Mobilā versija
+8.4°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
20. jūnijs, 2013
Drukāt

Stabilitāte. Brīnumi nenotika
. Saruna ar Māri Kučinski

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

“Latvijas Avīzē” viesojās bijušais pašvaldību lietu ministrs, Lielo pilsētu asociācijas izpilddirektora vietnieks MĀRIS KUČINSKIS. Ar viņu sarunājās 
Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis. 


 

V. Krustiņš: – Kā jums liekas kā pašvaldību lietu zinātājam – vara lielajās pilsētās kļuvusi stabilāka, drošāka pēc vēlēšanām?

M. Kučinskis: – Nekādu radikālu izmaiņu nav, kā arī bija gaidāms, un tikai Daugavpili Lielo pilsētu asociācijā pārstāvēs cits mērs. Jūrmalu neskaitu, jo ar Gati Truksni kopā strādājām ilgu laiku. Kūrortpilsētā viņš ir labākais mērs, kāds 20 gados bijis. Man ir “aizdomas”, ka jūrmalnieki nevilsies savā izvēlē.

– Vai jums nešķiet, ka cilvēki nobalsoja par stabilitāti, par vadītājiem, kurus viņi zina?

– Stabilitāte ieņem augstu līmeni cilvēku vērtību skalā.

Ir izvērtēts iepriekšējais darbs, un, lai gan vēlētāju mazaktivitātei ir daudzi faktori, bet viens no tiem, ka negribēja ticēt jauniem solītājiem – it īpaši pēc pēdējām Saeimas vēlēšanām, kad gaidīja brīnumus, bet brīnumi nenotika. Tāpēc pat tie vēlētāji, kuriem pasaulē visi šķiet slikti un vainīgi, ieskaitot esošo mēru, netic, ka vietā parādīsies kas labāks.

Protams, esošam mēram ir priekšrocība, ja viņš iepriekš kaut ko darījis, nevis tikai sēdējis, bet arī konkurentam pieprasa parādīt, ko viņš sasniedzis pagātnē un kādus kalnus gāzis. Es bļauju un solu – tic aizvien mazāk. Domāju, ka amatā nomainīto vadītāju procents būs neliels.

– Tagad gan pat kā zināmu grēku pasniedz, ja cilvēks ilgi vada pašvaldību. Vai viņš nav aizsēdējies, nav par vecu.

– Uzvelkos, kad dzirdu aicinājumus pēc jaunām asinīm. Ir taču jāmēra pēc padarītā, un asinis vajadzētu atjaunināt, kad tiešām nepieciešamība brēc pēc akūtas pārliešanas.

– Kā pašvaldības dzīvos tālāk? Piemēram, Reģionu aliansei diezgan daudz novadu mēru, un jāsāk domāt, kā viņu intereses reprezentēsies Rīgā, vai nav jāiet Saeimā?

– Vēlēšanu rezultāti padziļina plaisu starp valdībā valdošajiem un pašvaldībām. Agrāk varas partijas skaitīja, cik tām ir mēra amatu, bet tagad, kā ievēroju, skaita un lepojas, cik laimējies iegūt deputātu vietu.

Paredzu grūtu gadu Rīgas un reģionu attiecībās, kamēr nesāks solīt, tuvojoties Saeimas vēlēšanām. Šobrīd patiešām ir ārkārtīgi maz municipālajā darbā pieredzējušu deputātu, kas saprot, ar ko dzīvo pašvaldība. Tāpēc lozungs – Saeimu pašvaldniekiem! – tiks virzīts. Jautājums ir par koordināciju.

Man ir skepse, ka izdosies apvienot visas daudzās reģionālās partijas un ar šo kulaku uzvarēt 12. Saeimā. No pieredzes zinu, cik grūti saturēt kopā valsts līmeņa politisku organizāciju ar daudzām vietējām nodaļām. Vietējais pats mēdz būt šefs ar ambīcijām. Taču šādā partijā eksistē vertikāla disciplīna, par ko vienojas. Turpretī te nāk piedāvājums veidot komandu no horizontālām pārstāvībām – no reģionu alianses, Valmieras un Vidzemes, Latgales partijām, vēl citām. Nu – tas būs grūtI.

E. Līcītis: – Arī tāpēc, ka mēs esam latvieši?

– Arī tāpēc. Latviskās partijās visi grib būt pie pirmā galda. Otrs, ka no 2. jūnija rīta sākās lielo partiju medības pēc reģionālajām partijām. Tas ir jūtams.

– Diez vai visi reģionālie spēki gribēs apvienoties, taču interese no vietējo līderu puses ir pausta, droši vien uz rudens pusi būs arī kādas kustības.

– Nē, es pieņemu, ka Ences kungs Pierīgā un citos punktos gūs atbalstu šādām iniciatīvām, bet ar to būs par maz. Atbalsts jādabū visā Latvijā. Taču – arī es biju populārs mērs Valmierā, bet pēc pirmā starta Saeimas vēlēšanās sapratu, ka vēl mani pazīst tikai netālos kaimiņos, kamēr citur prasa – kas tas par vīru. Enci pazīst Pierīgā, taču ne tālākās malās. Tas būtu jāapgūst ar citiem stiprākiem līderiem viņu atbalsta punktos.

Ja netiek iesaistīti lielākie spēlētāji – Kurzemē Liepājas un Ventspils partijas, Latgalē Lāčplēša partija, stiprākie Vidzemes spēki, tad Reģionālās partijas izredzes šķiet pavājas. Un paliek jautājums – kas viņus pārstāvēs Rīgas vēlēšanu apgabalā?

V. Krustiņš: – Minējāt palielināto interesi par “Vienoto sarakstu”, kur jūt Rīgā caurkritušu politiķu saprotamu vēlmi – lai lauki nāk, pievienojas mums, un tad viņi atkal iekārtos mūs vietās Saeimā!

– Tas ir visai liels drauds. Partijas uzbūve klasiski ir tāda – ir cilvēki, kuri sēž pie galda. Tad ir ļaudis pirmajā rindā, kuri klausās, ko pie galda spriež, un izmet kādu repliku. Un aiz viņiem ir “pārējie”. Ja Rīgas partijām izdosies pievilināt reģionālus pie “pārējiem” un dažiem viņējiem pat apsolīt sēdvietu 1. rindā – bet pie galda nelaidīs –, tad pašvaldības atkal apspēlēs. Tāpēc man ieteikums tiem, kuri tomēr grib “atdoties” – panākt noteikumus par laišanu pie galda. Vismaz tik daudz jāizkaulē no lielajiem – kvotu, balsstiesības, citādi tā spēle neliksies ilgi interesanta. Tad tiešām mēģināt taisīt savu apvienību būs labāk. Bet pašlaik noteikti ir ieteikums – ātri un lēti nepārdoties, kā līgavām jāpagaida un jāvērtē precinieks līdz beidzamam brīdim, un vēl labāk, ja divi kavalieri ir rezervē. Domāju, ka ap jauno gadu iezīmēsies, kurš, ar ko un kā precēsies.

– Cits jautājums – kuras lielās partijas būs spējīgas kādu aicināt pie galda? Un tad arī jāprasa, kuri politiķi centrā vēl būs saglabājuši autoritāti līdz tam laikam?

– Jā, “brīvu” vietu Saeimā kļūst aizvien vairāk. Klausoties varas partiju retoriku pēc vēlēšanām pašvaldībās, šķiet, ka uzvarējuši viņi visi. Taču tā vis gluži nav noticis.

– Kādi secinājumi izriet politiskajam darbiniekam Kučinskim, kurš ir lielo pilsētu novērotājs “cīņu” laukā?

– Nemēdzu nodarbināt sevi ar problēmām, kuras nevar un nevajag risināt. Labi redzu, jūtu esošo spektru, tāpēc secinu, ka nekādas reformas pašvaldībās tuvākajos gados nenotiks. Nav revolucionārās situācijas, ka apakšas negribētu, bet augšas nespētu dzīvot pa vecam. Respektīvi, ne mazās pašvaldības grib apvienoties, ne augšas tās var piespiest vai iekārdināt.

Tāpēc, lai ar kādiem modeļiem parādītos no visiem stūriem apsistais ministrs Sprūdžs, tos nerealizēs. Man pat žēl kvalificētās VARAM ierēdniecības daļas, kurai tā vietā, lai kopā ar pašvaldībām īstenotu lielākus projektus, meklētu labākus risinājumus, ir spiesta lieta kalt čikus.

Arī man ar to vien jānodarbojas, kā jāved cīņa pret absurdiem, revolucionāriem priekšlikumiem un jātērē laiks, enerģija, pierādot, ka pašvaldības nav ēzeļi. Grūti pat iestāstīt, ka, radot vienu izdomātu problēmu un ar to nopūloties, papildus rodas vēl piecas problēmas. Tas ir kā akmeni iesviežot ūdenī – tas saviļņojas. Pusgadu notika plēšanās – skolu direktori drīkst vai nedrīkst būt pašvaldību deputāti, līdz kamēr attapās, ka ar tādiem ierobežojumiem noplicinās deputātu sastāvu, līdz tur nepaliek lemtspējīgie. Pašvaldību referenduma likums – tie paši “revolucionāro matrožu” uzbrukumi un atkāpšanās, un cīņas.

– Nosauciet vārdā šos revolucionārus!

– Visvairāk ar to grēko Reformu partija. Lūk, manis minētā administratīvā reforma, kuras nebūs. Smaga reforma. Visās valstīs, kur šādi pārveidojumi bija, ministri krita, atkāpās un pensionējās. To pacelt nevar, toties var par diviem cilvēkiem mazināt deputātu skaitu pašvaldībā.

Var ar apšaubāmiem argumentiem cīnīties par Lemberga atlaišanu, tērējot laiku, resursus. Bet arī “Vienotībā” ir revolucionāru spārns, un viņi jau nav slikti cilvēki, bet man tas lielais lūgums ir paklausīties argumentus, izvērtēt, pirms lemt. Un vēl ir dažas neapstrīdamās organizācijas, kurām mūsu valstī grūti ko iebilst.

“Providus” teiktajā, manuprāt, trešā daļa koalīcijas kā apburta klausās kā absolūtajā patiesībā. KNAB pārstāvji Saeimas komisijās runā pilnīgā klusumā bez iebildēm. Es gan cenšos uzskatīt, ka dzīvē ne viss ir divkrāsains: tikai melns un tikai balts.

– Jūs jau neesat pie viņiem algā, tāpēc strīdaties pretī!

– Taisnība. Man pašlaik patīk, ko es daru. Lielās pilsētas ir un būs ekonomikas dzinējspēks. Tās spētu piebremzēt cilvēku aizbraukšanu, palielināt darba vietas, taču paturu acīs, kā klājas arī citām pašvaldībām. Sekoju līdzi visai likumdošanai Saeimā, valdībā, un man ir diezgan laba sajūta par zināšanām itin lielā spēles laukumā.

– Kur rodas tā aizture, opozīcija saprātīgiem risinājumiem valstī? Vai tas balstās uz vadošo personu nespējīgumu, vai uz teorētiskas bāzes, saprašanas trūkumu, kur valstij virzīties?

– Jā, nu šis pats par sevi ir “bāzes” jautājums, kuru uzdod vismaz pēdējos desmit gadus. Tā gluži nav, ka, rakstot likumprojektus, nevienā neklausās. Ja gribi, aktīvi piedalies, un NVO var būt stipri apmierinātas ar iespēju iesaistīties. Bet kur ir tabu “ieeja aizliegta” zona – koalīcijas padomē, kam pieder augstākā vara valstī. Vajag vietu, kur saskaņot politiskus viedokļus, bet iespaidot no malas citi to nevar.

Ja atvērs priekškaru uz koalīcijas padomi, tad politiķi pārvāksies uz kādu alu, bet tas ir tiesa, ka viņiem atklāti un bez lieciniekiem vajag izrunāties. Taču to ietekmēt var tikai ar ļoti lielu spēku un masu, plus augsta līmeņa kompetenci. It kā jau beigās viss nonāk priekšā uz galda premjeram, taču šajā sasaukumā kaitīgākais ir visiem galvā iecirstais, ka koalīcijai nav alternatīvas.

Tomēr jebkuram sportistam jājūt elpa aiz muguras, un tāpat politikā. Ja nejūt neko vējam pakausī, ceļas kašķēšanās savā starpā, zūd motivācija iet uz izšķirošiem lēmumiem, jo ne ar ko nav jāriskē.

– Bet ja celtos šī alternatīva? Teiksim, no vēlēšanās labi nostartējušā “Saskaņas centra”?

– “Saskaņa” vēl nav izgājusi fāzi, kas jāiziet jebkurai ilgtermiņa politiskai partijai. Viens ir būvēt politisko darbību kā opozīcijas partijai, un “Vienotība” to perfekti un profesionāli pieprata. Taču, kad nokļūstu otrā pusē, jādarbojas pavisam citādi. Tad vairs nav ko kritizēt, izņemot pašiem sevi. Tamdēļ nevar spriest, “kā būtu, ja būtu”, jo “SC” nav izmēģināts pie varas.

Viņi ir raduši būt opozīcijā, ir savs vēlētājs un noteiktā darba kārtība, kur paspīdēt ar idejām, bet pārsvarā kritizēt, un “SC” nemaz tā nelaužas pie varas. Pašvaldībā, Rīgā – tas ir cits, no lielās politikas attālināts, saimnieciskāks stāsts.

– Gribat teikt, ka “SC” necenšas pēc varas?

– Vienubrīd tā kā centās, šobrīd ne. Pat būtu aplam gadu pirms priekšvēlēšanām tikt valdībā.

– Nu, bet nākamajā valdībā – grib tikt iekšā?

– Politiskā partija pēc definīcijas – grib. Nākamajā, domāju, ka grib gan.

– Kas un uz kādiem noteikumiem viņus tur ņemtu?

– Mūsu politika jau ir pārmēru izrobota ar savilktajām līnijām, un turklāt pastāv arī subjektīvais faktors. Jautājums – Rīgā uzvarēja “SC” vai Ušakovs? Domāju, ka visi lauri Ušakovam. Pieņemsim, “Saskaņa” vinnē arī Saeimas vēlēšanas. Blakussēdētāju partijas redz, kādi vīri tur ievēlēti, kas sēž pie pirmā galda, un tad var būt situācija, ka uzvarētāju nedrīkst laist pie varas, jo tur ar viņu nespēs sadarboties. Es nekad neesmu bijis urrā nacionālists, bet iekšējās morālās līnijas manī arī ir.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+