Latvijā
Politika

Ko pašlaik dara bijušais ministrs un politiķis Edmunds Sprūdžs? 19


Edmunds Sprūdžs
Edmunds Sprūdžs
Foto – Valdis Semjonovs

Ko pašlaik dara bijušais ministrs  un Reformu partijas politiķis Edmunds Sprūdžs? Veic sekmīgu uzņēmējdarbību Siguldā “Mazās Brīnumzemes” centrā, kur maketā slejas pilsētiņas, pa sliedēm brauc vilcienu modeļi, uz ielām ripo miniatūri auto, ir veikali, dzīvojamie nami, depo ēkas.

 

Jums vairs nav jātaisnojas par ārzemēs iegūtu izglītību, nav jātvarsta izbēguši lāči – esat bez nožēlas, ka pametāt politiku?

E. Sprūdžs: Neatbalstu lielu nožēlošanu – ko ar to lai dzīvē dara? Svarīgi no notikušā kaut ko mācīties. Tad jāiet tālāk. Gadus piecpadsmit mans hobijs ir dzelzceļa modelisms. Pateicoties ģimenes atbalstam, esmu spējis vaļasprieku savienot ar biznesu. 2014. gadā nodibinājām “Mazo Brīnumzemi” ar mērķi izglītot, ieinteresēt bērnus un jauniešus ar tehnoloģijām saistītās prasmēs. Manuprāt, tas ir nepieciešami, lai Latvijā būtu inovatīvi produkti un uzņēmumi. Projektā mijiedarbojas gan augstās tehnoloģijas, gan mākslas, tāpat kā daudzos pasauli iekarojošos produktos. Skolēniem “Mazā Brīnumzeme” ir ideāla platforma mūsdienīgai interešu izglītībai. Ne tai, kur sēž solos un kāds pie tāfeles rāda priekšā, bet tai, kur ļauj pašiem darboties. Modelisms ir piemērots vecumam no 4 līdz 84 gadiem. Dzelzceļa modelisms vairāk pat ir pieaugušu cilvēku aizraušanās. Tā ir ar juveliera precizitāti īstenota ķimerēšanās, kas prasa daudz pacietības. ASV un Vācijā solīdi kungi dzelzceļa maketam atvēl lieku guļamistabu, brīvu pagrabtelpu, bet tas paša izklaidei, kaifa ķeršanai. Mēs veidojam “Mazo Brīnumzemi” tiem jaunajiem meklētājiem, kas dienās varbūt radīs inovācijas dažādās jomās. Ja vēlamies dzī-
vot labāk un pelnīt vairāk, tad tehnoloģiju interešu izglītībā ir jāiegulda ne tikai valstiskā līmenī, bet arī sabiedrībā un uzņēmējdarbībā. Tā patiesībā ir tāda patriotisma lieta – tieši tāpat kā Dziesmu un deju svētku kustība. Līdzīga jauda ir jāieliek arī inženierzinātnēs un tikai tad būs iznākums. Ir likumsakarīgi, ka mums ir tik daudz pasaules klases mūziķu – mēs kā sabiedrība tajā esam ielikuši milzu enerģiju.

 

Esat labā noskaņojumā, darbojoties interesantā lauciņā, bet pirms sešiem gadiem politiskajā laukā valdīja liela rosība. Valdis Zatlers dibināja partiju, nāca jauni cilvēki ar cerībām, toskait vēlākais ZRP premjera kandidāts Sprūdžs. Kā atceraties šo laiku?

Mana atziņa, ka būtiskām pārmaiņām nepieciešama kritiskā masa. Lai gan sabiedrība atbalstīja un bija labi vēlēšanu rezultāti, mazākas lietas RP izdevās novest līdz iznākumam, bet ar lielākām līdz galam netikām. Reformu veikšanai kritiskās masas bija par maz. Mums pārmeta kļūdas, lēmumus, kas izraisīja reitingu krišanos. Tomēr lielākais trūkums bija vāja partijas organizācija. Stiprāka, labāk organizēta komanda spētu pārvarēt tās grūtības, ar ko sastapās RP.

 

“Rīkojums nr. 2” bija motivēts ar to, ka no politikas jāpadzen naudas vara. ZRP sīvi spēkojās ar oligarhiem, izslēdza no koalīcijas Zemnieku savienību, bet nu liela daļa cīnītāju ir prom, turpretī ZZS zirgā kā varas partija!

Tas, ka izdevās mazināt divu līdz tam ļoti ietekmīgu vīru neproporcionālu ietekmi, man šķiet nozīmīga lieta. Reformu partijai bija kļūdas, bet ne vairāk kā pieredzējušām, ilgāk pastāvošām partijām. Mums pretdarbojās apstākļu kopums, kura dēļ RP šodien vairs nav, taču, kamēr darbojāmies, tas nebija gauži katastrofāli un neveiksmīgi. Bija pozitīvi pienesumi. Piemēram, profesionāli cilvēki, kas palikuši politikā, joprojām ir amatos, ministri, deputāti. Pilnībā mainīt politisko vidi neizdevās, bet paskatieties kaut uz pašvaldību vēlēšanām. Es redzu pazīmes, ka saturs sāk dominēt pār formu. Ejam pareizajā virzienā. Bija nopietnas žurnālistiskas iedziļināšanās, teiksim, “Delfu” projektā ar Domburu, lai izvilktu no politiķiem – kas ir tur, apakšā? Kāds piedāvājums? Uz Saeimas vēlēšanām process, ceru, kļūs vēl izzinošāks, par pakāpi kvalitatīvāks.

 

Vai tiešām ar skatu no malas redzat, ka politikā kas mainās? Vecie regulētāji pagājuši nostāk, bet jauni noteicēji ir klāt, grib ietekmēt partijas, pirkt politiku. Sabiedrība pat apātiski noskatās – tur nekas nemainīsies.

Minēju labo lietu. Bet mārketingā ir termins “ārprāta definīcija” – ja darīsi to pašu, ko vienmēr, dabūsi rezultātu, ko vienmēr esi dabūjis. To visi ne līdz galam sapratuši. Galvenokārt Rīgā, Ventspilī bija būtiskas vēlētāju daļas pieprasījums pēc pārmaiņām, bet no politiķu puses nebija jaunas pieejas, kā pasniegt, pamatot piedāvājumu un pārspēt “vecos”. Svaigie spēki zināmu rezultātu parādīja. Līdz Saeimas vēlēšanām jaunās partijas var pieņemties spēkā, nākt ar izvērstāku programmu, kas piesaistītu vēlētājus.

 

Kur vecos spēkus? Apraks?

Negribu nevienu apglabāt, bet visiem jādomā par dzīvotspēju.

 

Jākonsolidējas, lai atgūtu cilvēku uzticību un būtu pārmaiņu vēsmas?

Pārmaiņu vēsmas nav, kad dārzeņi vienkārši pagrozās pa pannu. Pat Strīķes kundze nav jaunpienācēja, jo gadiem pazīstama kā publiska persona. Fundamentālā problēma ir, ka latviešiem ir varoši cilvēki mūziķi, uzņēmēji, sportisti, starptautiskās institūcijās strādājoši profesionāļi. Politikā šo cilvēku nav! Kamēr labāko tur nebūs, politikas kvalitāte neuzlabosies. Intelektuālā kapitāla trūkums dara savu, politika ne no šā, ne no tā nekļūs labāka. Kāpēc cilvēku nav? Nav vienkāršas atbildes. Ja salīdzinu politikas kvalitāti, piemēram, “Vienotības” ziedu laikos un pašlaik – tā ir kritusies. Jebkurā profesijā cilvēki sevi izsmeļ. No skatuves aizgājušo vietā jābūt jaunam pieplūdumam, bet partijās atjaunošanās nenotiek. Sabiedrības interesēs būtu domāt par risinājumiem, kā tomēr dabūt talantīgus cilvēkus politikā.

 

Kā bijušais ministrs, kā reformu virzītājs – vai piekrītat “leģendai”, ka politiķi aizrautīgi grib, bet labās pārmaiņas noslāpē birokrātiskā mašinērija? Ķīlis sastapa pretspēku, ir arī citi “kritušie”.

Attiecībā uz ierēdniecību grūtības ir vairākos aspektos. Pirmkārt, ierēdņu vienkārši ir par daudz. Liela daļa godprātīgi dara darbu, bet par sistēmu kopumā jāatzīst – politiķiem ir ierobežota kontrole. Ja atnāk politiķi, kas paziņo – gribam mazināt birokrātiju! – to nevar izdarīt, jo aparāts pretojas. Savukārt Valsts kanceleja var nākt ar progresīvākajām, ārzemēs noskatītām idejām par lieko kantoru un darbinieku likvidēšanu, bet, ja tam nedabū politisko atbalstu, tāpat būs čiks. Vajadzīga mijiedarbība, tandēms, noskaņošanās uz viena viļņa ierēdņiem ar ministriem, lai īstenotu politiku, ko uzskatījām par pareizu. Bet bija ļoti grūti radīt komandu Izglītības, Ekonomikas, VARAM ministrijās, ko pārņēma RP, kaut no pārmaiņu vadības viedokļa mums bija “jaunās slotas” mandāts. Tā vietā, lai aizrotētu ministriju darbiniekus, lai tas notiktu aši un pēc tam koncentrētos darbam, RP tas paņēma lielu resursu, spēku patēriņu. Otra Latvijā iegājusies lieta, ka politiķi tiecas veidot sev lojālu ierēdniecību, arī gadījumam, kad viņi vairs nebūs ministri. Noderīgās lojalitātes saites netiek afišētas, bet pastāv.

 

Pēc Sprūdža amatā sabijis ne viens vien ministrs, tagad – Gerhards. Kāds jums ar laika distanci iespaids par VARAM darbošanos?

Labākais, ka ir lietas, kas dzīvo savu dzīvi neatkarīgi no politiķu gribēšanas, negribēšanas. Teritoriālā reforma tomēr ir “aizķērusies”, apsakņojusies. Kopš neesmu aktīva politiķa, ministra statusā, ar pašvaldību darbiniekiem nereti bijušas pavisam citas toņkārtas sarunas. Nedrīkstu saukt vārdā, bet Latvijā ir vismaz daži novadi, kuri gatavojas apvienoties. Jo redz tam loģiku un jēgu. Nedaudz bail, ko teiks sabiedrība, kad pacels karogu – mēs kādam pievienosimies! – un neviens negrib “izlekt” pirmais. Bet situācija briest, kas liek domāt, ka viena no valsts pārvaldības lielām problēmām ar nenormālu teritoriālo sadrumstalotību un no tās izrietošām problēmām – risināsies. Tāpat arī par pašvaldību atbalstu uzņēmējdarbībai – kliegšana pret pieklususi, un domes, kas kādreiz koncentrējās uz strūklaku būvniecību, tagad uzņēmēju un darba vietu piesaisti savam novadam nosaka par prioritāti.

 

Tiešām nebij’ dzirdēts par novadiem, kas plāno apvienoties. Jo mazāki, jo lielāki patrioti – mēs paši par sevi!

Jā, tā tendence dominē, bet lietas sākas ar mazumiņu, un daži novadi saskatījuši citu perspektīvu. Esmu par apvienošanos, bet ne spiestā kārtā. Efektīvā Latvijas pārvaldībā būtu gana ar apmēram 30 novadiem, bet līdz tam pašiem jāizaug.

 

Skatieties, cik daudz reformu frontes – nodokļu politikā, izglītībā, veselībā – atvērušas pašreizējās varas partijas. Pārspēj jūs – reformistus! Tā ir saprātīgi organizēta politika?

Jauki, ka dara to, ko RP piedāvāja, bet kopumā mani neapmierina, kā pašreiz strādā valdība. Ir taču acīm redzamas lietas, kas jāpaveic, un jābūt sevišķam kaitniekam, redzot, kas jādara, bet, valdībā esot, nedarīt. Ja nepārkārtos nodokļu sistēmu vai veselības aprūpi, problēmas samilzīs tiktāl, ka uzsprāgs. Tomēr neceru, ka valdība veiks reformas tā, ka būsim veikuši izrāvienu attiecīgā nozarē, apsteigsim kaimiņvalstis un varēsim lepoties, ka esam līderi reģionā. Pats zinu, cik lēni griežas lēmumu pieņemšanas dzirnas valdībā, un, personīgi pazīstot šodienas lēmumu pieņēmējus, man nav ilūziju par to, kas notiek un notiks politikā.

 

Vai varētu būt un ir pamats runām, ka pēc nākamajām vēlēšanām valdībā jāņem “Saskaņu”? Jūs uz to vedinājāt…

Prognozēju, ka drīzāk ne, pēc RP starta bija radikāli cita situācija nekā tagad.

 

Igaunijā Centra partija ir koalīcijā.

Mums nav un nebūs tādas situācijas.

 

Kāpēc ne? Daugavpilī “Saskaņa” pārņēmusi varu, Jūrmalā iet kopā ar ZZS.

Esmu pārliecināts, ka nacionālā līmenī “Saskaņas” pozīcijas vājināsies. Tā, kā notika Rīgas vēlēšanās. Citās pašvaldībās rezultāti tomēr neatspoguļo spēku samēru, kāds varētu veidoties Saeimas vēlēšanās.

 

Atceramies ministra Sprūdža cīņu ar Lembergu. Tiesājāties, lai viņš nav tiesīgs pildīt amata pienākumus, un Lembergs joprojām smagos noziegumos apsūdzētais, tomēr palicis savā vietā, ir koalīcijas partneris, bet jūs ne.

Tā nebija mana personīgā cīņa ar Lembergu. Finiša taisnē esošais tiesas process apstiprina, ka nebiju un neesmu vienīgais, kurš uzskata, ka Lembergs pārkāpis likumu. Pagaidīsim, kad lasīs spriedumu. Ilgi laikam nebūs jāgaida.

 

Jums nav vēlēšanās atgriezties politikā? Citiem tā esot asinīs.

Politika ir specifiska būšana. Nereti prasa tādus kompromisus pašam ar sevi, kādiem ikdienā un ilgtermiņā neesmu gatavs. Esmu radis strādāt komandā viens par visiem, visi par vienu. Politikā gadās, ka opozicionāri kļūst par sabiedrotajiem, bet partneri – par konkurentiem, kad kādam tas izdevīgi. Pirms sešiem gadiem man likās, ka ir brīdis, kad politikā ir jāpieliek roka. Pašreiz neredzu tādu brīdi un nejūtu aicinājumu.

 

Galerijas nosaukums
LA.lv