Mobilā versija
+0.2°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
16. maijs, 2013
Drukāt

Stabils celis – 
skrimšļa sargs


Foto - Dāvis OzoliņšFoto - Dāvis Ozoliņš

Kad pacients sāk klāstīt savas sūdzības, ārsts drīz vien saprot, ka plīsusi ceļa krusteniskā saite. Cietušais ir sportojis, dejojis vai vienkārši neveiksmīgi paklupis. Celis stipri sāp, ir pietūcis, grūti saliecams un iztaisnojams. 


“Priekšējā krusteniskā saite gādā par stabilitāti, neļaujot celim izmežģīties, virzoties augšstilba kaulam uz aizmuguri, bet mugurējā krusteniskā saite kavē kaula slīdēšanu uz priekšu. Priekšējā saite nodrošina arī rotācijas stabilitāti ceļa locītavā, ko nav iespējams kontrolēt ar muskuļu spēku,” skaidro klīnikas “Orto” traumatologs ortopēds Andrejs Peredistijs.

Krusteniskajā saitē ir izvietoti tā sauktie proprioreceptori, kas uztver ķermeņa stāvokli un noraida signālu smadzenēm, kas dod komandu attiecīgajām muskuļu grupām, kad un ar kādu spēku sarauties, lai saglabātu stabilitāti. To par 60% nosaka muskuļu tonuss un spēks, tādēļ negadījums nereti notiek, ja netrenēts cilvēks pēkšņi sadomā sākt intensīvas fiziskas aktivitātes, piemēram, vienreiz gadā nodarboties ar kalnu slēpošanu.

 

Neveiksmīgs 
pagrieziens un…

Visraksturīgākais traumas mehānisms ir rotācija, ar fiksētu pēdu pagriežot ķermeni, – tad krusteniskā saite tiek pārslogota un var pārplīst. Nereti tas vienlaikus notiek ar menisku – skrimsli, kas ceļa locītavā nodrošina papildu amortizāciju.

Visbiežāk krusteniskā saite cieš slēpojot, spēlējot badmintonu, futbolu, basketbolu, volejbolu, braucot motokrosā vai dejojot un neveiksmīgi pagriežoties, kad “nenostrādā” muskuļi un visa slodze gulst uz saiti. Tas mēdz notikt arī autoavārijās, neveiksmīgi lecot no augstuma un krītot.

Bieži vien cietušais traumas brīdī izdzird pakšķi, kas var liecināt ne tikai par krusteniskās, bet arī citas saites plīsumu. Apmēram 96% gadījumu jūtamas stipras sāpes, kas turpinās apmēram nedēļu. Divu trīs stundu laikā rodas pampums. Turpretim meniska bojājuma gadījumā celis parasti uztūkst nākamajā dienā.

Tā kā saite ir labi apasiņota, asinis nokļūst ceļa locītavas telpā, kur rada paaugstinātu spiedienu un kairina locītavas apvalkus, izraisot sāpes un iekaisumu. Diskomforts ir tik liels, ka gandrīz vienmēr tiek meklēta ārsta palīdzība.

 

Vai pietiks ar 
vingrināšanu?

Pirmajās desmit dienās pēc traumas nav ieteicamas intensīvas fiziskas aktivitātes.

Ja vienlaikus bojāta arī sānu saite, jāizmanto ģipša longete vai labāk ortoze, kas ļauj saliekt un iztaisnot celi, bet ierobežo sānu svārstības. Taču, ja plīsusi tikai krusteniskā saite, papildu fiksācija nav nepieciešama.

“Parasti pašsajūta uzlabojas pēc mēneša, taču plīsušu priekšējo krustenisko saiti cilvēkam, kas jaunāks par 45 gadiem, ieteicams atjaunot. Gados vecajiem un mazkustīgajiem tas atkarīgs no vēlmēm un prasībām pret dzīvi. Manai vecākajai pacientei, kurai operēju krustenisko saiti pēc slēpojot gūtas traumas, bija 65 gadi,” stāsta A. Peredistijs.

Ar ārstnieciskās fizkultūras palīdzību ir iespējams atjaunot kustības līdz maksimālai amplitūdai, tādēļ ikdienā sūdzības nerodas. Neveicot operāciju, vienu divas reizes gadā ieteicams vingrošanas kurss fizioterapeita uzraudzībā.

Krusteniskās saites trūkums netraucē staigāt, taču kustoties pasliktinās slīdamība starp ceļa locītavas virsmām, kas paātrina skrimšļa nodilšanu un veicina artrozes attīstību. Vājāk tiek amortizēts trieciens, kas rodas pārvietojoties, un locītavām ir lielāka slodze. Veicot rentgenogrammu un magnētisko rezonansi desmit gadus pēc traumas, vienmēr var manīt skrimšļa nodiluma pazīmes. Turklāt bojāta priekšējā krusteniskā saite par 50% palielina meniska plīsuma risku.

Operāciju var veikt pirmajās 12 stundās pēc traumas vai arī pēc 4 – 6 nedēļām, kad nav pietūkuma un sāpju. Ja celis iekaisis, ķirurģiska iejaukšanās nav pieļaujama, jo locītavas kapsula var kļūt ļoti blīva, apgrūtinot kustības un izraisot stipras sāpes.

Saiti nav iespējams piešūt, tās vietā liek transplantātu – visbiežāk cīpslu no paša pacienta ķermeņa. Operācija ilgst no 45 minūtēm līdz pusotrai stundai, ja papildus jālabo arī menisks vai jāveic cita darbība. Mājās var doties jau nākamajā dienā.

 

Kas notiek 
pēc operācijas

Mediķu uzskati par atlabšanu pēc operācijas ir atšķirīgi. Vācijā ir klīnikas, kur kāju mēdz turēt ieģipsētu līdz pat septiņām nedēļām un pēc tam intensīvi nodarboties ar kustību atjaunošanu. Citviet ļauj uzreiz staigāt bez balsta. Mūsu ortopēdi iesaka līdz šuvju noņemšanai valkāt ortozi, kas notur kāju taisnā stāvoklī, un apmēram mēnesi pārvietoties ar kruķiem, balstoties uz traumētās kājas. Ārsts jau klīnikā ierāda vingrinājumus, kas 3 – 5 reizes dienā jāizdara līdz šuvju noņemšanai, lai veicinātu šķidruma uzsūkšanos celī un saglabātu muskuļu spēku augšstilbā.

Trešajā nedēļā pēc operācijas jāsāk divus trīs mēnešus ilgs fizioterapijas kurss. Aptuveni deviņus mēnešus jāievēro saudzējošs režīms. Var skriet un braukt ar velosipēdu, taču ir liegts spēlēt sporta spēles, kas saistītas ar strauju kustības virziena maiņu, pēkšņu apstāšanos un pagriešanos, piemēram, futbolu un volejbolu. Šajā laikā atjaunotā saite pamazām pārtop par normālu ķermeņa sastāvdaļu, cauraugot ar asinsvadiem un tā sauktajiem proprioreceptoriem, kas piedalās kustību reakcijās.

 

 

Pirmā palīdzība

1. Divas diennaktis pēc traumas uz ceļa ik pa četrām stundām 10 – 15 minūtes patur ledu, apakšā paklājot plānu drāniņu.

2. Pret sāpēm un pietūkumu lieto ibuprofēnu, diklofenaku vai kādu citu nesteroīdo pretiekaisuma līdzekli.

3. Ceļgalam uzliek 
elastīgo saiti.

 

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+