Mobilā versija
-0.8°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
28. jūlijs, 2015
Drukāt

Spožs muzikāls sniegums Cēsu mākslas festivālā

Sinfonietta_7

Teātra izrāžu cikls “Grand Prix” vēl priekšā, arī laikmetīgās mākslas izstāde “Tālas noskaņas zilā vakarā” joprojām apskatāma, taču Cēsu mākslas festivāla muzikālā daļa gan ir veiksmīgi noslēgusies, ar koncertu “Ziemeļu bākas gaismā” 2015. gada 15. jūlijā Cēsu koncertzālē uzstājoties klarnetistam Guntim Kuzmam un Normunda Šnē vadītajam valsts kamerorķestrim “Sinfonietta Rīga”.

Kā jau norāda koncerta pieteikums, mūziķu uzmanības centrā šoreiz nonākusi ziemeļvalstu skaņumāksla, programmu veidojot no vispārzināmām, mazāk pazīstamām un pavisam nezināmām vērtībām. Somu mūzikas klasiķa Jana Sibēliusa 150. jubileja šeit atzīmēta ar komponista 3. simfoniju, uz koncertskatuves no jauna iedzīvināts viens no igauņa Erki Svena Tīra zīmīgākajiem opusiem – “Bāka”, tie, kuri uzmanīgi seko līdzi “Sinfonietta Rīga” priekšnesumiem, nebūs palaiduši garām Rolfa Vallina vārdu, bet Sebastiana Fagerlunda daiļrade daudziem kļuva par neparastu un aizraujošu pārsteigumu. Pro­grammas izvēle līdz ar to saucama par patiesi pārdomātu un izdevušos, nebūt neatpaliekot arī mākslinieku uzstāšanās kvalitātēm, un 15. jūlija priekšnesumu droši var raksturot kā vienu no pēdējā laika labākajiem kamerorķestra “Sinfonietta Rīga” un tā galvenā diriģenta sniegtajiem koncertiem.

Vispirms – Erki Svena Tīra skaņdarbs “Bāka” stīgu orķestrim, kura atskaņojumā atkal varēja pārliecināties par igauņu komponista profesionālajām prasmēm un viņa mūzikas emocionālo iedarbību – skaņdarba minimālistiskā struktūra šeit tika piepildīta ar daudzveidīgiem tematiskā materiāla izvedumiem, un tikpat rosinoši bija arī muzikālo izjūtu kontrasti, to amplitūdai izvēršoties no gandrīz meditatīva vērojuma līdz izteiksmīgam dramatismam. Par to, ka Normundam Šnē šī partitūra ir tuva un rūpīgi izpētīta, liecināja interpretācijas mērķtiecība un plašais tembrālais diapazons, kamerorķestra stīgu grupai atskaņojuma gaitā ikreiz nešaubīgi izvēloties visdaudzsološākos māksliniecisko risinājumu ceļus.

Tomēr par 15. jūlija pro­grammas vissaistošāko daļu jānosauc Sebastiana Fagerlunda 2006. gadā sarakstītā koncerta klarnetei ar orķestri atskaņojums – pirmām kārtām jau tādēļ, ka šī mūzika radīja iespaidu par īstu šedevru. Izvērstajā opusā īpaši uzrunāja komponista bagātīgā iztēle un spēja savas idejas paust intonatīvi valdzinošā izteik­smē, kur katrs no skaņdarba kompozicionālajiem parametriem vēstīja par patiesu meistarību un suģestējošu izdomu – neatslābstošu uzmanību šeit pievērsa gan daudzdimensionālais solista un orķestra dialogs, gan lirisku noskaņu un enerģiska rakstura motīvu pretstatījumi, gan mirdzošā un kolorītā instrumentācija, un mūzikas spriegais ritējums Fagerlunda klarnetes koncertā regulāri pārsteidza ar kādu negaidītu pavērsienu.

Gunta Kuzmas uzstāšanās ar orķestri, sevišķi sadarbība ar Normundu Šnē, parasti uzlūkojama kā piemērs visaugstākās klases priekšnesumiem, un arī 15. jūlija koncerts nebija izņēmums – komplicēto solopartiju klarnetists iedzīvināja plastiski un atraisīti, neiztrūkstot ne izkoptam tembram, ne spilgtai virtuozitātei, un tikpat saliedētas un precīzas aprises guva solista sasaukšanās ar diriģentu un orķestri. Par vēl vienu būtisku veiksmi Fagerlunda opusa interpretācijā uzskatāms “Sinfonietta Rīga” mākslinieku ieguldījums – stīgu grupai muzicējot tikpat droši kā iepriekš, klāt nāca neparasti spoža un trāpīga metāla pūšaminstrumentu spēle, daudzkrāsaina un vijīga koka pūšaminstrumentu iesaiste, un ansamblī teicami iekļāvās arī perkusionistu veikums un orķestrī integrētās klavieru partijas lasījums.

Norvēģa Rolfa Vallina skaņdarbs “Boyl” 15. jūlija koncertā pārstāvēja citu laikmetīgās mūzikas paradigmu – eksperimentālu racionālas un konstruktīvas iedabas skaņumākslu, kur komponistam ir aktuāla kāda konkrēta programmatiska ideja – šajā gadījumā alķīmisku norišu atspoguļojums, taču “Sinfonietta Rīga” izvēlētajā partitūrā komponists bija ietvēris arī spēcīgus emocionālus afektus, un Normunda Šnē vadītā orķestra sniegumā klausītāji varēja sastapties gan ar izsmalcinātām niansēm, gan ar raupjiem un spējiem kontrastiem. Visbeidzot, pēc trīs stilistiski un konceptuāli dažādu modernisma partitūru noklausīšanās publikai tika dāvāts Jana Sibēliusa 3. simfonijas atskaņojums, 1907. gadā radītajam trijdaļu ciklam atgādinot par pavisam citu laikmetu un estētiku. Tiesa, neraugoties uz simfonijas muzikālās valodas romantisko veidolu un komponista simpātijām pret neoklasicismam tuvu izteik­smi, šajā skaņdarbā nekā retrospektīva nebija, tā vietā aicinot iedziļināties Sibēliusa opusa tematisma un formveides iepriekšneparedzamajās metamorfozēs, kuras somu komponista vēstījumu ļauj uztvert kā gana laikmetīgu arī mūsdienās.

Atliek vien piebilst, ka Normunda Šnē un “Sinfonietta Rīga” interpretācija atbilda Sibēliusa mūzikas objektīvajai iedabai un majestātiskajam raksturam, kas, protams, neizslēdz arī dramatiska saviļņojuma brīžus un liriskas zemstrāvas – un koncerta izskaņā atstāja pamatotas cerības uz tāda paša līmeņa māksliniecisku piepildījumu arī turpmākajās kamerorķestra radošajās gaitās.

Pievienot komentāru

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+