Mobilā versija
-0.3°C
Meta, Sniedze
Piektdiena, 2. decembris, 2016
27. septembris, 2012
Drukāt

Staļingrada – par mata tiesu no sagrāves

Foto no IMAGEFORUM/LETA un grāmatām: Guido Knopp "Die Deutschen im 20. jahrhundert", "Der zweite weltkrieg: 100 bilder, 100 fakten", Ian Kerschaw "Hitler: 1936 – 1945"Foto no IMAGEFORUM/LETA un grāmatām: Guido Knopp "Die Deutschen im 20. jahrhundert", "Der zweite weltkrieg: 100 bilder, 100 fakten", Ian Kerschaw "Hitler: 1936 – 1945"

“Mājas Viesis” turpina publikāciju sēriju par Otrā pasaules kara noslēpumainākajām un noklusētākajām lappusēm. Šoreiz – par Staļingradas kauju – vienu no padomju vēstures annālēs visvairāk apjūsmotajām sarkanās armijas uzvarām. Mazāk gan zināms, ka tieši pirms 70 gadiem tikai par mata tiesu Padomju Savienība izvairījās no apkaunojošas 
sagrāves.

 

Vācu vēsturnieks Jērgs Ehternkamps rakstījis, ka padomju – vācu karā, kas iesākās 1941. gada 22. jūnijā, un bija neatņemama Otrā pasaules kara sastāvdaļa, Padomju Savienībai šādas sagrāves draudēja divas reizes. Vispirms – četrus piecus mēnešus pēc kara sākuma, kad padomju diktators Josifs Staļins un viņa militārie vadītāji bija pamanījušies pazaudēt gandrīz vai visu kadru armiju un vācu karapūļi strauji tuvojās galvaspilsētai Maskavai. Otrā liktenīgā reize pienāca 1942. gada vasarā, kad vācu armijas izvērsa sekmīgu uzbrukumu Padomju Savienības dienvidos.

 

“Zilais plāns”

1942. gada vasarā vācu fīrers Ādolfs Hitlers atkal par varītēm gribēja panākt to, ko Vācijai, militārā vēsturnieka Hansa Dītera Otto skatījumā, “izjauca 1941./42. gada krievu ziema” – pilnīgi sagraut sarkano armiju. Jau 5. aprīlī viņš akceptēja “Zilo plānu” (Fall Blau), kas paredzēja, ka vācu karavīriem trīs uzbrukuma fāzēs jānokļūst līdz Kaukāza un Kaspijas jūras naftas atradnēm. Gan padomju, gan arī mūsdienu krievu vēsturnieki vienmēr ir apgalvojuši un joprojām apgalvo, ka 
Staļingradas ieņemšana uzreiz bija plānota kā viens no diviem vācu uzbrukuma galvenajiem mērķiem. Maskavas autors Boriss Sokolovs šo apgalvojumu sauc par “Staļingradas aizstāvēšanas galveno mītu”. Viņš pamatoti norāda, ka uzbrukums Staļingradai, kuras ieņemšana sākumā pat netika uzskatīta par obligātu, bija iecerēts kā pasākums, lai piesegtu Kaukāza virzienā uzbrūkošā vācu karaspēka ziemeļaustrumu flangu. Atšķirībā no padomju karavīriem vācu ģenerāļiem Staļingrada nebija nekāds simbols, viņiem tā neko nenozīmēja, tā bija tikai nosaukums kartē.

“Zilais plāns”, kura idejas vairāki redzami un augsti stāvoši vācu ģenerāļi neatbalstīja, nebija līdz galam īsti pārdomāts. Galvenā kļūda un pārrēķināšanās bija pieņēmums un ticība, ka izvirzītos tālejošos mērķus ir iespējams sasniegt ar spēkiem, kādi bija armiju grupas ”Dienvidi” rīcībā. Runa šajā gadījumā bija par aptuveni 60 vācu divīzijām, no kurām tikai deviņas bija tanku divīzijas. Līdzās vācu divīzijām armiju grupā ietilpa arī vairākas rumāņu, itāliešu, ungāru un slovāku divīzijas. Taču to kaujas spējas bija visai niecīgas un ierobežotas. Vairāki vācu militārie vēsturnieki uzskata, ka vāciešiem bija nepieciešams vismaz divas reizes lielāks karaspēks.

 

Neilgi pirms vācieši 1942. gada 28. jūnijā uzsāka īstenot “Zilo plānu”, notika pirmais starpgadījums, kas nopietni apdraudēja operāciju. Krievu zenītartilērija notrieca lidmašīnu, kurā atradās 23. vācu tanku divīzijas operatīvā štāba priekšnieks majors Joahims Reihels, kas pretēji visiem noteikumiem bija paņēmis līdzi iecerētā uzbrukuma pirmās fāzes plānus, un tie nonāca padomju rokās.

 

Taču vācu virspavēlniecība nolēma neatteikties no uzbrukuma Voroņežas un Donas virzienā, jo karaspēka pārgrupēšana prasītu ilgāku laiku. Vācu ģenerāļi bija arī pārliecināti, ka padomju puse nespēs pietiekami ātri reaģēt.

1942. gada 30. jūnijā “Zilais plāns” ieguva citu kodētu nosaukumu, tas pārtapa par operāciju “Braunšveiga”. Jūlijā Hitlers izdeva vairākas direktīvas, kas izvirzīja vācu karaspēkam jaunus vai precizētus uzdevumus.

Tagad Staļingradu un Kaukāzu vajadzēja ieņemt vienlaikus, nevis vienu pēc otra. Armiju grupas “Dienvidi” virspavēlnieks ģenerālfeldmaršals Fedors fon Boks zaudēja amatu, bet armiju grupu sadalīja divās daļās – “A” un “B”. Armiju grupai “A”, kas bija spēcīgākā, vajadzēja iznīcināt padomju karaspēku Rostovas apkārtnē, bet pēc tam sagrābt visu Kaukāza reģionu (operācija “Ēdelveiss”). Kas attiecas uz armiju grupu “B”, tad tā saskaņā ar 23. jūlijā izdoto Hitlera direktīvu nr. 45 uzbrūk Staļingradai, “sagrauj tur formējošos pretinieka grupējumu, ieņem pašu pilsētu un bloķē zemes šaurumu starp Donu un Volgu”. Tālākais uzbrukuma virziens – Astrahaņa. Operācijas kodētais nosaukums – “Zivju gārnis” (Fischreiher).

 

Vairāku vēsturnieku skatījumā tieši 23. jūlija direktīva, kuru vācu sauszemes karaspēka ģenerālštābs gribēja aizkavēt, bet kas tomēr tapa, tikai pateicoties Hitlera personiskajai iniciatīvai, jūtami palielināja vācu iespējamās militārās katastrofas draudus.

 

Piemēram, britu vēsturnieks Ians Keršavs, labākās Hitlera biogrāfijas autors, uzskata, ka tā ietvēra “īsta vājprāta stratēģijas” elementus, jo absolūti ignorēja ienaidnieka darbības iespējas. Pēc viņa ieskata, šī direktīva atspoguļoja Hitlera īpašo domāšanas veidu un viņa centienus spēlēt va banque, izslēdzot jebkādus alternatīvus risinājumus.

 

Pavēle nr. 227

Sākumā abas vācu armiju grupas guva visai ātrus un iespaidīgus militāros panākumus. Jūlija beigās ģenerālpulkveža, vēlākā ģenerālfeldmaršala Frīdriha Paulusa komandētās vācu 6. armijas daļas sasniedza Donu pie Kalačas. Padomju spēki atradās pilnīgas sagrāves priekšā. Pazīstamais britu vēsturnieks Antonijs Bīvors, kas sarakstījis reti izcilu grāmatu par Staļingradas kauju, izveidojušos situāciju raksturo šādi: “Padomju spēkus, ko spieda atkāpties Paulusa Sestā armija, uz rietumiem no Donas gaidīja pilnīga bojāeja. Ja vācieši pēc tam dotos nepilnus 60 kilometrus tālāk pār Volgu, valsts tiktu sašķelta divās daļās. Barenca jūrā nupat bija iznīcināts konvojs PQ-17, briesmas draudēja jaunajai angļu – amerikāņu piegādes līnijai caur Persiju. Nāvējošā cilpa savilkās arvien ciešāk.”

Padomju diktators Josifs Staļins, kuram gaidāmā kauja par Staļingradu šķita īpaši nozīmīga un svarīga, jo tās atdošana, viņaprāt, būtu padomju tautai neiedomājami smags morāls un psiholoģisks trieciens, izšķīrās par drakoniskiem pasākumiem. 28. jūlijā tapa pavēle nr. 227, kas kļuva pazīstama ar nosaukumu “Ne soli atpakaļ!”.

 

Pavēlē, ko nolasīja gandrīz vai visās sarkanās armijas vienībās, bija teikts: “Panikas cēlāji un gļēvuļi jāiznīcina uz vietas. Atkāpšanās noskaņojums jālikvidē pilnībā. Armijas komandieri, kas ļāvuši patvaļīgi atstāt pozīcijas, jāatstādina un nekavējoties jānosūta uz kara tribunālu.”

 

Pavēle paredzēja, ka katrā padomju armijā tiek organizētas īpašas iekšlietu karaspēka vienības, kas izvietojās “nedrošu un nestabilu divīziju” tiešā aizmugurē un nošāva ikvienu karavīru, kas krita panikā vai mēģināja bēgt un dezertēt. No tiem padomju virsniekiem un karavīriem, kurus vainoja gļēvulībā vai disciplīnas pārkāpumos, veidoja arī soda bataljonus (komandieriem un komisāriem) un soda rotas – ierindniekiem un jaunākajam komandējošam sastāvam. Uzturēšanās soda bataljonos un rotās ilga aptuveni trīs mēnešus. Pēc tam dzīvajos palikušos atjaunoja iepriekšējās dienesta pakāpēs un viņi atgriezās kā vainu izpirkušie savās karaspēka vienībās.

Mūsdienu Krievijas vēstures literatūrā ir pārstāvēts viedoklis, ka pavēles nr. 227 nozīme bija izteikti divējāda. No vienas puses, lai cik tas arī barbariski un necilvēciski skanētu, tā neapšaubāmi stiprināja padomju karaspēka vienību kaujas spējas, uzlaboja karavīru disciplīnu, samazināja atkāpšanās gadījumus bez pavēles.

 

No otras puses, dažāda ranga padomju komandieri, kas paniski baidījās dot pavēli par atkāpšanos bez sankcijas “no augšas”, bieži nokavēja īsto momentu, tādējādi viņiem pakļautās karaspēka vienības bieži vien nokļuva ienaidnieka aplenkumā un cieta jūtamus zaudējumus, no kuriem tomēr būtu bijis iespējams izvairīties.

 

Šajā sakarā jāpiemin, ka krievu vēsturnieks Sokolovs uzskata par mītu padomju vēsturnieku vidē dominējošo, bet joprojām visai plaši arī krievu autoru aprindās izplatīto apgalvojumu, ka pavēle pati par sevi lauza kara gaitu par labu sarkanajai armijai, jo krasi samazināja gūstā saņemto skaitu. Viņa skatījumā gan to noteica pavisam citi faktori, proti, nepārtraukta spēku samēra maiņa par labu padomju spēkiem, vāciešu nespēja vairs izvērst izteikti liela mēroga uzbrukuma operācijas utt.

 

Staļingrada – sagrauta un gandrīz ieņemta 
Stalingrad1

Staļingrada bija militāri ļoti grūti aizstāvama pilsēta. Tā atradās stepē un stiepās vairāk nekā piecdesmit kilometru garumā gar Volgas upi, kamēr tās platums nepārsniedza nieka trīs kilometrus. Pilsētu aizstāvošās 62. padomju armijas pavēlnieks ģenerālleitnants Antons Lopatins uzskatīja, ka Staļingradu nekādā gadījumā nav iespējams nosargāt un tā ir jāatdod vāciešiem. Septembra sākumā Dienvidaustrumu frontes komandieris ģenerālpulkvedis Andrejs Jeremenko viņu atcēla no amata, jo uzskatīja, ka Lopatins patvaļīgi devis pavēli karaspēkam par atkāpšanos.

Jaunieceltais 62. armijas komandieris ģenerālleitnants Vasilijs Čuikovs, kas trīs gadus vēlāk kļuva par vienu no Berlīnes iekarotājiem, bija ļoti enerģisks un spējīgs, bet reizē neiedomājami brutāls un neizsakāmi nežēlīgs komandieris. Viņa komandēšanas un ietekmēšanas metodes līdzinājās slavenā, bet vienlaikus daudzu vēsturnieku skarbi peltā krievu maršala Georgija Žukova darbībām. Britu vēsturnieks Bīvors norāda: “Viņš mēdza uzliesmot negantās dusmās tāpat kā Žukovs. Pēc izskata viņš bija tipisks krievs – ar zemniecisku seju, spēcīgiem vaibstiem un kupliem matiem. Viņam bija robusta humora izjūta un bandīta smiekli; smejoties kļuva redzami zobi ar zelta kronīšiem. Vēlāk padomju propaganda atainoja viņu kā ideālu Oktobra revolūcijas produktu.”

1942. gada 23. augustā vācu karaspēks sasniedza Volgu. Tā bija diena, kad notika pilsētas pirmā masveida bombardēšana, un paraugpilsēta Staļingrada “ar dārziem Volgas stāvajā rietumu krastā, ar augstiem, baltiem daudzdzīvokļu namiem, kas piešķīra pilsētai modernu, kubistisku izskatu, pārvērtās ellē” (Bīvora sniegtais apraksts). Septembrī sīvas cīņas izvērsās jau pašā pilsētā. Norisinājās tā sauktais Rattenkrieg (burtiski – žurku karš), kas faktiski bija jauns karadarbības veids – bezkompromisa un nežēlīga tuvcīņa par katru kvadrātmetru pilsētas drupās, par vietu pagrabā vai kanalizācijas ejās. Tā bija cīņa, kam vācu 6. armija nebija gatavojusies, bet pakāpeniski tomēr guva virsroku.

Oktobrī Vācijā valdīja drīzas uzvaras gaidas un noskaņa. Berlīnē vairākas avīzes jau nodrukāja speciālizdevumus ar ziņām par Staļingradas krišanu, kurus pēdējā brīdī tomēr nolēma neizplatīt. 17. oktobrī Hitlers pavēlēja vērmahta aug-stākajai virspavēlniecībai sagatavot propagandas rakstura pasākumus sakarā ar tuvākajās dienās gaidāmo Staļingradas pilnīgu ieņemšanu. Bija paredzēts publicēt, cik karavīru ir krituši cīņās par pilsētu. Visus vācu karavīrus, kas apbalvoti par varonību cīņās pie Volgas ar Bruņinieku pakāpes Dzelzs krustu, bija paredzēts no Staļingradas nogādāt Berlīnē, lai viņus varētu nofilmēt, nointervēt presē un radio.

Pašās oktobra beigās likās, ka kaujas liktenis ir izšķirts. Čuikova komandētās 62. armijas kontrolē atradās jau mazāk nekā desmitā daļa no pilsētas teritorijas. Uzstājoties 8. novembrī Minhenē sakarā ar 1923. gada “alus puča” gadadienu, Hitlers atļāvās pat apgalvot, ka Staļingrada esot iznīcināta un pakļauta. Tur vācieši vēl neesot ieņēmuši tikai “pāris nelielu laukumiņu”. Taču patiesībā Staļingrada vēl cīnījās un nebija pilnībā ieņemta. Turklāt kopš septembra padomju virspavēlniecība aktīvi apsvēra drosmīgo ideju par lielo prettriecienu un 6. vācu armijas aplenkšanu no abām pusēm. Tapa plāns operācijai “Uran”, ko sāka īstenot 1942. gada 19. novembrī. Padomju karaspēks uzbruka abos 6. armijas flangos, ko aizsargāja rumāņu un itāliešu karaspēka vienības.

 

Vai tik tiešām pelītes bija vainīgas?

1942. gada 10. novembrī Hitlers izdeva pavēli, kas paredzēja, ka 48. vācu tanku korpuss, ko komandēja ģenerālleitnants Ferdinands Heims, kļūst par 3. rumāņu armijas (aizsargāja vācu 6. armijas ziemeļu flangu) stratēģisko rezervi. Vācu fīrers uzskatīja, ka vācu tanku korpuss ir pietiekami spēcīga militāra vienība, lai nodrošinātu rumāņu kājnieku drošību un aizmuguri. Taču viņa pārliecība balstījās uz nepareizu informāciju. Tanku korpuss bija spēcīgs tikai uz papīra. Korpusā bija ļoti daudz veco tanku modeļu, kas nevarēja kā līdzīgs ar līdzīgu cīnīties pret krievu labākajiem tankiem.

Kad padomju spēki sāka uzbrukumu rumāņu aizsargātajām pozīcijām, vācu militārajiem vadītājiem kļuva pilnīgi skaidrs, ka krievi grib nokļūt Kalačā, respektīvi, vācu 6. armijas aizmugurē. Līdz ar to bija pienākusi 48. tanku korpusa stunda.

 

Vācieši bija pārliecināti, ka korpuss var un spēs apturēt padomju izrāvienu. Taču uzradās ienaidnieks, par kura klātbūtni neviens nebija pat iedomājies, – lauku peles.

 

22. vācu divīzijas tanki (ietilpa minētajā korpusā), lai nevajadzētu degvielas taupības dēļ tankus iedarbināt, ilgāku laiku atradās zemes boksos, nomaskēti ar niedrēm un pret aukstumu pārklāti ar salmiem.

Pavisam divīzijā bija 104 tanki. No tiem, kad steidzīgi vajadzēja doties uz karadarbības zonu, 39 tankus vispār nevarēja iedarbināt, bet 34 apstājās pēc pārsimt metriem, jo pārstāja darboties elektriskās ierīces. Motori atteicās darboties, torņus nevarēja pagriezt. Daži tanki pat aizdegās. Pārbaude liecināja, ka lauku peles, kas tur čumēja un mudžēja, bija apgrauzušas gumijas kabeļus, sabojājušas visus vadus. Rezultātā kaujasspējīgs bija tikai 31 divīzijas tanks 104 tanku vietā

 

Daži vērtējumi

Vācu militārie vēsturnieki laiku pa laikam strīdas, kādas kaujas uzskatīt par pagrieziena punktu Otrajā pasaules karā. Tagad sāk nostiprināties viedoklis, ka īstais pagrieziena punkts, kad vācieši vairs nevarēja uzvarēt karā, bija jau Maskavas kauja 1941. gada nogalē. Staļingradas kauja iezīmējusi drīzāk psiholoģisku pavērsienu. Daudzi vācieši to uztvēra kā beigu sākumu.

• 1942. gada 19. jūnijs – padomju puse uzzināja par vācu uzbrukuma plāniem Padomju Savienības dienvidos. “Zilais plāns” vairs nav noslēpums.

• 1942. gada 19. augustā sākās tiešs Fridriha Paulusa komandētās 6. vācu armijas uzbrukums Staļingradai, bet 24. augustā padomju diktators Josifs Staļins pavēlēja Staļingradu nekādā gadījumā neatstāt.

• Britu vēsturnieka Antonija Bīvora rīcībā ir ziņas, ka Staļingradas kaujas laikā padomju karatiesas piesprieda nāves sodu 13 500 personām par dezertēšanu utt.

• Staļingradas kauja noslēdzās 1943. gada 2. februārī ar vāciešu sagrāvi.

 

 

Pievienot komentāru

Poliju piemeklējis spēcīgs sniegputenis; daudzviet bloķēti ceļiSpēcīga sniegputeņa dēļ piektdien Polijā aptuveni 180 000 mājsaimniecību palikušas bez elektroapgādes un daudzviet valstī ceļus nobloķējuši nolūzuši koki.
Ceļā uz SKS pazudis Krievijas kravas kuģisĪsi pēc pacelšanās ceturtdien pazudis Krievijas bezpilota kravas kuģis, kam bija jānogādā Starptautiskajā Kosmosa stacijā (SKS) 2,5 tonnas liela krava, tostarp pārtika
Draugiem Facebook Twitter Google+