Mobilā versija
+0.4°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
20. janvāris, 2015
Drukāt

“Splendid Palace” sāks izrādīt Herca Franka pēdējo dokumentālo filmu “Baiļu robeža”

Publicitātes fotoPublicitātes foto

Kinoteātris “Splendid Palace” no 23. janvāra sāk izrādīt pasaulslavenā dokumentālista Herca Franka pēdējo dokumentālo filmu “Baiļu robeža”.

“Baiļu robeža” pagājušā gada decembrī paspējusi ne tikai kļūt par atklāšanas filmu vienlaikus divos starptautiskos kinofestivālos – Rīgas starptautiskajā filmu festivālā un Krievijas prestižākajā dokumentālo filmu festivālā “Artdocfest” (pazīstams ar savu brīvdomību un atklāto vēršanos pret valsts oficiālo politiku), bet arī iegūt Krievijas dokumentālo un televīzijas filmu nacionālo prēmiju “Лавровая ветвь” (Lauru zars).

Filmas galveno varoņu lēmumi neatgriezeniski izmaina viņu dzīvi. Jigals Amīrs divdesmit sešu gadu vecumā nogalina Izraēlas premjerministru, tiek notiesāts uz mūžu un kļūst par valsts nīstāko ieslodzīto. Larisa – emigrante no Krievijas, četru bērnu māte – šķiras no sava vīra, lai apprecētu slepkavu un dzemdētu viņam dēlu. Daudzu gadu garumā filmas autori mēģina izprast šo sarežģīto stāstu, taču viens no viņiem – Hercs Franks – nepiedzīvo filmas pabeigšanu, paliekot uz mūžīgā dzīves, nāves un mīlestības noslēpuma sliekšņa…

Hercs Franks sāka uzņemt filmu pirms aptuveni desmit gadiem, vēlāk viņam pievienojās otra režisore Marija Kravčenko, kas arī filmu pēc Franka nāves pabeidza.

Hercs Franks (1926.-2013.) bija pasaulē slavenākais Rīgas poētiskā dokumentālā kino skolas pārstāvis, kurš dokumentālajā kino ir strādājis turpat pusgadsimtu. Pazīstamais kinorežisors, scenārists, operators, fotogrāfs, producents un kino teorētiķis Franks piedzima 1926. gadā Ludzā, lielāko daļu sava radošā mūža pavadīja Rīgas kinostudijā. 1992. gadā Franks pārcēlās uz Jeruzalemi, bet turpināja uzturēties un strādāt arī Latvijā. Viņa labākie darbi pieder pasaules dokumentālistikas klasikai un aptver plašu tematisko loku – no cilvēka dzimšanas brīnuma līdz pat slepkavībai.

20. gadsimta 60. gadu sākumā viņš bija starp pirmajiem celmlaužiem, kas sāka veidot Rīgas poētisko dokumentālā kino skolu (Rīgas stilu). Kopš tā laika Herca Franka filmogrāfijā ir vairāk nekā 80 ierakstu. Liela daļa viņa filmu pelnīti iekļautas Latvijas kinovēstures zelta fondā un vairākām filmām ir būtiska nozīme arī pasaules kino kontekstā. Dzīves laikā Hercs Franks četrās valstīs saņēmis balvas par mūža ieguldījumu kinomākslā, to vidū arī Latvijas Nacionālā filmu festivāla “Lielais Kristaps” atzinība (2001). 2011. gadā Hercs Franks saņēma arī Triju Zvaigžņu ordeni.

Hercs Franks vienmēr tiecies savās filmās risināt dzīves lielos jautājumus, nevairoties no ētiski sarežģītām situācijām, no tuvošanās dzīvības un nāves slieksnim. „Meklēt gaismu pat vismelnākajā dzīves joslā – tā ir mākslas jēga. Galu galā, ja gribat, tas ir mērķis – izgaismot cilvēkā to, ko viņš pats varbūt nemaz nav sapratis,” – tā Hercs Franks teica jau pirms 25 gadiem, kad uzņēma dokumentālo filmu ”Augstākā tiesa” (1987) – uz nāvi notiesāta slepkavas grēksūdzi. Arī toreiz tika jautāts – vai dokumentālista kamera drīkst tik dziļi ielauzties cilvēka dvēselē un censties atklāt mūžīgos noslēpumus? Vai eksistē tēmas, par kurām nedrīkst uzņemt kino? Līdzīgi Hercs Franks teicis arī par filmu “Baiļu robeža” – “Vai vajadzēja ar kameru jaukties šajā sarežģītajā dzīvē? Saprotiet, nav manos spēkos atteikties no tā. Atteikties nozīmē pateikt, ka es vairs nedzīvoju”.

Filmas līdzrežisore Marija Kravčenko (1981) studējusi socioloģiju Saratovā (Krievija) un dokumentālā kino režiju Maskavas kinoinstitūtā. Vairākas viņas veidotās dokumentālās filmas ieguvušas dažādas balvas Krievijā un arī starptautiskā arēnā. Par darbu pie filmas viņa stāsta – Hercs ticēja šai idejai. Viņš ticēja, ka tas nav tikai stāsts par privāto dzīvo, bet gan kaut kas vairāk – tā ir Pasaule un tās gadsimtiem sena kustība, tās ir mūsu dvēseles mūžīgajos meklējumos un cīņā. Filmā atspoguļota arī Autora nāve. Epizodes no viņa pēdējās filmēšanas, slimnīcas un bērēm, kur, lai atvadītos, ieradās arī Larisa Amīra. Galvenā varone pēdējā gaitā pavada sava stāsta Autoru. Viņa zina, ka šis stāsts turpināsies un beigsies, tāpat kā dzīve. Stāsts, kam pieskāries Mākslinieks, Cilvēks – Hercs Franks. Bet es turpināju uzņemt šo filmu un to pabeidzu. Un darba centrālā doma, kuru izteica Hercs, paliks kopā ar mums, proti – “Dzīve ir neparedzama. Tā vienmēr pārsteidz!”.

Filma “Baiļu robeža” uzņemta studijā Ego Media, producents Guntis Trekteris un tā ir Latvijas – Krievijas – Izraēlas kopražojums. Krievijas kopproducents ir pazīstamais dokumentālists Vitālijs Manskis, kura projektiem Krievijas kultūras ministrs Vladimirs Medinskis ir personīgi publiski atteicis finansējumu Manska atšķirīgās nostājas dēļ Ukrainas konflikta jautājumā.

Filmu Latvijā atbalstīja Nacionālais kino centrs un Kultūrkapitāla fonds.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+