Foto – Karīna Miezāja

Izglītības ministrs iesaistās Artūra Irbes trenera lietas risināšanā 2

Sporta treneru un izglītības jautājums aktualizējās pēc tam, kad Latvijas Sporta federāciju padome (LSFP) aizrādīja Latvijas Hokeja federācijai (LHF) par algas maksāšanu no valsts dotācijas izlases trenerim Artūram Irbem, jo agrāk slavenajam vārtsargam nav trenera sertifikāta. Irbe neatrada kopīgu valodu ar LHF prezidentu Kirovu Lipmanu un iesniedza atlūgumu.

Reklāma
Reklāma
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 13
NATO admirālis atklāj, vai ir pazīmes, ka Krievija tuvākajā laikā plāno iebrukt kādā no NATO valstīm
VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
Lasīt citas ziņas

“Cienu Irbi kā speciālistu, bet sistēma, kas juridiski reglamentēta ļoti pilnīgi, attiecas uz visiem vienādi un tā ir piesaistīta izglītībai,” Luika skaidro, ka formāli ierēdņiem ir taisnība.

Lai nu kā, Izglītības un zinātnes ministrija Irbes lietas gadījumā atskārtusi sistēmisku kļūdu un ministrs Vjačeslavs Dombrovskis vakar nāca klajā ar paziņojumu, ka uzdevis ierēdņiem sniegt priekšlikumus sporta treneru sertifikācijas pilnveidošanai. “Pēdējās nedēļas notikumi ap Artūra Irbes trenera darbu Latvijas hokeja valstsvienībā norāda uz to, ka ir nepieciešamas izmaiņas normatīvajā regulējumā. Artūrs Irbe ir profesionālis, un nedomāju, ka kāds varētu apšaubīt viņa spējas trenēt valstsvienības vārtsargus,” uzskata Dombrovskis, piebilstot, ka ir būtiski, lai mūsu izbijušie profesionāļi nodod savu pieredzi nākamajām paaudzēm.

CITI ŠOBRĪD LASA

LSFP prezidents Einars Fogelis ar kolēģiem pie šā jautājuma risināšanas jau uzsācis darbu. Visās valstīs eksistējot savas prasības, bet tās esot ļoti dažādas. “Nupat viena mūsu bijusī sportiste noslēdza līgumu par trenera darbu Francijā, un nekādi izglītību apliecinoši dokumenti viņai netika prasīti,” teica Fogelis.

S. Luika ir pārliecināta, ka sporta attīstībai ilgtermiņā izglītība ir primārais faktors. Latvijā noteiktā kārtība un prasības attiecas tikai uz tiem treneriem, kas saņem valsts vai pašvaldības finansējumu, bet privātajā sektorā par treneri sevi var uzskatīt jebkurš. Un tas nav retums. “Cīņas sportā un fitnesā – tās ir klusās šausmas. Ir tādi precedenti – cilvēks noklausās Maskavā 20 stundas lekcijas un uzskata, ka var trenēt. Kas notiks ar tiem bērniem?” retoriski vaicā Luika, uzskatot, ka pelēkā masa treneru vidū ir pietiekami liela, lai to neatstātu bez ievērības.

Problēma esot tā, ka šobrīd neviens nepārbauda privātajā sektorā notiekošo. “Piemēram, arī Latvijas futbola izlases galvenajam trenerim Marianam Paharam nav nekādas trenera izglītības. Arī dejotāji nespēj motivēt trenerus iet mācīties. Valda uzskats – man ir horeogrāfa izglītība un kāda starpība, ko es trenēju,” teic Luika.

Latvijas Futbola federācijas ģenerālsekretārs Jānis Mežeckis gan norādīja, ka Pahars mācās, lai iegūtu Eiropas Futbola asociāciju savienības (UEFA) PRO trenera licenci. Tā ir īpaša programma, kam ar Latvijas akadēmisko vidi nav nekādas saistības, bet, ja reiz atzīts UEFA līmenī, par zināšanu kvalitāti var nešaubīties. “Bērnus neviens nedrīkst trenēt bez mūsu federācijas izsniegtas licences,” Mežecka skatījumā futbolā sistēma ir sakārtota.

S. Luika arī atzīst, ka pēdējos gados situācija uzlabojas un arvien vairāk cilvēku apmeklē kursus, lai izglītotu sevi. C kategorijas jeb zemākā līmeņa sertifikāta iegūšanai jānoklausās 320 lekciju stundas. Savukārt Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā (LSPA) divu gadu laikā var iegūt pirmā līmeņa augstāko izglītību. E. Fogelis uzsver, ka treneru alga pašreiz nav motivējošs darba faktors un esot jādomā par to, lai studenti ne tikai absolvētu LSPA, bet arī strādātu sporta nozarē.

Reklāma
Reklāma

Pats Artūrs Irbe par radušos situāciju un tās attīstību šobrīd komentārus nevēlējās sniegt.

PIEREDZE 


Arnis Vecvagars, Latvijas basketbola izlases treneris: “Pēc spēlētāja karjeras beigām iestājos LSPA un pabeidzu tā sauktos divgadīgos kursus. Man patīk klausīties gudrus cilvēkus un bija interesanti. Neteikšu, ka viss bija noderīgs, taču uzzināju daudz jaunu lietu. Ievēroju, ka tas, kas man šķiet interesanti, citiem sagādāja galvassāpes. Nebija nemaz tik viegli nokārtot gala pārbaudījumus, bija jāiemācās un jāizprot situācija. Ar bērniem strādājot, teorija noteikti ir jāzina, jo citādi sanāk eksperimentēt ar dzīviem cilvēkiem. Ar pieaugušajiem risks nav tik liels, jo viņi tomēr izprot savu ķermeni.”