Sprūdžs politiskajā andelē nepiedalīsies 14
Latgalieši iestājas par vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministru Edmundu Sprūdžu un aicina valdības vadītāju nelaist demisionējošo ministru prom. Bet Sprūdžs nav pārdomājis un 1. decembrī noliks ministra portfeli. Aizejošais ministrs E. Sprūdžs viesojās redakcijā, lai vaļsirdīgi izklāstītu, kāpēc viņš neturas ne pie ministra krēsla, ne arī Reformu partijas. Viņu izvaicāja žurnālisti Voldemārs Krustiņš, Māris Antonevičs un Māra Libeka.
M. Antonevičs: – Pagājuši trīs mēneši, kopš paziņojāt par savu lēmumu nolikt ministra portfeli, bet ne uzreiz – kādu laiciņu vēl pastrādāsiet. Vai šāda prakse, kad ministrs turpina strādāt pēc paziņojuma par demisiju, ir pieņemama valsts pārvaldē un kā tā ir attaisnojusies jūsu darbībā?
E. Sprūdžs: – Manā gadījumā tas noteikti ir attaisnojies, jo esmu ieguldījis pamatīgu darbu valsts budžeta izstrādē un pieņemšanā. Budžeta apspriešanas laikā notikušas aktīvas diskusijas par pašvaldību darbības jautājumiem, kas man šķiet ļoti būtiski. Tomēr pašvaldību referenduma likumprojekts nav kustējies no vietas.
– Kādēļ bija jāpaziņo par atkāpšanos, ja tik daudz izdarīts un iecerēts?
– Par visiem iemesliem un sīkumos droši vien kādu laiku nerunāšu, varbūt arī nemaz. Esmu nolēmis ieturēt pauzi un paiet drusku maliņā no politikas. Vienlaikus neizslēdzot dalību politikā, kaut gan kādu brīdi tā nebūs aktīva. Pienāk tādi brīži dzīvē, kad jāsāk saprast, kas tie ir par cilvēkiem, kas būs tev aiz muguras sarežģītākajos, smagākajos brīžos. Politikā viens nav karotājs.
M. Libeka: – Kuras ir tās pašvaldības, ar kurām jums izveidojušās labas attiecības un kuras jums palīdz un atbalsta?
– Man nereti pārmests, ka neesmu izveidojis labas attiecības ar pašvaldībām. Atbildot ir jānošķir pašvaldību organizācijas un pašvaldību vadītāji, kuri, no malas raugoties, nemaz nav tik viegli nošķirami. Pašvaldību organizācijas ir politisks instruments. Sprūdžs vēlas, lai tās būtu mazāk politisks instruments, nekā tās ir, lai mēs vairāk varētu runāt par pašvaldību attīstību un stratēģiskiem jautājumiem, kā arī par pašvaldību sistēmu valstī gan no juridiskā, gan saimnieciskā viedokļa. Diemžēl gan Pašvaldību savienība, gan Lielo pilsētu asociācija pārstāv noteiktus politiskus spēkus un noteiktas politiskas intereses un līdz ar to ir bezcerīgi no tām sagaidīt lielu pretimnākšanu. Man ir pietrūcis Pašvaldību savienības pragmatiskā piegājiena. Tomēr atsevišķos jautājumos ir izdevies atrast kompromisus un mūsu attiecības lielākajā daļā gadījumu bijušas diplomātiskas. Ir izdevies sakārtot diezgan daudz tiesību aktu, kaut gan bijis ne mazums iebildumu no pašvaldību puses.
Ja runājam par pašvaldību vadītājiem, tad tas ir pilnīgi cits stāsts, jo ar katru konkrēto pašvaldību vadītāju es apspriežos par viņam būtiskākajiem jautājumiem. Tiesa, ir bijuši strīdi, jo mums ne vienmēr ir vienāda pozīcija, bet kopumā mums izveidojusies laba sadarbība. Naivi cerēt, ka pašvaldību vadītāji ar aplausiem uzņems izpildvaras un lēmējvaras nodalīšanu, vai pašvaldību referenduma likumu.
– Vai jūs apmierina Rīgas domes lēmums galvaspilsētā deklarētajiem iedzīvotājiem atļaut braukt sabiedriskajā transportā ar atlaidi?
– Ministrijai pēc likuma ir jāvērtē pašvaldību saistošo noteikumu atbilstība likumam. Ņemot vērā lielo traci, kas sacēlies ap Rīgas saistošajiem noteikumiem, mēs esam ļoti rūpīgi tos izvērtējuši un atzinuši par prettiesiskiem. Latvijas galvaspilsētas dome nedrīkst būt valsts valstī. Nostādīt tos iedzīvotājus, kuri brauc uz Rīgu pēc dažādiem pakalpojumiem, jo citur tie nav pieejami, tādā situācijā, ka viņiem fiktīvi ir jādeklarējas Rīgā, lai saņemtu lētākus braucienus sabiedriskajā transportā, neiztur nekādu kritiku. Jāņem vērā, ka iebraucēji Rīgā rada pievienoto vērtību, viņi rada darba vietas tiem, kas ir deklarēti Rīgā. Pašvaldību autonomija nav nedz absolūta, nedz bezgalīga tajā brīdī, kad tā sāk ietekmēt iedzīvotājus ārpus Rīgas. Pašvaldībām nav arī tiesību pieņemt tādus lēmumus, kas ir pretrunā starptautiskajām tiesību normām.
M. Antonevičs: – No Rīgas vadības puses lēmums tiek argumentēts, ka daudzi, kas reāli dzīvo Rīgā, te nav deklarējušies. Izmanto visus labumus, bet maksā nodokļus kādai citai pašvaldībai. Vai jums nešķiet, ka pati sistēma ar nodokļu piesaisti deklarētajai dzīvesvietai nav pareiza?
– Iespējams, ka šai sistēmai ir kādi trūkumi, bet būtu aplam apgalvot, ka tā nekam neder.
V. Krustiņš: – Palicis tikai gads pirms vēlēšanām, un ūtrupētāji brauc uz jūsu partiju. Sak, ārlietu ministru mēs laikam ņemsim, ekonomikas ministru laikam arī… Nav dzirdēts, ka Reformu partija būtu analizējusi savus trūkumus, tā vietā izskan, ka mēs, lūk, kādam pievienosimies. Tas ir grūti saprotams, ka jūs tā mierīgi noskatāties.
– Partijas darbības procesā ir bijušas zināmas vilšanās, jo esmu uz rezultātu orientēta persona. Mani tracina, ka lietas nenotiek tā, kā es uzskatu par pareizu. Politikā nereti iesprūst pat visloģiskākās domas, kas bieži rada vilšanās sajūtu, jo izskatās, ka te vispār nevar tikt uz priekšu. Vienlaikus gandarījuma par to, ko ir izdevies izdarīt, ir daudz vairāk nekā vilšanos. Partija spējīgākos cilvēkus virza amatiem, viņi strādā savās darba vietās, diemžēl partijas darbs paliek otrajā plānā. Taču, lai kaut ko panāktu savā tiešajā darbā, aizmugurē ir jābūt spēcīgai organizācijai. Tāpēc organizācijas būvēšana ir tikpat svarīgs uzdevums kā pildīt savus tiešos pienākumus uzticētajos augstajos amatos. Neslēpšu, man ar kolēģiem ir bijušas domstarpības par to, kādā veidā partijai ir jāattīstās, cik daudz resursu tajā ir jāinvestē, kas to darīs un kādā veidā. Jāatzīst, ka man bieži nav bijis laika ar to nodarboties.
– Vai šī situācija ir nelabojama?
– Neesmu tāds cilvēks, kurš viegli padodas nelabojamām situācijām. Reformu partijai ir izredzes un iespējas startēt nākamajās Saeimas vēlēšanās un gūt pietiekami cienīgu rezultātu.
– Bet patlaban nenotiek partijas nostiprināšanas process…
– Tas ir katra individuāls jautājums, vai viņš izvēlas piedalīties andelē. Ja izvēlas, tad kādu motīvu vadīts. Kad veidojām Reformu partiju, ticiet man, tas nebija amatu jautājums tiem cilvēkiem, kas nesavtīgi un ar entuziasmu iesaistījās partijas veidošanas procesā.
Pēdējā socioloģiskā aptauja uzrāda, ka manu darbu ministra amatā pozitīvi vērtē 15% Latvijas iedzīvotāju.
– Ja jums ir atbalsts, tad kāpēc jūs ejat projām no ministrijas?
– Reformu partija patlaban nav tā pati partija, ar kuru mēs sākām. Tam ir dažādi iemesli. Piemēram, es neredzu nekādu pamatu pozīcijas maiņai attiecībā uz sadarbību ar Zaļo un zemnieku savienību, jo neesmu šajā politiskajā spēkā jutis pārmaiņas. Nepārprotiet mani – tas nav emocionāls aizvainojums vai nepatika pret konkrētajiem cilvēkiem. Esmu iepazinis daudzus pašvaldības vadītājus, kas pārstāv ZZS, bet distancējas no ZZS vadības un atsevišķiem tās biedriem. Es viņus cienu un augstu vērtēju. Tas nav jautājums par konkrētiem cilvēkiem, bet gan par to, ka ZZS nav parādījusi neko tādu, kas mudinātu Reformu partiju ar to sadarboties. Ja to neņem vērā, tad to nevar nosaukt citādi kā vien par politiskā izdevīguma meklēšanu, un tas nav man pieņemami.
M. Antonevičs: – Kas ZZS būtu jādara, un kas ir tas, kas jums zemniekos nepatīk?
– Mans uzdevums nav teikt ZZS priekšā, kas tai ir jādara. Sprūdža dēļ tai vispār nekas nav jādara. ZZS ir ilga šauru interešu lobēšanas un pārstāvēšanas vēsture – tās nav sabiedrības un nav arī nacionālās intereses. Tās ir atsevišķu cilvēku intereses. ZZS ilgi saimniekoja Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā, un, kad šī ministrija nonāca Reformu partijas rokās, es biju spiests pārvilkt to sarkano līniju citur, labi apzinoties, ka tas būs ļoti grūts uzdevums. Pārliecinājos, ka ZZS laikā ministrijas pārraugāmajās jomās valdījusi stagnācija, trūcis darba analīzes un profesionālas pārraudzības. Daudz kas bija jārevidē un jāmaina.
V. Krustiņš: – Jūs esat konfliktējis ar diezgan pieredzējušiem pašvaldību vadītājiem. Vai jūs esat pieņēmis domu, ka viņiem tomēr reizēm, dažkārt vai bieži ir sava taisnība?
– Jā, esmu to pieņēmis. Grūti risināt problēmas, kad pārraudzības process ir nekvalitatīvs un tiek sniegti nekvalitatīvi juridiskie atzinumi vai tos pat noklusē. Ministrija nav gribējusi šajā jautājumā iedziļināties. Arī vides jautājumi ir bijuši atstāti novārtā. Pirms vairāk nekā desmit gadiem šajā jomā tika ielikti samērā labi pamati, bet ar to ir par maz, jo apkārtējā vide mainās. Pa to laiku esam iestājušies Eiropas Savienībā, kur ir pilnīgi citas prasības vides jautājumos, pilnīgi citādi Latvijai ir jāaizstāv savas tiesības. Kad ministriju apsaimniekoja ZZS, tur nepastāvēja tāds amats kā valsts sekretāra vietnieks vides jautājumos. Es to izveidoju. Neienācu ministrijā ar domu mainīt visu ministrijas vadības aparātu, taču biju spiests to darīt, lai panāktu rezultātu, lai ministrijas ierēdņi spētu pamatot savu rīcību vai skaitļu ailes. Ir bijuši arī tādi gadījumi, kad ierēdņi atsakās pildīt uzdevumus, jo baidās no politiskās izrēķināšanās, ja ministrija nokļūs cita politiskā spēka rokās. Arī šis bija viens no iemesliem, kāpēc es izšķīros par ministrijas vadības aparāta nomaiņu. Esmu bijis spiests nomainīt vadītājus visās ministrijas pakļautības ie- stādēs, jo viņi netika galā ar saviem pienākumiem. Nenoliedzami, tas prasīja daudz laika un enerģijas.
– Čērčils ir teicis saviem partijas biedriem: ja jūs 24 stundu laikā neieņemsiet ministriju, tad jūs to esat zaudējuši un jums tur nav ko darīt.
– Iespējams, ka tā būtu bijusi pareizā pieeja un es būtu ieguvis pusgadu produktīva darba. Bet Latvijā tas ir ārkārtīgi grūti izdarāms. Parādiet man ministru, kurš nosacīti ir uzvarējis valsts sekretāru! Pašreizējā ministrijas komanda ir spējīga veidot politiku un vadīt ministrijai uzticētās nozares, tās jaudu un kolektīvo inteliģenci nevar salīdzināt ar to, kas strādāja iepriekš.
M. Libeka: – Jūs neatlaidīgi cīnījāties, lai papīru, uz kura drukā reklāmas, kas mētājas pa daudzdzīvokļu kāpņu telpām un ar kurām piebāž iedzīvotāju pastkastes, apliek ar dabas resursa nodokli. Valdība likumprojektu atbalstīja, bet Reformu partija, kuru pārstāvat, nebija jūsu pusē. Vai šis tiesību akta projekts ir izmests papīrgrozā vai tomēr turpināsies tā apspriešana?
– Pastāv koalīcijas vienošanās, ja valsts budžeta pieņemšanas laikā Saeimas Budžeta komisija noraida kādu likumprojektu, tad to uz plenārsēdi nevirza. Reformu partija ievēro šo noteikumu. Bet tas nenozīmē, ka likumprojekts ir izmests papīrkurvī. Gan “Vienotības”, gan Nacionālās apvienības, gan arī Reformu partijas deputāti man pauduši apņemšanos, ka šo tiesību akta projektu turpinās apspriest, lai Saeima to varētu pieņemt parastajā kārtībā.
