Foto – Fotolia, edolespils.lv

Spokojas Ēdoles jumprava un viņas māsas. Vietējie drebinās, tūristi krīt ģībonī! 5

Kopš cilvēce sākusi skaņas virknēt vārdos un teikumos, ļaudis stāsta teikas. Leģendas. Pasakas. Nostāstus. Tenkas. Pļāpas. Tāpēc – visam, ko melš, nevar ticēt uz vārda kā baltai patiesībai. Bet… ieklausīties gan allaž bijis un joprojām vēl būs interesanti…

Reklāma
Reklāma
Krievija uzbrūk Ukrainai ar “brīnumieroci”. Ar to varētu tikt galā tikai F-16 144
TV24
“Viņi ir gatavi uz visādām neģēlībām.” Kas mudinātu Putinu pieņemt lēmumu uzbrukt NATO?
Veselam
Neviens to pat nenojauta – pasaulē populāros kosmētikas produktos vēzi izraisošas ķīmiskas vielas 800 reižu pārsniedz normu 42
Lasīt citas ziņas

Visjaunākās tenkas, ko esmu dzirdējis, attiecināmas uz laiku pēc gadu tūkstošu mijas, paužot par Ēdoles pili. To apmeklējusi kārtējā ārzemju tūristu grupa. Grupas dalībniece pils vecākajā daļā – kas tobrīd vēl nebija restaurēta – lielā sienas spogulī pēkšņi ieraudzījusi parādāmies spoku: dāmu senlaicīgā, zaļā kleitā. Ārzemju viešņai kļuvis slikti ap sirdi, viņa kritusi ģībonī. Pēc šāda skandāla “vainīgais” spogulis tūdaļ esot izmests mēslainē – lai nebiedētu citus apmeklētājus. Spoks vairs neesot rādījies.

Iespējams, tā tāda pļāpa vien būs. Jo mūsdienu krampīgie biznesmeņi, tagadējie pils īpašnieki, šādu ainavu ar spoku spogulī uztvertu kā debesu mannu – ak, kāda naudīga, publiku piesaistoša atrakcija! Gluži kā tās svētbildes, kas dažkārt baznīcās “raud īstas asaras”…

CITI ŠOBRĪD LASA

Tostarp par Ēdoli zināmas vairākas senas teikas un leģendas, no kurām viena ir galvenā. Raugi, Ēdoles pils pirmā īpašnieka, Kurzemes bīskapijas domprāvesta (16. gadsimtā) Ulriha Bēra mazdēli Johans un Frīdrihs abi samīlējušies vienā skaistulē, Dundagas barona Maidela meitā, straujajā Sibillā. Brāļi daudzkārt strīdējušies par pirmtiesībām uz jaunavas roku un sirdi, līdz kādā karstā strīdiņā Johans nodūris savu brāli, ar viņa asinīm notašķīdams sienu kādā no Ēdoles pils istabām. Asinis no sienas slepkava lūkojis nomazgāt, savukārt par brāļa nāves iemeslu uzdevis sirdstrieku. Tad Johans sasniedzis kāroto – apprecējis Sibillu. Iepazīstinot jauno sievu ar mājvietu Ēdolē, viņš to ievedis arī istabā, kur notikusi slepkavība. Kādas šausmas – tur uz sienas atkal spilgti rēgojies it kā nomazgātais asins traips! Savas vainas izpirkšanai Johans licis uzcelt baznīcu, zem kuras sliekšņa vēlējis savu ķermeni apglabāt pēc nāves, – lai baznīcā gājēji viņu, grēcinieku, mītu kājām. Asins traipa vietā 19. gadsimtā uzmūrēts kamīns, tomēr Sarkanā istaba (pēc izlietās asins krāsas) pastāv vēl šodien. Kā atcere par senām, postošām kaislībām. Šo kaislību dēļ mieru nevarot rast arī to cēlonis – skaistā Sibilla, kura klīst Ēdoles pilī zaļi tērptas jumpravas veidolā…