Latvijā
Sabiedrība

Juris Lorencs: Sports, nauda un īstermiņa domāšana0


Titulētā Jamaikas sprintere Šellija Anna Freizere-Praisa svētdien Dohā pārliecinoši triumfēja pasaules čempionāta vieglatlētikā prestižajā 100 metru distancē, tiekot pie sava ceturtā zelta.
Titulētā Jamaikas sprintere Šellija Anna Freizere-Praisa svētdien Dohā pārliecinoši triumfēja pasaules čempionāta vieglatlētikā prestižajā 100 metru distancē, tiekot pie sava ceturtā zelta.
Foto: Reuters/Scanpix/LETA

Un tā Kataras galvaspilsētā Dohā noslēdzies 17. pasaules čempionāts vieglatlētikā. Aizvadīts kapa klusumā, pie tukšām tribīnēm, jo, kā izrādās, ne Kataras, ne tās kaimiņvalstu (­Saūda Arābijas, Apvienoto Arābu Emirātu, Bahreinas, Kuveitas) iedzīvotājus sports īpaši neinteresē.

Tad kam sacensības bija domātas?

Vai tikai sportistiem un televīzijas skatītājiem? Jeb čempionāta rīkotājiem, būvniekiem, investoriem, lobija grupām? Vienkārši godkārīgiem arābu naftas šeihiem?

Čempionāts atstājis aiz sevis daudzus neatbildētus jautājumus. Kāpēc tieši šī ar gāzi un naftu bagātā Persijas līča valsts, kuras svelmaini karstais un reizē mitrais klimats nepavisam nav piemērots sacensību rīkošanai brīvā dabā, tomēr ieguva tiesības rīkot gan šo vieglatlētikas čempionātu, gan 2022. gada Pasaules kausu futbolā?

Atmiņā nāk savulaik medijos cirkulējošās baumas par to, ka Katara, iespējams, tiesības rīkot sacensības ieguvusi ne visai godīgā ceļā. 2014. gadā, kad tika pieņemts lēmums par čempionāta rīkošanu šajā valstī, Starptautiskās vieglatlētikas federāciju asociācijas vadībā atradās senegālietis Lamīns Diaks.

Nu jau četrus gadus šis sporta funkcionārs sēž mājas arestā un gaida tiesu. Diaku tur aizdomās, ka viņš esot noklusējis pozitīvas Krievijas sportistu dopinga analīzes, par to saņemot naudu.

Šis čempionāts kārtējo reizi atgādināja banālo patiesību, ka starp profesionālo sportu un amatieru sportošanu patiesībā ir milzīga plaisa. Tā ir naudas plaisa, kas šķir naftas šeihus no jauniešiem, kuri rītos skrien krosu Etiopijas kalnienēs.

Tā ir plaisa, kas šķir Krievijas oligarhus – futbola klubu kolekcionārus – no puikām, kuri dzenā bumbu Riodežaneiro pagalmos vai vakaros uzspēlē basketbolu tepat Latvijas skolu zālēs.

Pagājušajā gadā notikušajās Phjončhanas ziemas oimpiskajās spēlēs Latvija guva mediju ievērību ne tikai ar bobslejistu bronzas medaļu, bet vēl vairāk – ar dzēlīgu ironiju par mūsu valdības piesolīto balvu iespējamiem medaļniekiem. Olimpiskais zelts Latvijā tika novērtēts ar 142 000 eiro lielu prēmiju.

Tikmēr bagātā Vācija saviem atlētiem maksāja vien 20 000 eiro, bet Lielbritānija, Zviedrija un Norvēģija – apaļu nulli. Vēl viens apliecinājums tam, ka mēs joprojām daudz domājam par ārēju izrādīšanos.

Bet tā ir parādība, kas raksturīga pasaulei, no kuras tik ļoti vēlamies distancēties. Starp dāsnāko prēmiju dalītājiem bija tieši kādreizējās PSRS valstis: Kazah­stāna, Baltkrievija, Ukraina, Krievija un diemžēl arī Latvija.

Kurai no valsts institūcijām vajadzēja pamanīt šo izšķērdību? Finanšu ministrijai? Varbūt Valsts kontrolei? Bet tās ievēro ko citu – “īstermiņa domāšanu” pašvaldībās. Tieši pašvaldības, lūk, atļāvušās būvēt savā teritorijā sporta būves “nepārdomāti”, “nesaistot tās ar valsts attīstības mērķiem”.

Īpašā nežēlastībā krituši skolu peldbaseini un Rugāju vidusskolas stadions. Jautājums – kas tad ir valsts attīstības mērķi? Iztukšota Latvija un neveselīga tauta? Vai tiešām uzraugi un kontrolieri nezina to, ka lielai daļai bērnu un jauniešu ir liekais svars? Ka daudzi smēķē un lieto alkoholu?

To, ka Latvijā gadā noslīkst piecas reizes vairāk (rēķinot uz iedzīvotāju skaitu) cilvēku nekā vidēji Eiropā? Lūk, piemērs visīstākajai īstermiņa domāšanai!

Sporta likums nosaka, ka “pašvaldības, veicinot veselīgu dzīvesveidu un sporta attīstību savā administratīvajā teritorijā, ir tiesīgas būvēt un uzturēt sporta bāzes un nodrošināt tās ar nepieciešamo aprīkojumu”. Daudzas savu iespēju robežās to arī dara.

Citā likumā skaidri un gaiši ierakstīts, ka “Valsts kontrole, veicot revīzijas, kontrolē valsts, pašvaldību un citu atvasināto publisko personu budžetu līdzekļu ieņēmumus un izdevumus” un “Valsts kontroles darbības mērķis ir noskaidrot, vai rīcība ar šā panta pirmajā daļā minētajiem līdzekļiem (tātad valsts un pašvaldību. – J. L.) ir tiesiska, pareiza, ekonomiska un efektīva”.

Bet ko nozīmē noskaidrot “pareizu rīcību ar līdzekļiem”? Vai tad tas nav arī politisks lēmums? Jo raudzīties, lai nodokļu maksātāju līdzekļi kalpotu vispārējam tautas labumam, tostarp arī sportā, reģionālajā attīstībā un veselībā, saprast un izvērtēt šo jomu kopsakarības – tā taču ir politika. Bet politikai jāraugās nākotnē, nevis tikai pagātnē celto stadionu tāmēs.

Un tagad viena laba ziņa Latvijas nodokļu maksātājiem. Ja Valsts kontroles pienākums ir tikai rēķināt bilances un meklēt pārkāpumus, tad jau pēc dažiem gadiem varēs sākt domāt par šīs iestādes pastāvēšanas lietderību vai vismaz būtisku samazināšanu.

Saistītie raksti

Jo cilvēku vietā kontroli nesalīdzināmi ātrāk, precīzāk, objektīvāk un lētāk spēs paveikt mākslīgais intelekts. Vairs pat nevajadzēs apstiprināt revīziju gada plānus, dators spēs izanalizēt pilnīgi visu un visus, turklāt reālā laika režīmā.

Bet izšķirties par jauna peldbaseina, stadiona vai kultūras nama būvniecību – tas lai paliek pašu iedzīvotāju ziņā.

LA.lv