Mobilā versija
+0.2°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
24. maijs, 2013
Drukāt

Sports, nevis izklaide


Foto - Anda KrauzeFoto - Anda Krauze

Toreiz, kad AIGARS APINIS no Atēnu paraolimpiskajām spēlēm pārveda mājās savu pirmo zelta medaļu, žurnālista Mārtiņa Galenieka izpildījumā tapa raksts “Apbrīnoju savu nervu sistēmu”, kas publicēts 2004. gada 15. oktobra numurā.

 

Tas bija Aigara lielo sportisko panākumu sākumlaiks, un turpmāk viņš bez medaļām nav pārbraucis mājās ne no vienām paraolimpiskajām spēlēm. Iepriekšējās – Londonas spēlēs – viņš ieguva zeltu lodes grūšanā un sudrabu diska mešanā.

 

Intervijā pirms deviņiem gadiem Aigars teica, ka vajag popularizēt invalīdu sportu, citādi cilvēki par to neko nezina. Pat paši invalīdi domājot, ka paraolimpiskās spēles ir tāds festivāls, kur aizbrauc jautri padzīvoties. Tāpēc tagad Aigaram vaicāju, vai kopš tā laika attieksme ir mainījusies un sabiedrībā augusi sapratne par to, kas ir paraolimpiskās spēles?

– Jā, tagad sabiedrība kļuvusi izglītotāka, nākusi saprašana, ka tas mums ir sports, nevis brīvā laika pavadīšanas veids. Beidzot pēc Londonas paraolimpiskajām spēlēm par izcīnītajām medaļām saņēmām tādas pašas naudas balvas kā olimpisko spēļu uzvarētāji. Laikam mūsu valsts amatpersonas pārņēma kauna sajūta, jo iepriekš mēs šajā ziņā tikām krietni atstumti. Svarīgi arī tas, ka mums radās atbalstītāji, banka “Citadele” rīkoja akciju “Tu esi, tu vari”.

Toreiz Aigars prātoja, ka vajadzētu mācīties, apgūt kādu profesiju. Vai tam ir iznācis laiks?

– Tad vēl nezināju, ka sports paņems visu manu laiku. Piedevām vēl jāpilda sabiedriskie pienākumi, esmu Latvijas Invalīdu sporta federācijas vadītājs. 25. maijā Murjāņu sporta ģimnāzijā rīkosim Latvijas čempionātu. Organizatoriskie darbi aizņem laiku no rīta līdz vakaram.

Nevaru aizmirst arī par saviem treniņiem, patlaban atrodos treniņnometnē Sējas sporta kompleksā. Jāgatavojas pasaules čempionātam, kas jūlijā risināsies Francijā.

Aigars uzskata, ka viņa 39 gadi nav iemesls, lai sāktu prātot, cik ilgi vēl savu dzīvi veltīt sportam. Ja vien ir veselība un rezultāti, tad gadiem nav nozīmes. Bet, lai gūtu rezultātus, ir jābūt mērķim, smagam darbam un cilvēkiem, kas notic.

Pirms deviņiem gadiem Aigars atzinās, ka viņš vēlētos iegūt tetovējumu, bet pagaidām neesot tādu līdzekļu.

– Tagad man ir tetovējums, tāds žuburains pinums. Tas atrodas uz kreisās rokas un sniedzas no pleca līdz elkonim.

Painteresējos, kā sportistam patlaban klājas personīgajā dzīvē.

– Atkal esmu brīvs kā vējš. Bet es skatos uz to pusi, jo tas veicina veselīgu domāšanu.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+