Mobilā versija
+5.0°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
1. oktobris, 2013
Drukāt

Spilgts muzikāls sasniegums

LNSO_LETA

Nedēļu pēc Valsts kamerorķestra “Sinfonietta Rīga” un dažas dienas pirms profesionālā pūtēju orķestra “Rīga” savu jauno koncertsezonu uzsācis Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris (LNSO), piektdien, 27. septembrī, uzstājoties Lielajā ģildē.

 

Lai gan orķestrim joprojām nav mākslinieciskā vadītāja, tā pašreizējai darbībai, no publikas skatpunkta, tomēr ir arī kāda priekšrocība – iespēja pēdējo mēnešu gaitā iepazīt LNSO skanējumu un tā izmaiņas dažādu viesdiriģentu vadībā. Un tā nu šoreiz pie orķestra pults stājies Vladimirs Fedosejevs – viens no starptautiski atpazīstamākajiem krievu diriģentiem, un salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu LNSO sezonas atklāšanā šoreiz priecēja arī mūziķu izvēlētais repertuārs. Tiesa, līdz latviešu komponista jaundarba pirmatskaņojumam vēl aizvien jāgaida labāki laiki, taču solis uz priekšu jau ir sperts – kā pirmais skaņdarbs koncertā izskanēja Jura Karlsona 2008. gadā radītā partitūra “Sids. Dzīves un nāves dejas”, kura gan nosaukuma, gan satura ziņā tīri labi sasaucās ar Modesta Musorgska ciklu “Nāves dziesmas un dejas”. Turpretī koncerta otrā daļa tika atvēlēta Sergeja Rahmaņinova 2. simfonijai ‒ es šādu izvēli nosauktu par uzdrošināšanos, jo tieši šo krievu romantiķa opusu vēl pirms pāris mēnešiem Rīgā spoži atskaņoja “Santa Cecilia” orķestris ar Antonio Papāno priekšgalā. Taču LNSO sniegums daudz neatpalika, apliecinot, ka izcili profesionāla diriģenta vadībā tas spējīgs uz reti pārliecinošu un saistošu priekšnesumu.

Orķestra un diriģenta sadarbība veiksmīgi īstenojās jau Jura Karlsona simfoniskajā fantāzijā, atkal dāvājot izdevību sastapties ar šajā skaņdarbā jūtamo komponista meistarību kontrastainu emocionālo tēlu, pārdomātas mākslinieciskās dramaturģijas, daudzveidīgu faktūras slāņu un kolorītas orķestrācijas izveidē.

Vladimira Fedosejeva radītajā un orķestra precīzi uztvertajā koncepcijā šo kvalitāšu pilnvērtīgam atspoguļojumam pievienojās arī spriegs ritma zīmējums un krāšņi dinamiskie rakursi, akcentējot mūzikas vēstījuma enerģiju un teatralitāti. Savukārt Musorgska vokālā cikla lasījumā, kā solistam uzstājoties basbaritonam Egilam Siliņam, iebildumus izsauca tikai nepietiekami izsvērtais dinamiskais balanss starp dziedātāju un orķestri. Citādi “Nāves dziesmu un deju” atskaņojums izrādījās atbilstošs Musorgska mūzikas garam – kā stīgu, tā pūšamin-strumentu skanējums bija gana izkopts, lai pienācīgi atveidotu skaņdarbam piemītošos stiklainos tembrus, neordināro tonāli harmonisko valodu un izjūtu atsvešinātību. Turpretī Egila Siliņa dziedājums raksturojams kā lielisks interpretācijas paraugs – prasmīgi izmantojot tādas solista karjeras gaitā gūtas iemaņas kā vokālu individualitāti, toņa viengabalainību un plašu diapazonu, mūziķa uzstāšanās viscaur saistīja ar patiesu izteiksmīgumu un noskaņu bagātību, kur līdzās dramatiskām norisēm un monumentālam traģismam bija rodami arī atmiņā paliekoši groteski vaibsti. Atliek vien piebilst, ka līdzvērtīgu māksliniecisko līmeni varēja vērot piedevās spēlētajā un izdziedātajā ainā no Rahmaņinova operas “Aļeko”.

Lai gan salīdzinājumā ar Musorgska skaņumākslu stipri konvencionālākā “Aļeko” mūzika drīzāk raisīja vēlmi dzirdēt kaut ko no Musorgska vokālajiem cikliem “Bez saules” vai “Bilžu kaste” (kuri Latvijā nav skanējuši gadu desmitiem ilgi), Rahmaņinova 2. simfonija uzskatāma par īstu meistardarbu, kas LNSO interpretācijā radīja daudz aizraujošu un saviļņojošu brīžu.

Izvērstā četrdaļu cikla lasījumā Vladimirs Fedosejevs ar augstu mākslinieciskā piepildījuma un vispārinājuma pakāpi atklāja gan simfonijā ietverto psiholoģisko dramatismu un ekstātisko lirismu, gan arī Rahmaņinova radošās domas nepārtraukto virzību pretī fināla triumfam.

Atbilstoši tam orķestra spēle jau no simfonijas pirmajām taktīm izcēlās ar košu un piesātinātu stīgu instrumentu toni, ko vēl akcentēja skaidra artikulācija, un arī pūtēju grupa te bija savā labākajā formā, muzicējot tīri, līdzsvaroti un tembrāli daudzkrāsaini. Lai arī nenoliegšu, ka atsevišķas Rahmaņinova simfonijas epizodes, tāpat kā vairākus posmus Karlsona un Musorg-ska skaņdarbos orķestris un diriģents varēja atainot arī atraisītāk un dzīvīgāk, viss iepriekšminētais katrā ziņā apstiprina priekšstatu par 27. septembra koncertu kā spilgtu muzikālu sasniegumu, ļaujot tālākajā LNSO nākotnē raudzīties ar cerībām.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+