Monika Zīle: Staipāmie drošības standarti celtniecībā 4
Pirms dažām dienām prokuratūra nodeva tiesai Zolitūdes traģēdijas krimināllietu. Tiekoties ar žurnālistiem, apsūdzību uzturošie prokurori uzsvēra – pirms lielās nelaimes bija vismaz 30 signāli par draudošajām briesmām, bet diemžēl atbildīgās personas tos neuztvēra nopietni. Galveno grēkāžu vainu izvērtēs tiesa. Bet, pirms kādā nākotnē (lietas izskatīšana varētu ilgt gadiem) izskanējis soģu galavārds, gribot negribot jādomā ne tikai par būvnozares speciālistu, bet sabiedrības attieksmi pret standarta ievērošanu. Plašākā nozīmē tajā iekļaujas arī noteikumi un normas, kuru ievērošana balsta ikdienišķo drošību un visu citu zem kārtības jēdziena “jumta” satilpināto. Lai gan kārtība tiek pieprasīta, ar tās ievērošanu ir diezgan bēdīgi. To vispārliecinošāk apstiprina satiksmes noteikumu pārkāpēju skaits, ko mazināt nespēj pat sakāpinātie sodu cipari. Jau secināts, ka spēkratu stūrmaņu pārgalvību un žūpošanu pie stūres veicina Latvijā valdošais tiesiskais nihilisms. Tam savukārt par leknu augsni kalpo sabiedrībā iesakņojusies attieksme, ka normas jeb standartus izdomājuši birokrāti, lai ierobežotu brīvāk domājošus indivīdus. Kāpēc pa gludu ceļu ar jaudīgu mašīnu jābrauc tikai 90 kilometri stundā?! – interneta vidē plosās tie paši, kuri asi nosodījuši Zolitūdes traģiski sabrukušās ēkas celtniecībā pieļautās nobīdes. Nelaimes izmeklēšanā secināts – tur atsevišķu mezglu pārslodze bijusi pat sešas reizes lielāka, nekā definēts standartos.
Kas attiecas uz drošības standartiem celtniecībā, tos, pēc visa spriežot, drīkst staipīt pēc vajadzības. Lūk, Būvniecības valsts kontroles biroja vadītājs Pēteris Druķis publiski paziņo, ka nedrošas ir vairākas skolas, tostarp Rīgas pilsētas Pļavnieku ģimnāzija. Nevajag pārspīlēt! – mierina Rīgas domes Īpašumu departamenta vadītājs Oļegs Burovs. Ģimnāzijā problēmas esot tikai trijās (izcēlums mans. – M. Z.) kāpņu telpās. Acīmredzot tas vēl nav tautas parunā minētais pērkons, kura dusmīgā balss spiež neticīgo mest krustus. Ja “tikai trīs” šaubīgās vietas skolā neliek amatpersonai saspringt par ēkas drošību, tad nonākam pie skumja secinājuma: Zolitūdes traģēdija vēl nav bijusi pietiekami smaga mācība, lai iestātos pareizā sapratne par standartu ievērošanu.
Tos patlaban enerģiski staipa gar Mežaparka estrādi. Pēc nepatikšanām Skolu jaunatnes dziesmu svētku koncertos lielo masu pasākumu rīkotāji sakostiem zobiem piekrituši, ka estrāde nav droša pārliekam tajā izvietoto pulkam. Bet sākas tautisko pašlepnumu modinošie kunksti: ak, ierobežojums stipri kaitēs Dziesmu svētku dalībnieku masveidībai, kuras dēļ mūs apbrīno pasaulē, un citās reizēs taču nekas ļauns nenotika. Laikam jau tas ir pietiekams arguments, lai estrādē pieļaujamās slodzes cipars no sākumā izsludinātajiem nepilniem sešiem tūkstošiem pieaugušo strauji pakāptos gandrīz līdz deviņiem. Ar jau pieminēto pasaules apbrīnu spekulējot, kautrīgi noklusēts, ka Mežaparka estrāde uz planētas ir vienīgā šāda tipa būve, kur nav rēķināts katram dalībniekam obligātais laukums. Tas vajadzīgs ne tikai komforta, bet galvenokārt drošības apsvērumu pēc. Taču nevajag pārpūlēt smadzenes, iztēlojoties dusmu un aizvainojuma vilni, kas celtos pret striktu estrādē ielaižamo skaita noteicēju – tautas ienaidnieks būtu starp maigākajiem epitetiem… Pieļauju, šis noskaņojums daļēji iedrošināja uzšķaudīt normām un standartiem, būvējot un ekspluatējot Zolitūdē traģiski sabrukušo namu. Ignorēt tik rupji, ka, ģenerālprokurora Ē. Kalnmeiera vārdiem runājot, šī celtne faktiski bija nolemta sagrūšanai. Bail domāt, cik vēl ir tādu, kur un kad atkal sprāgs ar standartu staipīšanu uzpildīta mīna?…
