Staļinists līdz pēdējam 0
“95 gadu vecumā miris slavenais britu vēsturnieks Ēriks Hobsbaums,” tā šā gada pirmajā oktobra dienā vēstīja laikraksti. Tālāk par viņu tika rakstīts: ”Savu karjeru veltījis 19. un 20. gadsimts vēsturei, aplūkojot šos gadsimtus no marksista perspektīvas.”
Īsi un kodolīgi. Anglijā Hobsbauma nāve tika pieminēta tikpat kā nacionālu sēru diena. BBC pārtrauca iecerētās programmas, lai parādītu cieņu aizgājušam vēsturniekam ar stundu garu raidījumu par viņa dzīvi un sasniegumiem. Anglijas kreisi noskaņotais laikraksts ”The Guardian” veltīja veselu nodaļu mirušajam varonim.
Nebūtu pārsteigts, ja lielākā daļa “LA” lasītāju nemaz nebūtu dzirdējuši par tādu Hobsbaumu. Nav noliedzams, ka vēsturnieks ir slavens. Viņš sarakstījis vairāk nekā 30 grāmatas, no kurām daudzas tulkotas 41 valodā. Viņa darbi atzīti visās pasaules malās, saņemot augstākos atzinumus un godalgas. Pasaules akadēmiķi viņu ir dēvējuši par “creme de la creme of historians” (labākais no labākajiem vēsturniekiem). 1998. gadā Anglijas valdība Hobsbaumu godināja ar augsti vērtēto “Order of Companions of Honour” par sasniegumiem humanitārās zinātnēs, literatūrā, mūzikā, zinātnē, politikā, rūpniecībā un reliģijā.
Bet ne visi ir bijuši apžilbināti ar Hobsbauma jēdzieniem un sasniegumiem.
Kādreizējais marksists, britu vēsturnieks Tonijs Džuds raksta, ka Hobsbauma aizspriedumi par labu Padomju Savienībai, komunistu valstīm un komunistu ideoloģijai vispār un viņa tendence noniecināt ik katru nacionālistisku kustību kā garāmejošu un bezjēdzīgu novājināja viņa 20. gadsimta izpratni.
Ar šiem vārdiem Džuds objektīvi atklāj Hobsbauma padziļināto marksista ideoloģiju viņa domāšanā un darbos. Hobsbaums nomira kā pārliecināts staļinists, nenožēlojot dalību komunistiskajā partijā. Daudzi vecie marksisti pēc Molotova–Ribentropa pakta parakstīšanas, pēc Padomju Savienības karaspēka iebrukuma Ungārijā 1956. gadā un 1968. gada iebrukšanas Čehoslovākijā atteicās no komunistu partijas. Viņi mainīja savu nostāju, paliekot par “jaunajiem kreisajiem” (”New Left”), trockistiem, sociālistiem un pat konservatīvajiem. Bet Hobsbaums no tā atteicās, paliekot staļinists līdz pašām beigām. 1994. gadā, atbildot angļu TV uz jautājumu, vai bijis vērts upurēt 20 miljonu dzīvību, lai radītu proponēto komunistu utopiju, Hobsbaums stingri un pārliecinoši atbildēja: ”JĀ”! Pašreizējā negatīvajā uzskatā, kas pastāv attiecībā uz liberālo nacionālismu Eiropā, var vainot Eiropas marksistus, it sevišķi Hobsbaumu.
Viņa dievināšanu mums ir grūti aptvert. Bet tas var mums atgādināt, cik liela atsaucība un cieņa pasaulē vēl ir Marksa ideoloģijai. Arī pēc Padomju Savienības sabrukšanas. Diemžēl nākotnē mēs vēl ilgi un dikti cietīsim no Hobsbauma ietekmes; viņa vēstures grāmatām, kā arī viņa iespaidoto kreiso politiķu rīcības.
