NEDĒĻAS FILMA: Bērns Nr.44 2
Krievija, Baltkrievija, Ukraina, Kazahstāna un Kirgizstāna jau ir to valstu vidū, kur no kinoteātru repertuāra izņemta Staļina laikus atainojošā filma „Bērns Nr. 44”. Uzsverot, ka uz lielā ekrāna notikusi vēstures izkropļošana, šo valstu cenzori gan arī kļuvuši par daļu no reklāmas kampaņas britu rakstnieka Toma Roba Smita bestsellera ekranizācijai, kuru īstenot palīdzējuši aktieri Toms Hārdijs, Nūmi Rapasa un Gerijs Oldmens.
Spļāvieni Krievijas virzienā
Ironiski, ka Latvijas kinoteātru repertuārā ar īsu laika atstarpi nonākušas divas filmas, kas nav glaimojušas kādai lielvarai. Amerikāņu biogrāfiskā drāma „Nogalināt ziņnesi”, kas atmasko CIP un Nikaragvas nemiernieku saistības, pēc īpašiem lūgumiem no valdībai stāvošo puses tā arī netika iekļauta lielo kinotīklu repertuārā, kaut tajā, iespējams, sava mūža labāko lomu nospēlējis „Oskara” nominants Džeremijs Renners. Savukārt, uzsverot vēstures izkropļošanu, no Krievijas, kā arīdzan Baltkrievijas, Ukrainas, Kazahstānas un Kirgizstānas – droši vien, šajā sarakstā iekļūst vēl dažas valstis – kinoteātru afišām izsvītrota drāma/trilleris „Bērns Nr.44”, kas atklāj (arī) sērijveida slepkavas asiņainos darbus, kas paveikti Staļina valdīšanas laikā.
Gadā, kad tiek svinēta apaļa jubileja kopš lielās uzvaras, nekas par PSRS/Krieviju neglaimojošs nedrīkst nonākt pie vienkāršā skatītāja, tāpēc pēc īpaša amatpersonām rīkota seansa filmas potenciālie izplatītāji atsauca prasību to izplatīt, citiem vārdiem runājot, tā tika aizliegta, un iemesli, kāpēc tā, ir vairāki. „Bērns Nr. 44” izkropļojot vēsturi, padomju pilsonis portretēts ne tāds, kā tas bijis īstenībā, un Vladimira Putina kultūras padomes loceklis un vienlaikus arī valsts finansētā laikraksta „Kultūra” redaktors recenzijā „Nelietības 44 nokrāsas” pieļāvis pat šādu teikumu: „Daniela Espinozas filma sastāv no melīgiem spļāvieniem Krievijai un krieviem”. Par ko tad īsti ir sacelta tāda jezga?
Debijas romāns
Īsi pirms Staļina nāves – 1952. gadā – Ļevs Demidovs ne vien zaudē augsto stāvokli Čekā, jo atsacījies atteikties no savas sievas, kas apsūdzēta spiegošanā, bet arī tiek izsūtīts trimdā uz Sibīriju, kur pie labas dzīves pieradušajam vīram jāsamierinās ar šofera darbu provinces milicijā, istabu nolaistā miteklī un neslēptu pazemojumu. Taču, kad viņa uzmanību piesaista nesen nogalināta zēna līķis, kuru varmāka apstrādājis gluži tāpat, kā Ļeva drauga dēlu Maskavā, viņš kopā ar ģenerāli Ņestrovu sāk pašrocīgu izmeklēšanu, nonākot uz pēdām sērijveida slepkavam, kura prototips ir par Rostovas miesnieku dēvētais Andrejs Čikatilo.
Tāpat kā maniaki nav PSRS vēstures oficiālajā sadaļā iekļauti, tāpat arī bērnu nami un homoseksuāļi, un politiskās elites noziegumi, un šī padomijas ēnu atmaskošana ieņēma gan būtisku lomu Toma Roba Smita triloģijas pirmajā daļā, gan arīdzan pēc tās motīviem veidotajā filmā, kas, tāpat kā oriģināldarbs, apgāž plaši skandēto apgalvojumu, ka paradīzē noziedzība nepastāv. Smita trilleris „Bērns Nr.44” pie lasītājiem nonāca jau 2008. gadā, un tā ir pirmā grāmata par aģenta Ļeva Demidova gaitām. Pagaidām gan nav nekādas informācijas, vai un kad ieplānots lielajam ekrānam adaptēt Smita triloģijas pārējās daļas – „Noslēpumainā runa” tika izdota 2009. gadā, bet „Aģents 6” – 2011. gadā –, taču tā būtu steigšanās nākotnei pa priekšu, jo šobrīd daudz aktuālāka ir filmas aizliegšana Krievijā. Pats Smits ar to lepojas, jo, viņaprāt, „tā ir tik iespaidīga, ka tikusi pakļauta cenzūrai”, un grāmatas autoram ir vairāk nekā skaidrs, ka 70. gadadiena kopš II Pasaules kara beigām uzliek savus bargus likumus Staļina laika portretēšanā, kur pat niecīgi piedomājamas piezīmes nav vēlamas.
Pazudušais fokuss
Smita debijas romāna pārliecinošais uzvaras gājiens pie lasītājiem – „Bērns Nr.44” tulkots vairāk nekā 30 valodās un saņēmis pulka balvas –, kā arīdzan grāmatas lappusēs skartās tēmas pavisam drīz pēc tā nonākšanas veikalu plauktos ieintriģēja kino veidotājus, un jau drīz tika izziņots, ka režisora krēslā sēdīsies neviens cits kā Ridlijs Skots. Taču, laikam ejot, viņa loma šajā ambiciozajā projektā mainījās, un Skots kļuva par vienu no producentiem. Savukārt režisora krēsls tika atvēlēts trillera „Slepenā mītne” autoram Danielam Espinozam, kurš 400 lappuses biezo romānu pārvērta divu stundu 17 minūšu ilgā –filmas ilgums nudien neliek par sevi manīt! – kinolentē slāviska akcenta pavadījumā, un ironija ir tā, ka ne galvenajās, ne otrā plāna lomās nav neviena aktiera no… Krievijas. Nūmi Rapasa ir zviedriete, Padijs Konsidains un Gerijs Oldmens – angļi, Džeisons Klārks ir austrālietis, bet Zviedrijā dzimušais Džoels Kinemans sevi dēvē par amerikāni, bet, protams, galvenā zvaigzne ir harizmātiskais Toms Hārdijs. Viņš arī tiek minēts kā viens no cerīgākajiem pretendentiem uz Džeimsa Bonda lomu, kad no tās atbrīvos Danielu Kreigu, un teju četrdesmitgadnieka vecumu sasniegušais anglis pēdējos gados uzvijis sev tādu karjeru, ka viņu var apskaust ne viens vien Holivudas slavenību Olimpam piederīgais – Hārdijs arī jau pārņēmis stafeti no Mela Gibsona un kļuvis par trako Maksi.
Paranoja, kas valda gan interjeros un vispār kadrā, gan varoņu attiecībās, ir viena no Daniela Espinozas lielākajām veiksmēm, ko pavada klasiski padomju laikus portretējoši elementi, bez kuriem Rietumu kinematogrāfisti vēl joprojām nespēj iztikt. Taču sistēmas acīm redzamās problēmas un tajā iesaistīto nevēlēšanās tās saskatīt, kā arī paziņojums, ka slepkavība ir kapitālisma kaite, bet brīdī, kad tiec arestēts, automātiski tiec pasludināts par vainīgo, savītos stāstus padara par uzskatāmu piemēru tam, ko noklusēja oficiālā propaganda. „Los Angeles Times” kinokritiķis Kenets Turens gan atļāvies pajokot, ka filma „Bērns Nr.44” žanriski atrodas starp „Doktoru Živago” un „Jēru klusēšanu”, taču ne viņš vienīgais, kas norāda, ka režisors pazaudējis stāsta galveno līniju – šobrīd tādas ir vairākas, un katra būtu atsevišķas filmas vērta. Vai, kā pēdējā laikā nācis modē, būtu ideāls materiāls drūmam daudzmiljonu budžeta televīzijas seriālam.
UZZIŅA:
„Bērns Nr.44”/”Child 44”
ASV, Lielbritānija, Čehija, Rumānija, 2015.
Režisors: Daniels Espinoza
Lomās: Toms Hārdijs, Nūmi Rapasa, Gerijs Oldmens, Vensāns Kasels, Džeols Kinemans, Padijs Konsidains, Džeisons Klārks, Čārlzs Denss
No 24. aprīļa „Kino Citadele”, „Cinamon”, „Multikino”, Cēsīs, Siguldā, Valmierā un Ventspilī
