscenējums vēsta par iztēles un mākslinieciskas gaumes klātbūtni, kur palīgā nākusi humora izjūta. Arī “Putnu operas” mūzika apliecina, ka Jānis Lūsēns strādājis profesionāli un ar iedvesmu. Vairākas liriskas tēmas, vispirms jau pirmā no doktora Dūlitla ārijām – “Kā lai nemīlu putnus” – paliek atmiņā uzreiz, pienācīga vieta partitūrā atrasta jebkuras klasiskas operas neatņemamai sadaļai – romantiskas mīlas līnijai (šajā darbā to iedzīvina kanārijputniņi Pipinella un Cīps), un arī šeit Lūsēna fantāzija un melodiskā izjūta ir teicama. Savukārt naidīgo operas tēlu parādīšanās izzīmēta saistoši, kolorīti un bez liekiem pārspīlējumiem. Mazāk uzrunā pārējās groteskās ainas (starp citu, ar rokoperu “Kaupēn, mans mīļais” ir pavisam pretēji), šajā gadījumā lielākoties tā arī nepaceļoties pāri diezgan vienkāršotu Gēr­švina stilizāciju līmenim.

Kopš 2000. gada pirmizrādes daļa “Putnu operas” solistu joprojām palikuši savā vietā, citi mainījušies, taču uzveduma vokālās kvalitātes arī tagad vērtējamas kā nevienmērīgas. Tiesa, optimistiskos toņos, jo jaunajā izrādē netrūka arī daža laba patīkama pārsteiguma. Vispirms attiecībā uz tenoriem – Mihails Čuļpajevs jau bija iepazīts kaut cik klasiskā repertuārā, bet par Andri Kipļuku to līdz šim nevarēja teikt, un Nekaunīgā zvirbulēna lomā šis solists iejutās vokāli pārliecinoši un droši. Otrkārt, labā kvalitātē tika izdziedāts jau pieminētais “Putnu operas” mīlasstāsts, Mihailam Čuļpajevam kā kanārijputniņam Cīpam uzrunājot ar izkoptu un skanīgu tembru, un tas pats sakāms par Kristīni Gailīti Pipinellas lomā. Doktora Dūlitla lomas atveidotājs Viesturs Jansons bija tīri pieklājīgā vokālā formā, bet viņa pretstati zemajās vīriešu balsīs – Romāns Poļisadovs kā Dorntona kungs un Kārlis Saržants kā Putnu tirgonis – sev atvēlētās Lūsēna operas lappuses izdziedāja prasmīgi. Žēl, ka Armands Siliņš un Laura Grecka pamatā varēja izpausties tikai skatuviski, nevis muzikāli, un arī Andžella Goba un Rihards Millers vairāk saistīja ar lomas vizuālo risinājumu. Taču turpat jāpiemin, ka epizode ar Mazo sikspārni Gabora Goldmaņa diskanta balsī gan bija īsti vietā.

Operas orķestra vadību arī atjaunotajā uzvedumā bija uzņēmies Andris Veismanis. Diriģenta pārraudzītajā orķestra partitūras lasījumā līdzās daudzveidīgajam sitaminstrumentu zīmējumam ar precizitāti un krāšņumu izcēlās pūšam­instrumentu skanējums. Tiesa, stīgu muzicēšanu gan pārsvarā nevarēja saklausīt nemaz, un nākotnē būtu vēlams ne tikai novērst tembrāli akustiskā balansa trūkumu, bet arī panākt ritmiski stabilāku dialogu starp orķestri un kori. Taču, ja reiz izslavēti ārvalstu viesmākslinieki Latvijas Nacionālajā operā uzstājas Verdi un Pučīni opusu iestudējumos, tad latviešu komponista operai nevajadzētu būt ne ar ko sliktākai; ja reiz bērnus grib iepazīstināt ar visspožāko operas mākslinieku dziedājumu, tad kādreiz noderētu arī doktora Dūlitla lomā pieaicināt, piemēram, Aleksandru Antoņenko. Un, visbeidzot – kā tur īsti palika ar Arvīda Žilinska “Zelta zirgu” un Lūcijas Garūtas “Sudraboto putnu”? Ar vienu vienīgu latviešu operu, lai arī cik jauku, melodisku un veiksmīgi inscenētu, repertuārā tomēr ir par maz.

Uzziņa

Māra Zālīte, Jānis Lūsēns, “Putnu opera”

Režisore: Baņuta Rubesa, scenogrāfe Ieva Jurjāne, kostīmu māksliniece Kristīne Jurjāne, horeogrāfe Elita Bukovska, muzikālais vadītājs un diriģents Andris Veismanis, diriģents Kaspars Ādamsons.

Solisti: Viesturs Jansons, Nauris Puntulis, Andžella Goba, Ilona Bagele, Juris Ādamsons, Kristīne Zadovska, Inga Šļubovska-Kancēviča, Kristīne Gailīte, Andris Lapiņš, Andris Kipļuks u. c.

Nākamās izrādes: 24. oktobrī un 21. novembri.

Pievienot komentāru

Oņegins ar dzīves pieredzes čemodānu. Saruna ar Aināru Rubiķi un Rēziju KalniņuCeturtdien, 8. decembrī Latvijas Nacionālajā operā pirmizrādi piedzīvos P. Čaikovska opera "Jevgeņijs Oņegins". Pie pults stāsies diriģents Ainārs Rubiķis, režisore ir Rēzija Kalniņa, kurai šī būs debija mūsu operā un kura šajā uzvedumā aicina skatītāju "uz romantiku, ilūzijas un realitātes cīņu".
Draugiem Facebook Twitter Google+