Latvijā
Sabiedrība

Sprīdīši “ar pievienoto vērtību”. Trīs stāsti par latviešu atgriešanos dzimtenē 7

Gata Šļūkas karikatūra

Ikviens atbraukušais – ieguvums Latvijai

Stāstu par Sprīdīti, kurš dodas pasaulē laimi meklēt un atgriežas mājās jaunā kvalitātē, Anna Brigadere iemūžināja lugā aptuveni pirms simts gadiem, bet tikpat aktuāls tas ir arī šobrīd. 
Diemžēl no Latvijas aizbraukušo joprojām ir vairāk nekā atbraukušo. Tomēr ikviens, kas atrod ceļu mājup, ir ieguvums Latvijai. Kā viņus atgūt un noturēt dzimtenē?

Pērn Ekonomikas ministrija izstrādāja Reemigrācijas atbalsta pasākumu plānu trim gadiem. Šajā plānā ir minēti konkrēti rīcības virzieni un pasākumi, kuru īstenošanai šogad tika atvēlēts 1,1 miljons eiro, bet katru nākamo gadu naudas būs vēl nedaudz vairāk.

Vai Reemigrācijas plāns sevi attaisno?

Foto: Karīnas Miezājas, Valda Ilzēna, Ingas Pučkas, personiskie arhīvi

Reemigrācijas atbalsta pasākumu plāna līdzautore, bijusī Ekonomikas ministra padomniece Ilona Platonova uzskata, ka šāds plāns noteikti ir vajadzīgs:

“Visiem 200 tūkstošiem aizbraukušo mums, protams, nav ko piedāvāt, bet mēs varam palīdzēt atrast darbu un nokārtot sadzīves apstākļus tiem 5 – 10 procentiem, kas paši vēlas atgriezties.

Bieži vien ārvalstu kompānijas vēlas radīt Latvijā jaunu ražotni, un mēs varam sazināties ar atgriezties gribētājiem un noskaidrot, vai viņi ir gatavi strādāt Latvijā konkrētu darbu par konkrētu atalgojumu. Arī vietējie uzņēmumi, piemēram, “Valmieras stikla šķiedra”, ar bijušo darbinieku starpniecību un internetā sameklēja krīzes laikā atlaistos darbiniekus, kas bija izklīduši pa pasauli, un aicināja atpakaļ darbā. Bet “Statoil”, atverot Zvanu centru, rīkoja darba intervijas latviešiem Stokholmā, jo bija vajadzīgi cilvēki ar skandināvu valodu zināšanām.

Daži latvieši ārvalstīs paši atklāj kādu biznesa ideju un veiksmīgi īsteno to Latvijā. Atgriezties gribētājiem ir lietderīgi sazināties ar savu pašvaldību un noskaidrot iespējas. Cēsu novada pašvaldībai ir savs lokālais Reemigrācijas plāns, kas aktīvi tiek īstenots. To, ka Cēsīs iespējams sākt uzņēmējdarbību pēc atgriešanās no ārzemēm, pierāda, ka pēdējā gada laikā Cēsīs atvērti pieci uzņēmumi, kuriem kapitāls uzkrāts ārzemēs. Arī Kuldīgā pašvaldība rūpējas par saviem izceļotājiem – nesen uz dzīvi atgriezās sieviete ar četriem bērniem. Tagad viņa Kuldīgas novada mājražotāju produkciju tirgo Rīgā, Kalnciema ielas tirdziņā un citviet, bet bērni apmeklē vietējo skolu vai bērnudārzu. Ja ir darbs, var atgriezties pavisam vai arī atrast iespējas, kā darboties abās valstīs un dzīvot Latvijā. Slikti tad, ja cilvēki atgriežas emocionālu motīvu vadīti, neatrod darbu un atkal brauc prom.

Kad izstrādājām Reemigrācijas atbalsta pasākumu plānu, par to informējām sabiedriskās organizācijas, vēstniecības valstīs, kur ir vislielākās latviešu diasporas, izveidojām sadaļu portālā “Draugiem.lv”, kā arī ekonomikas ministra un ārlietu ministra ārvalstu vizīšu laikā stāstījām par šo plānu diasporu pārstāvjiem. Protams, ne viss mūsu valstī vēl darbojas pietiekami raiti un loģiski. Nesen kāda emigrante jautāja, kur un kā viņas bērnam vislabāk apgūt latviešu valodu, un formālo atbildi viņa saņēma tikai pēc četriem mēnešiem, kad tas vairs nebija aktuāli. Jautājumu mēs pāradresējām Izglītības ministrijai, kas savukārt tālāk – Latviešu valodas aģentūrai. It kā viss notika saskaņā ar noteikumiem, bet realitātē tas nestrādā, tāpēc nepieciešama vienas pieturas aģentūra, kurā informāciju apkopotu un operatīvi spētu sniegt interesentiem.

Foto: Karīnas Miezājas, Valda Ilzēna, Ingas Pučkas, personiskie arhīvi

Bet Nodokļu maksātāju biedrības vadītājs Ivars Jakovels uzskata, ka nekas ievērības cienīgs ārzemju latviešiem Reemigrācijas plānā nav piedāvāts, lai veicinātu kaut vai viņu interesi par iespēju atgriezties dzimtenē. Viņš teic: “Ir tikai kaudzēm sarakstītu papīru ar tukšām frāzēm un solījumiem. Mēs, Nodokļu maksātāju biedrība, rīkojām ārzemēs dzīvojošo Latvijas valstspiederīgo aptauju un noskaidrojām, ka 93% aptaujas respondentu valdības solījumi vispār nav sasnieguši. Kā galvenos faktorus, kas motivētu atgriezties uz dzīvi Latvijā, aptaujātie min labāku ekonomisko situāciju valstī un iespēju atrast labi apmaksātu darbu. No aptaujātajiem tikai 8% atzina, ka plāno Latvijā atgriezties jau tuvākajā nākotnē, bet 4% vēlas atgriezties kaut kad vēlāk. Pārējiem tautiešiem atgriešanās nav aktuāla.”

Pētījums atklāj, ka ārzemēs dzīvojošie tautieši mēnesī pēc nodokļu nomaksas saņem vidēji 6 reizes lielāku algu nekā pirms tam, dzīvojot un strādājot Latvijā. Proti, lielākā daļa aptaujas dalībnieku (68%) atzina, ka alga mēnesī uz rokas Latvijā svārstījusies 150 – 350 eiro robežās, bet ārzemēs – saņem vidēji 1000 – 2000 eiro. Aptaujā piedalījās 587 ārzemēs dzīvojoši Latvijas valstspiederīgie no dažādām valstīm, visvairāk no Īrijas un Lielbritānijas.

Jakovels secina: “Lai cik ļoti mēs gribētu runāt par patriotismu un piederības sajūtu Latvijai, tomēr ir jāskatās reāli – cilvēki nespēs domāt par valstiskām vērtībām, ja viņus izmisumā dzīs fakts, ka nav naudas, par ko nopirkt bērniem ēst.”

Tātad atpakaļ atbrauc tikai 8% no tiem, kas aizbraukuši. Pērn Latvijā esot atgriezušies aptuveni 7000 cilvēku. Kas viņus tam motivē, un kā katrs savu pasaulē gūto pieredzi liek lietā dzimtenē? Kāda ir viņu pievienotā vērtība pēc atgriešanās? Viennozīmīgi – labas svešvalodu zināšanas un plašāks redzes leņķis, bet katram, protams, ir savs stāsts.

Pavārs ar Dublinas skolu

Remesi (1)

Gita un Lauris Remesi Īrijā nodzīvoja no 2005. gada līdz 2014. gada pavasarim. Tur piedzima abi bērni – Roberts (7) un Marta (5). Tagad Remesi dzīvo un strādā Saldus pagastā, Gitas tēva mājās, nodibinājuši savu SIA un saimnieko vietējā kafejnīcā. Galvenais atgriešanās iemesls – bērniem jāsāk mācīties skolā.

Pavārs Lauris Remess ar ģimeni jau pusgadu dzīvo Latvijā un savu atgriešanos nenožēlo. Laurim un Gitai tagad ir sava kafejnīca, kur saimniekot, bērniem – skola un bērnudārzs tuvu mājām.

2005. gadā Lauris uz Īriju aizbrauca pirmais. Sākumā pusgadu viņš Svordas siltumnīcās lasīja tomātus, tad kafejnīcā mazgāja traukus un tikai pēc gada tika pamanīts un pieņemts darbā savā profesijā – par pavāru. Vienlaikus Lauris Dublinā apmeklēja pavāru skolu, jo gatavošana puisim padodas godam.

Gita Latvijā pabeidza vidusskolu un tad devās pie sava mīļotā vīrieša uz Īriju. Viņa gandrīz deviņus gadus nostrādāja par viesmīli viesnīcā. Visgrūtāk bija tad, kad sāka dzimt bērni, Gita: – Tas nav kā te, Latvijā – viena ome, otra ome, brālis, māsa vai draudzene palīdz! Īrijā bijām tikai mēs divi, kuriem rūpēja mūsu bērni. Cīnījāmies, kā pratām.

Kad bērniem tuvojās skolas vecums, Remesu ģimene nolēma atgriezties, jo vēlējās bērnus sūtīt latviešu skolā. Lauris: “Lai nav tāda raustīšanās, ka bērniem ir skola gan te, gan tur. Esmu redzējis dažas jaunās ģimenes, kas mētājas starp mītnes zemi un dzimteni – tur bērni tiek pacelti klasi augstāk, jo te zināšanu līmenis ir augstāks, bet Latvijā bērni aizcelti klasi zemāk. Svordas pilsētā strādā daudz latviešu, lielākoties viņi pa četriem vai pieciem noīrē vienu māju un tādējādi var ietaupīt līdzekļus. Mums šāda māja bija jāapmaksā diviem. Bērni prasīja papildu izdevumus, daudz iekrāt neizdevās. Kad atgriezāmies, meklējām darbu tuvākajā apkaimē. Liktenīgas nejaušības dēļ pagasts izīrēja kafejnīcas telpas. Tagad strādājam paši sev un varam abi būt kopā.

Gita atceras: “Īrijā Lauris agri devās uz darbu, bet, kad viņš atgriezās mājās, uz darbu devos es. Mēs viens otru reti redzējām, visu laiku skrējām caur dzīvi kā vāveres ritenī.” Lauris piebilst: “Kad īri brīvdienās atpūtās, mums, latviešiem, bija jāstrādā. Es strādāju katru sestdienu un svētdienu. Kad atgriezāmies dzimtenē, jutām, ka esam atsvešinājušies – deviņi gadi te aizritējuši bez mums. Tomēr sapratām, ka tas pāries, mēs Latvijā iedzīvosimies no jauna, jo esam piederīgi šai vietai. Īrijā vienmēr mēs būtu tikai iebraucēji.

Ja mēs nebūtu aizbraukuši, nenovērtētu tās priekšrocības, kādas ir Latvijā. Priecājos, ka meitai dārziņā ir labs, veselīgs ēdiens, kas nemaz nemaksā daudz, un dēlam skolā ir brīvpusdienas, bezmaksas pulciņi. Atzīstos – kad braucu prom, man viss te riebās, likās, ka nekā te nav, bet tagad man acis atvērušās un es spēju novērtēt to, kas ir patiešām būtisks.”

Gita: “Es priecājos par to, ka daba mainās – mums te ir četri gadalaiki. Īrijā visu laiku ir nemainīgs klimats, un tas ir tik ļoti garlaicīgi! Lauris, būdams pavārs te un Īrijā, salīdzina ēdienkartes un secina, ka tās ir kā diena pret nakti. Neviens īrs neēd karbonādes un kotletes. Īri ēd, piemēram, krēmzupas.”

Lauris teic: “Pamazām arī latviešus esmu pieradinājis pie krēmzupām. Nav viegli mainīt ēšanas ieradumus. Dzīvojam tagad Gitas tēva mājās, un mums ir savs dārzs. Te burkānam un kartupelim ir cita, daudz labāka garša. Izveidojām savu SIA, jo par pašnodarbināto iespējām neko nezinājām. Pēc atbraukšanas bija grūti orientēties situācijā un izprast, kā vislabāk te sākt savu darbošanos – likās, ka dokumenti uzrakstīti sarežģītā, vienkāršam cilvēkam grūti saprotamā latviešu valodā.

Pagasta vadība varēja kafejnīcai paņemt bagātākus, pieredzējušākus saimniekus, bet izvēlējās mūs – jaunus zaļknābjus, kas nupat atgriezušies dzimtenē. Tagad man ir sajūta, ka eju pa pareizo ceļu. Kādreiz es gribētu atvērt savu restorānu.”

Māksliniece ar Stokholmas pieredzi

Foto: Karīnas Miezājas, Valda Ilzēna, Ingas Pučkas, personiskie arhīvi

Nellija Cīrule Stokholmā nodzīvoja no 2009. gada septembra līdz 2012. gada rudenim. Tagad Nellija dzīvo un strādā Rīgā.Galvenais atgriešanās iemesls – disharmonija dvēselē, ilgas pēc mājām.

Uz Stokholmu Nellija devās, lai palīdzētu draudzenei gatavoties Ziemassvētku tirdziņam – izgatavot stikla vitrāžiņas. Reiz abas kopā bija mācījušās Lietišķās mākslas vidusskolā, Stikla dizaina nodaļā.

Ziemassvētki pagāja, vitrāžas tika pārdotas, un Nellija palika Stokholmā. Uz jautājumu – kāpēc? – viņa atbild: – “Domāju, ka tas bija ierakstīts Visuma lielajā plānā. Jau agrāk es pazinu kādu vecu kundzīti Lidiju, kurai Stokholmā ir sava māja un bija vajadzīga kopēja. Lidija aicināja mani pie sevis. Viņu vairs nekas dzīvē nesaistīja kā vienīgi garšīgi paēst. Es kopu viņu, vadāju pa veikaliem, bet tas ātri vien kļuva apnicīgi. Tad kāds puisis man piedāvāja citu darbu – tīrīt mājas. Jau tad man pavīdēja galvā doma par Rīgu, bet kaut kāds dīvains spēks neļāva atgriezties, mana vieta vēl bija tur. Teicu puisim, ka nevēlos pārvietoties ar sabiedrisko transportu, un firma man iedeva dienesta auto. Mēs tīrījām mājas pirms vai uzreiz pēc pārdošanas – no griestiem līdz namdurvīm.

Kādu dienu no rīta piecēlos un sapratu, ka šis posms manā dzīvē ir beidzies. Uzrakstīju atlūgumu un centos izdomāt, ko darīt tālāk – vai atgriezties Latvijā vai meklēt Zviedrijā citu darbu. Domājot par katru no šiem variantiem, ieklausījos savā sirdī, fiksēju sajūtas un secināju, ka atbilde ir skaidra – es atgriežos Rīgā. Visas manas ķermeņa šūnas uzgavilēja, jutos kā septītajās debesīs. Un tagad jau divus gadus šī sajūta manī ir dzīva – es iekšēji gavilēju un baudu dzīvi.

Mana dvēsele Stokholmā ieguva jaunu pieredzi, es paplašināju savu apziņas lauku – tas bija galvenais ieguvums. Darbu atrast un naudu pelnīt es varu gan te, gan tur, bet ne tas nosaka manu dvēseles sajūtu. Kopš atgriešanās ne sekundi neesmu vairs gribējusi dzīvot svešatnē. Pēc Stokholmas perioda esmu kļuvusi daudz brīvāka, radošāka un priecīgāka. Pat savu garderobi nomainīju no melnas krāsas apģērbiem uz košām, priecīgām krāsām.

Mammai mājās jau sen stāvēja stelles, šad tad viņa kaut ko auda, un man skatoties radās interese par aušanu. Atlika to izteikt skaļi, kad draudzenes, paziņas sāka man dāvināt dzijas, diegus un pat piedāvāja stelles par izdevīgu cenu! Es tās nopirku un mājas augšstāvā iekārtoju sev studiju. Tagad esmu uzaudusi un uzšuvusi jau vairākus mēteļus un jakas. Nesen noslēdzu līgumu ar salonu, kuram audīšu svārkus, ir piedāvājumi arī no citiem saloniem. Pieprasījums pēc maniem izstrādājumiem pieaug. Jūtos uz viļņa un uzskatu, ka katrs laimīgs cilvēks, kurš atgriežas no svešatnes, Latvijai ir ieguvums. Nav svarīga tikai mūsu katra ekonomiskā atdeve, galvenais – lai psihiski veseli un laimīgi cilvēki visapkārt!”

Ārste, stažējusies Anglijā

Foto: Karīnas Miezājas, Valda Ilzēna, Ingas Pučkas, personiskie arhīvi

Inese Cēbere Ašfordā nodzīvoja no 1998. gada līdz 2010. gada rudenim. Tagad dzīvo Liepājā un strādā savā ģimenes ārstes praksē. Galvenais atgriešanās iemesls – vēlme pēc dzīves latviešu sabiedrībā un kultūrvidē.

Daudz ārstu pēc studiju beigšanas devušies strādāt uz ārvalstīm par daudzkārt lielāku atalgojumu. Arī liepājniece Inese Cēbere pēc Medicīnas akadēmijas absolvēšanas 12 gadus strādāja Anglijā, līdz izlēma atgriezties dzimtajā Liepājā. No sākuma viņa bija neatliekamās palīdzības ārste Liepājas Reģionālās slimnīcas Uzņemšanas nodaļā, bet tagad Inesei ir sava ģimenes ārsta prakse Liepājas slimnīcas telpās.

Viņa stāsta: “Pirmoreiz uz Angliju aizbraucu 1997. gadā. Tad vēl mācījos rezidentūrā par infekcionisti un strādāju Latvijas Infektoloģijas centrā. Konkursa kārtībā saņēmu stipendiju un vienu gadu studēju Oksfordas universitātē. Pēc atgriešanās Latvijā nevarēju atrast darbu savā profesijā un sāku strādāt ziņu aģentūrā BNS par ziņu tulku, bet tad saņēmu uzaicinājumu atgriezties Anglijā, tajā pašā Oksfordas universitātē zinātnieku grupā, kas nodarbojās ar AIDS vakcīnas izstrādi un pētniecību. Pēc tam izlēmu, ka darīšu visu, lai būtu ārste Anglijā. Tā kā Latvija tad vēl nebija Eiropas Savienībā, man bija jānokārto eksāmeni. Mana pirmā darbavieta bija kādā no reģionālajām slimnīcām Dienvidanglijā, Kentas apgabalā Ašfordā. Ģimenes medicīnas rezidentūrā bija jānokārto trīs iestājeksāmeni, ar kuriem es lieliski tiku galā. Beidzot rezidentūru, es kļuvu par Ģimenes ārstu karaliskās kolēģijas locekli. Tas ir goda nosaukums un arī kvalifikācija, bez kuras Anglijā par ģimenes ārstu strādāt nevar. Trīs prestižākās profesijas tur ir jurists, policists un ģimenes ārsts.

Ārstu ikdiena Anglijā un Latvijā atšķiras ne tikai samaksas ziņā, bet arī ar darba apjomu – ģimenes ārsts tur ļoti daudz strādā. Ārsta prakse ir atvērta desmit stundas dienā. Iemaņas, ko guvu Anglijā, man ļoti noderēja, veidojot savu ārsta praksi Liepājā. Pirmkārt, jaunās medicīniskās iekārtas, kas nonāca Liepājas slimnīcā, es jau pazinu un pratu izmantot, jo biju ar tām strādājusi. Otrkārt, lieliski biju apguvusi pacientu apkalpošanas kultūru un zināju, kā pacients uztver ārstu un kā panākt vislabāko sadarbības veidu un ārstēšanas iznākumu. Treškārt, mani interesē starptautiskā profesionālā mediķu vide, labprāt dodos uz konferencēm, semināriem ārpus Latvijas. Angļu valodas zināšanas man lieliski noder, piedaloties starptautiskos pasākumos. Piemēram, šogad oktobra vidū piedalījos Pasaules ārstu kongresā Korejā.

Anglijā man bija arī ģimene, bet mēs ar vīru izšķīrāmies, jo viņš, būdams anglis, nebija ar mieru turpināt kopdzīvi Liepājā. Vīrs nesaprata, kāpēc gribu braukt prom no tik labas valsts kā Anglija. Man patīk dzīvot Liepājā, patīk būt mājās. Brīvos brīžus pavadu kopā ar sešgadīgo meitiņu Katrīnu. Piemēram, mēs ejam uz jūrmalu barot kaijas. Man patīk apmeklēt vietējos kultūras pasākumus. Anglijā daudz kas man nešķita pieņemams. Piemēram, savstarpējo attiecību kultūra. Tur katrs cilvēks pārāk daudz domā par sevi, nevis par kopējo labumu. Arī iespējas apmeklēt koncertus, teātrus, izstādes tur bija daudz plašākas, bet man vajadzēja tieši to kultūru, kas ir Latvijā. Man pietrūka savu cilvēku, latviešu valodas un visa pārējā. Un šis iztrūkums manī nevis mazinājās, bet ar katru gadu pieauga. Tāpēc tas ir likumsakarīgi, ka tagad jau četrus gadus dzīvoju Liepājā un ārstēju liepājniekus.

Kas veicina atgriešanos?

Gata Šļūkas karikatūra

Šobrīd Latvijā uz dzīvi atgriežas tie cilvēki, kam, pirmkārt, pietrūkst latviskās vides un kas ir emocionāli un nacionāli noskaņoti pēc savas būtības. Otrkārt, tie, kam nepaveicās svešatnē atrast labu darbu un tur iedzīvoties. Treškārt, tie, kas grib citā valstī iegūtās zināšanas likt lietā Latvijā, un, ceturtkārt, tie vecāki, kam bērni jāsāk laist skolā un beidzot jāizšķiras, vai tā būs latviešu skola vai kāda cita skola. Tam piekrīt arī sociālantropolgs Klāvs Sedlenieks.

Viņš uzskata, ka reemigrācijas plānus mēs veidojam, nevis domājot par tiem, kas aizbraukuši, bet gan paši par sevi, jo aizbraucēji lielākoties ir jauni cilvēki spēka gados, kas varētu veicināt Latvijas ekonomiku, varētu būt garants pensiju sistēmai un demogrāfiskās situācijas uzlabošanai. Tie, kas nav aizbraukuši, salīdzinājumā ar emigrējušajiem acīm redzami ir kaut kādā veidā priviliģētā situācijā: vai nu viņiem ir labāka izglītība, vairāk ietekmīgu draugu, īpašumi vai vienkārši mazākas prasības pret dzīvi.

Sedlenieks: “Viena no Latvijas iezīmēm ir sociālā nevienlīdzība, un, ja tā netiks samazināta, tad aizbraukšana diemžēl turpināsies. Motivāciju aizbraukt rada nospiestība un dzīve diskomfortā. Kāpēc lai cilvēki atgrieztos, ja Latvijā nav ekonomiskas augšupejas un nav darbavietas, kuras ir samērā labi apmaksātas un kurās nepieciešams darbaspēks ar tādām prasmēm, kādas vajadzīgas darbam Īrijā vai Vācijā? Ne jau tie nebūtiskie pasākumi, kas ietverti Reemigrācijas atbalsta pasākumu plānā, veicinās atgriešanos. Reemigrācijas plāns izplēn, vēl neīstenots, jo nevēršas pie problēmas būtības, kas ir ekonomiska un sociāla, nevis birokrātiska rakstura.”

LA.lv