Mobilā versija
-0.7°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
9. aprīlis, 2013
Drukāt

ST: valsts ir izpildījusi savu pienākumu nodrošināt kompensējamo zāļu pieejamību

Foto - Stock.xchngFoto - Stock.xchng

Satversmes tiesā (ST) apstrīdētās normas par zāļu iegādes kompensācijas kārtību atbilst Satversmei, valsts ir izpildījusi savu pienākumu nodrošināt kompensējamo medikamentu pieejamību, spriedumā norāda Satversmes tiesa.

ST pērnā gada vasarā ierosināja lietu par Ministru kabineta (MK) noteikumu, kas paredz kārtību ambulatorajai ārstēšanai paredzēto zāļu un medicīnisko ierīču iegādes izdevumu kompensācijai, atbilstību Satversmei. Valsts pamatlikuma 91.pants paredz, ka visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas. Satversmes 111.pants savukārt norāda, ka valsts aizsargā cilvēku veselību un garantē ikvienam medicīniskās palīdzības minimumu.

MK noteikumos paredzēts – ja pacients kompensācijas kārtības ietvaros iepriekš nav saņēmis konkrētajai diagnozei paredzētās kompensējamo zāļu A sarakstā iekļautās   zāles  vai medicīniskās ierīces, ārsts uz īpašās receptes veidlapas izraksta šai diagnozei paredzēto zāļu vispārīgo nosaukumu vai medicīniskās ierīces vispārīgo nosaukumu. Valdība norādījusi, ka apstrīdētās normas esot pieņemtas ar mērķi veicināt zāļu ražotāju un izplatītāju savstarpējo konkurenci, kuras rezultātā samazinātos arī kompensējamo medikamentu cenas.

Tādējādi tiekot nodrošināta pacientu un valsts līdzekļu ekonomija, kā arī plašākas iespējas novirzīt līdzekļus citu vajadzību apmierināšanai kompensācijas sistēmas ietvaros. Farmaceitam ir pienākums izsniegt pacientam lētākās vispārējam nosaukumam, zāļu formai un stiprumam atbilstošas kompensējamās   zāles  vai medicīniskās ierīces, ja ārsts receptē lietojis to vispārīgo nosaukumu.

Pieteikumu ST  iesniedza 20 Saeimas deputātu, uzskatot, ka pēc 1.janvāra, kad stājās spēkā apstrīdētās normas, pacienti ar vienādu diagnozi ir sadalīti divās grupās ar atšķirīgu zāļu iegādes izdevumu kompensācijas kārtību. Pieteikuma iesniedzēji norāda, ka apstrīdēto normu piemērošana vienai no šīm grupām – pirmreizējiem pacientiem – neatbilst vienlīdzības principam.

Apstrīdētās normas paredzot atšķirīgu attieksmi pret personām vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos, turklāt šāda attieksme neesot objektīva un saprātīga. Leģitīmā mērķa sasniegšanai piemērojamie līdzekļi neesot samērīgi.

ST ir atzinusi, ka no Satversmes 111.panta izriet valsts pienākums nodrošināt zāļu pieejamību, tomēr valstij ir uzdevums sadalīt tās rīcībā esošos resursus un noteikt, kam, kādos apstākļos un kādā veidā ārstēšana tiks apmaksāta.

Tiesa arī norādīja, ka medikamentu pieejamības nodrošināšanas pienākums ietver ne vien vispārīgu sistēmas izveidi, bet arī pienākumu rūpēties, lai medikamenti būtu pieejami pacientiem. Šo pienākumu iespējams izpildīt, izveidojot veselības apdrošināšanas sistēmu, izsniedzot pabalstus medikamentu iegādei, kompensējot par medikamentiem iztērētos līdzekļus vai arī citādos veidos.

ST arī konstatēja, ka apstrīdētās normas veicina zāļu un medicīnisko ierīču ražotāju un izplatītāju konkurenci, tādējādi pazeminās zāļu un medicīnisko ierīču cenas. Līdz ar to iedzīvotāji gūst iespēju iegādāties lētākus medikamentus un samazinās valsts budžeta izdevumi par medikamentu iegādes izdevumu kompensācijām.

Ietaupītos līdzekļus var izmantot, lai nodrošinātu kompensējamo zāļu un medicīnisko ierīču pieejamību plašākam personu lokam, norāda ST. Turklāt, ja tas ir medicīniski pamatoti, ārsts kompensācijas kārtības ietvaros var izrakstīt arī citas zāles vai medicīniskās ierīces, sākot ar zemāko cenu vispārīgā nosaukuma ietvaros.

Tādējādi valsts ir nodrošinājusi kompensējamo medikamentu pieejamību vismaz minimālā līmenī.

ST arī atzina, ka viena un tā pati slimība, kuras ārstēšanai ir nepieciešamas vienas un tās pašas zāles vai medicīniskās ierīces, ir pazīme, kas apvieno visus pacientus neatkarīgi no tā, vai viņi iepriekš ir vai nav saņēmuši konkrētai diagnozei paredzētās kompensējamās zāles vai medicīniskās ierīces. Tomēr viena kopīga pazīme pati par sevi ne vienmēr var kalpot par pietiekamu argumentu, lai konstatētu, ka divas personu grupas atrodas vienādos un savstarpēji salīdzināmos apstākļos.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+