Sports
Ziemas sports

Stādīs jaunu koku. Jēkabs Nākums cer atdzīvināt biatlonu 0


Jēkabs Nākums cer jau šoziem Ogrē izveidot biatlona treniņu grupu.
Jēkabs Nākums cer jau šoziem Ogrē izveidot biatlona treniņu grupu.
Foto – Evija Trifanova/LETA

Padarīt biatlonu pieejamu ikvienam – kādreizējais olimpietis Jēkabs Nākums ķēries pie pirmās privātās biatlona skolas Latvijā izveidošanas cerībā piesaistīt sporta veidam jaunus talantus. Pēc lieliskā četrinieka (Nākums, Oļegs Maļuhins, Ilmārs Bricis un Gundars Upenieks) noiešanas no skatuves biatlons sāka stagnēt un, tikai pateicoties tādam tīrradnim kā Andrejs Rastorgujevs, spēj uzturēt interesi. Tomēr skaidrs, ka bez jaunām idejām un iniciatīvas arī atsevišķi talanti neizaugs.

“Pavasarī ar Uldi Apsīti bijām aizbraukuši uz Pasaules kausu Norvēģijā, viņam ir laba sadarbība ar norvēģu izlasi, veido aplikāciju šaušanai. Radās ideja mēģināt biatlonu attīstīt vienkāršākā formā, proti, pneimatisko biatlonu, kāds šobrīd Latvijā jau darbojas, bet tikai jaunsardzes līmenī, kur organizējam apmēram piecus mačus ziemas sezonā un piecus – vasarā. Mazkalibra šautenes ir diezgan dārgas, vajadzīgas īpašas atļaujas glabāšanai, pārvadāšanai, jākārto valsts eksāmeni. Ar Uldi domājām, kāda pieredze ir citās valstīs. Piemēram, Krievijā daudzi bērni nodarbojas ar pneimatisko biatlonu, kam speciālas atļaujas nav vajadzīgas, arī šautuve ir vienkāršāka. Tas pieejams visiem, galvenais, lai ir slēpes,” stāsta Jēkabs Nākums. “Ar Latvijas Biatlona federāciju runājām, Rīgā pie tā saucamās Ušakova kepkas ir noskatīta vieta, kur varētu veidot treniņu bāzi, bet Ogre šķiet interesantāka, jo tuvu galvaspilsēta, bet blakus meži, reljefs un ziemā sniegs turas ilgāk. Domāju, ka vietā, kur tāds klubs radīsies, iesaistīsies arī cilvēki no skriešanas, riteņbraukšanas. Vēl viens faktors – biatlona centri šobrīd atrodas pie pārāk mazām pilsētām, kur citi sporta veidi savāc bērnus.”

Cik tālu esat ar idejas īstenošanu?

Esam bijuši Ogres domē, labā ziņa – neesam saņēmuši atteikumu, jo vietējo atbalstu vajag. Jāatrod daži investori, lai iegādātos tādas šautenes, kurās var ievietot piecas lodītes. Šobrīd Latvijā pieejamas tādas, kur ir viena lodīte, bet ziemā aukstumā salst pirksti. Lai bērns jūt, ka tas ir biatlons, nevis lodīšu bakstīšana. Mēģināsim sākt darboties jau šajā ziemā. Audzēknis vienā mirklī par lielu meistaru neizaug. Tas ir kā iestādīt koku, vajadzīgs laiks un pacietība.

Ogrē šobrīd jau ir šautuve?

Ir laukums slēpošanas starta vietā, bet šobrīd novadiem jānoskaidro savstarpējās attiecības – Ikšķilei ar Ogri. Tā ir viegli pieejama teritorija, šautuve jau nav 50×100 metri, 15 metri attālums līdz mērķim un platumā maksimums 30 metri. Kad bērns daudzmaz sagatavots un ir āķis lūpā, var meklēt risinājumu arī mazkalibra šautenēm un tālāku attīstību. Gundaram Upeniekam, arī Oļegam Maļuhinam bija doma, ka Madonā varētu būt biatlona centrs. Tur tiek būvēta elektroniskā šautuve, kas treniņiem ir daudz ērtāka un ļauj ietaupīt laiku.

Doma ir tāda, ka tā būs privātā, nevis pašvaldības sporta skola?

Tā ir paredzēts, lai gan ar pašvaldībām būs jāsadarbojas. Vecāku atbalsts ir galvenais šajā sporta veidā Norvēģijā, Kanādā, ASV. Diemžēl biatlons ir turīgu vecāku sporta veids, arī Latvijā sporta skolas nespēj nodrošināt to apjomu, kas nepieciešams audzēkņiem, tāpēc bērnus atbalsta visi vecāki. Sporta skolas palīdz ar treneri, inventāra daļu sākuma posmam. Es, protams, apzinos, ka neesam ne tik turīgi, ne masveidīgi kā norvēģi, bet biatlons ir cilvēku asinīs, popularitāti uztur gan Andrejs Rastorgujevs, gan Baiba Bendika.

Oļegs Maļuhins agrāk trenēja jauniešus Daugavpilī, Madonā. Esat pārrunājuši un sapratuši, kāpēc nav izdevies uzrāviens jaunajai biatlona paaudzei?

Man ļoti nepatīk vārds sistēma, jo zem tās ir konkrēti cilvēki un lēmumi, jebkuru sistēmu var lauzt. Iespējams, ka privāto klubu rašanās radītu konkurenci klasiskajām sporta skolām. Manuprāt, tagad treneriem, kas gadiem ilgi strādā sporta skolās, nav konkurences. Ja izlases trenerim nav rezultāta, tad jāiet prom un vietā nāk cits, bet jauniešu līmenī tu esi stabilā vietā un tikai no paša atkarīgs, cik ieinteresēts esi panākt progresu. Vēl viens faktors – nav tādas skolas, kurā pakārtotu mācības sportam, kādu es savulaik izgāju vēl Padomju Savienības laikā Alūk­snē. Tie bija kā mazie Murjāņi, tikai vienam sporta veidam. Mums katrs trenējas atsevišķi, kur grib un kā grib, nav vienotas sistēmas izlasei. Protams, arī iedzīvotāju skaits krītas, un visās sfērās kaut kā trūkst.

Tas veids, kā dara Oskars Muižnieks – startējis riteņbraukšanā, šogad biatlonā aizbrauca uz olimpiskajām spēlēm, tagad atkal ir uz riteņiem – tev simpatizē?

Tas ir individuāli. Oskaram, iespējams, ir būtiski, ka nav nekur piesiets, es esmu līdzīgi domājošs cilvēks. Jūt, ka biatlonā kaut kas nepatīk, nav atbalsts, kādu bija gaidījis. Viņš gan izteicies, ka biatlons vairāk uzmetis nekā palīdzējis. Šāds modelis ir labs, lai sacensību garšu izbaudītu arī vasarā, bet tomēr pamats ir vienā sporta veidā. Mēs savulaik arī piedalījāmies dažādos mačos, uzvedības formas, piemēram, kalnu riteņbraukšanā mazliet atšķiras, veidojas taktiskie elementi.

Oļegs tagad strādā Lietuvā?

Jā, trenē otro izlasi – visus tos, kas nav pirmajā komandā, juniorus.

Latvijā nav pat pirmās izlases…

Federācija gāja uz visu banku olimpiskajā sezonā, un tas ir normāli, ka kaut kad pienāk jostas savilkšanas brīdis, to pašu dara arī igauņi, poļi. Pēcolimpiskajā sezonā tiek mobilizēti spēki, resursi nākamajam ciklam. Es iepriekšējos trīs gadus strādāju ar mūsu sportistiem, kas braukā uz IBU (Starptautiskā biatlona savienība) kausa posmiem, no gada sākuma līdz septembrim palīdzēju arī kā sporta direktors, bet tas darbs mani nesaista, būtu sevi noēdis papīru un krēsla darbā. Tāpēc aizgāju no federācijas, šobrīd piepalīdzu jaunsardzes biatlonam.

Saistītie raksti

Kā vērtē Andreja Rastorgujeva lēmumu mainīt treneru brigādi, kurā šobrīd ietilpst arī agrāk slavenais norvēģu biatlonists Frūde Andresens?

Ja viņš redz rezervi, kas varētu palīdzēt, – lai iet to ceļu. Man vairāk patiktu, ka ir komanda, bet Andreja psiholoģija nav tāda, lai darbotos kolektīvā. Viņam ir savi atbalstītāji neatkarīgi no federācijas, tāpēc var atļauties noorganizēt šādu gatavošanās procesu. Viņa spējas ir milzīgas. Iespējams, tādā veidā – pastāvīgi mainot kaut ko, jūtas sveiks un vesels. Frūdi Andresenu atceros no savas karjeras laikiem, nebija noturīgs, esam runājuši viņa karjeras beigu posmā. Ļoti jēdzīgs čalis, abi ar Andreju ir līdzīgi un varētu viens no otra pamācīties. Jā, Frūde arī nebija labs šaušanā, taču, iespējams, zina, kā nonāca līdz mirkļiem, kad varēja sašaut, un tas varētu palīdzēt Rastorgujevam.

LA.lv