Mobilā versija
+7.0°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
3. decembris, 2012
Drukāt

Spurdziņš: No krīzes izvairīties nebija iespējams, bet “Krājbanku” varēja glābt

Foto - LETAFoto - LETA

No ekonomiskās krīzes Latvijai izvairīties nebija iespējams, bet “Latvijas Krājbanku” varēja glābt, intervijā aģentūrai LETA apgalvo bijušais finanšu ministrs, tagad SIA “VTU Valmiera” valdes priekšsēdētājs Oskars Spurdziņš.

“Ar šodienas acīm skatoties, no ekonomiskās krīzes izvairīties nebija iespējams, jo visa pasaule tajā vairāk vai mazāk ir iekūlusies,” saka Spurdziņš, kurš bija finanšu ministrs no 2004. līdz 2006.gadam. “Eiropas Savienības (ES) finanšu ministru sanāksmēs tika runāts par apstākļiem, kas brīdināja par tuvojošos krīzi, bet nelikās, ka drīzumā kaut kas tik briesmīgs varētu sekot. Kad krīze sākās, tā aizvēlās lavīnveidīgi, un neviens tai īsti nebija gatavs. Daudzām valstīm jau bija ekonomiskās krīzes pārvarēšanas pieredze, Latvijai tādas pieredzes nebija. Varbūt tāpēc mēs ekonomisko krīzi izjutām tik dziļi,” saka Spurdziņš.

“Valdības mērķis bija – Latvijas iedzīvotāju labklājības līmeni maksimāli tuvināt ES vidējam līmenim. Īstenībā jau mēs uz to gājām diezgan strauji. Atpalicība no ES vidējā dzīves līmeņa bija diezgan liela, bet tā saucamajos treknajos gados jeb laikā, kad labāk veicās ar budžeta piepildījumu, diezgan strauji virzījāmies uz priekšu,” atceras bijušais ministrs.

Brīdinājumi, protams, tika izteikti, bet Spurdziņš neatceras, ka tiktu izteikti kategoriski iebildumi. Spurdziņš atceras diskusijas ar Latvijas Banku. “Ir apmēram 20 indikatoru sistēma, no kuriem Latvijai daži bija ļoti slikti, daži – izcili. Mūsu valsts ārējais parāds bija otrs mazākais ES aiz Igaunijas. Bet bija diezgan liela privātpersonu aizņemšanās.”

Spurdziņš kā finanšu ministrs tajos laikos saņēmis “sitienus” no abām pusēm. Vieni teica: nedod Dievs, ja jūs taisāties ko darīt, no otras puses skanēja pārmetumi: kāpēc jūs neko nedarāt. Kad Saeimā tika apspriests valsts budžeta projekts, spiediens palielināt algas valsts sektorā strādājošajiem bija milzīgs. Bija arī Aigara Štokenberga (V) un viņa sadarbības partneru mēģinājums ar referendumu krasi palielināt pensijas, Doma laukumā viņu rīkotais protesta mītiņš izvērtās grautiņos, atgādina Spurdziņš.

Visas administratīvās izmaksas tajā laikā auga ļoti strauji. Ministrijas, kaut vai E-lietu ministrija, trīs gadu laikā no padsmit darbiniekiem izauga līdz 200-300 cilvēkiem. Katram vajadzēja nodrošināt darba vietas aprīkojumu, maksāt darba algu. Un tādu strauji augošu iestāžu bija daudz. Bet bija arī labas lietas, norāda bijušais finanšu ministrs. Tolaik tika atmaksāti parādi policistiem par nostrādāto papildu laiku, apmaksu par kuru viņi nebija saņēmuši.

“Es nedomāju, ka varējām izvairīties no krīzes principā, bet, ja toreiz mums būtu pašreizējā pieredze, iespējams, būtu prātīgāki tēriņos,” saka Spurdziņš. Arī infrastruktūras tēriņi varēja būt mazāki, piemēram, jaunu sporta būvju celtniecība. Ceļot jaunas slimnīcas reģionos, mērķi bija labi, bet tie nebija atbilstoši reālajai situācijai. “Atceros, es pat saņēmu vēstuli no kāda iedzīvotāja, kurš pārmeta, ka es stāvu kā sargs un aicinu nepārsteigties. Man pārmeta, ka es nesaprotu, ko runāju, jo Latvija beidzot ir ES un knapināšanās ir jāizbeidz. Varbūt šis salīdzinājums skan muļķīgi, bet cilvēkam, kas iznācis no koncentrācijas nometnes, nevar dot ēst, cik viņam tīk, jo tas var slikti beigties viņa veselībai,” atzīst bijušais finanšu ministrs.

Spurdziņš nav pārliecināts, ka nodokļa ieviešana par spekulācijām ar nekustamo īpašumu būtu apturējusi nekustamā īpašuma “burbuli”. Privātmāju celtniecība visaktīvāk izvērsās Pierīgā, kur tika apbūvētas arī visas zemienes un applūstošās pļavas. Latgalē vai pat Valmieras pusē privātmāju celtniecība tik strauji nenotika. Vēlme tikt pie sava mājokļa, pēc Spurdziņa domām, jau bija patiesa, un piedāvājums netika līdzi pieprasījumam. Daudzdzīvokļu māju celtniecība bija pārtraukta, jaunās ģimenes bija spiestas dzīvot kopā ar vecākiem ļoti saspiestos apstākļos. Ja banka bija pretimnākoša hipotekārā kredīta jautājumā, tad, pēc Spurdziņa domām, cilvēki maz domāja par to, kādi būs viņu ienākumi nākotnē, vieglprātīgi cerēja, ka darba algas pieaugums turpināsies un kredītu atdot nebūs grūti. Krīzes laikā nācās mazināt budžetu un arī darba algas, tās saruka ne tikai valsts un pašvaldību uzņēmumos, bet arī privātajā sektorā. Līdz ar to cilvēkiem, kas bija ņēmuši kredītus un rēķinājušies ar noteiktu ienākumu apjomu, radās milzīgas problēmas.

Spurdziņš apgalvo, ka Finanšu ministrijā tolaik bija smagas sarunas ar bankām. Bankas lūdza piebremzēt izdevumus, bet runa bija par valsts izdevumu piebremzēšanu. Toreiz Latvijas valsts parāds uz citu ES valstu fona bija ļoti mazs. Sarunas ar bankām nebija vieglas, jo uz sevi prasību piebremzēt hipotekāro kredītu izsniegšanu bankas neattiecināja. “Kad 2006.-2007.gadā parādījās valdības pretinflācijas plāns, mēs no visām pusēm saņēmām kritiskus aizrādījumus. Vieni teica, ka plānā paredzētās sankcijas ir pārāk stingras, Latvijas Banka atzina, ka pretinflācijas plāns ir diezgan pareizi veidots. Tie paši eksperti, kas tagad gudri runā par ekonomisko krīzi, arī toreiz Finanšu ministrijā sēdēja ap galdu, un mēs paļāvāmies uz viņu spriedumiem. Redziet, mums toreiz pieredzes nebija, bet zviedru bankām pieredze bija, bet viņi toreiz nelika visas kārtis galdā, jo sajuta, ka te ir peļņa,” uzsver Spurdziņš.

Kad demisionēja Aigara Kalvīša valdība un Spurdziņš aizgāja no finanšu ministra amata, valsts budžeta pārpalikums bija tuvu 300 miljoniem latu. Tas nenozīmē, ka premjera Ivara Godmaņa un finanšu ministra Ata Slaktera laikā valsts budžeta pārpalikums tika vienkārši “noēsts”, šos līdzekļus nācās ieguldīt “Parex bankas” glābšanā, uzsvēra Spurdziņš.

Jautāts, kāpēc valdība glāba “Parex banku”, bet neglāba “Latvijas Krājbanku”, Spurdziņš atbild, ka ir jātic Latvijas Bankas paziņojumiem, ka “Parex banka” bija “sistēmas banka” un ka pēc tās bankrota varēja aiziet “domino princips”. Kas attiecas uz “Latvijas Krājbanku”, tad, pēc Spurdziņa domām, valdība varēja mēģināt, operatīvi darbojoties, to glābt, jo pieredze jau bija. Masu mediji ziņoja, ka “Krājbankas” nauda nebija nekur pazudusi, to varēja mēģināt atgūt, uzskata Spurdziņš. Pēc viņa domām, iespējams, izšķiroša loma bija tam apstāklim, ka tobrīd Eiropā daudzām bankām bija problēmas, un “Krājbankai” nebija izšķirošas lomas, tāpēc to neglāba.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+