Stārķis latviešiem nes partiju 0
Labs laiciņš pagājis, kopš stārķis latviešiem nav atnesis nevienu jaunu, spēkpilnu lāčplēsīgu partiju. Kuras izpeldējušas, tādas mailītes vien bijušas. Saeimas vēlēšanās “Ražots Latvijā” vai “Tautas kontroles” jokupēteru apvienības humorīgie Šoriņš ar Neimani pieveiktu divatā – nu, varbūt ar pāris šlāgermuzikantu piepalīdzēšanu dabūtu vairāk balsis.
Tas sagādājis bezbēdīgu dzīvi esošajiem “lielajiem” politiskajiem dūžiem – kā nierēm taukos un apkoptiem kā ķeizariem. Vienreiz mēnesī Freimanis katram izmēra asinsspiedienu – normāls. Dažkārt viena partija uzvar otru mikromačos, citreiz otra ņem virsroku, bet kopsummā tās pateicas debesu tētiņam vai pekles valdniekam (atkarībā kura kam kalpo), ka melns kaķis nav pārskrējis ceļu un latvju tauta nav vēl izaudzinājusi jaunu Baltajam Tēvam rada mesiju vai stiprinieku komandu, kas sola pēc vēlēšanām atvest zelta aunādu cietušajiem sērdieņiem. Tomēr attālas tauru skaņas un bungu rīboņa liek domāt, ka diendusas cēlienu var pārtraukt. Kā nelaba zīme jāuztver, ka ZZS pulkvedis Brigmaņa kungs kritis. Ne kārtējoreiz pie Airītēm, bet mājas pagalmā no saliekamajām trepēm. Āre, gribējis pakāpties, paraudzīt dobumā olas, bet kaut kā viss saļodzījies, Augusts garzems, un tā vieta, ko pieklājīgi dēvē par gūžas kaulu, gājusi pušu. Nu pulkvedim gultas režīms, un ne tikai ZZS, bet arī “Vienotības” un pārējās brigādes nedrīkst politiski aizgulēties un nokavēt, kad uz vēlēšanām nosmulēto kāršu kavā izleks jauns, spožs džokeris.
Ļoti vērā ņemams pieteikums var rasties jau šoruden, ja daudzās uz zemēm sadibinātās partijas saņem vīra dūšu un izlemj savilkt spēkus vienā kulakā. Tā kā šādas “reģionu partijas” dzīvības līnija vēl nav iezīmēta, būtu gauži aplam sākt pārsteidzīgi mētāties ar spriedelējumiem, ka tas būs “Andra Šķēles mantojums” vai “pelēko baronu sacelšanās”. Par to – dzīvosim, redzēsim. Gribu vienīgi uzzīmēt tehnoloģisko sliedi, pa kuru braucot šāda partija ievāktu brangu ražu, nevis tikai uzlasītu vārpas no lauka. Pirmkārt, letiņiem uz katrām vēlēšanām kā ēst vajag svaigu provīziju – nenotraipītu un nesamaitātu listi, par kuru vērts atdot balsi, jo vecās sejas vienmēr šos starpfinišus reizi četros gados sasniedz aizelsušās un ar iedragātu veselību.
Reģionu partijai turpretī ir neierobežotas iespējas komplektēt sastāvu ar pārbaudītiem, laukos populāriem un cienītiem cilvēkiem, kas lielajā politikā turklāt ir pavisam nenobružāti. Reģionu partijai noteikti ir ideoloģija atšķirībā no augšminētiem zelta aunādas vedējiem.
Ideoloģija ir – varas decentralizācija. Apstākļos, kad Vecrīgas partijas galīgi neinteresējas par vēlētāju dzīvi un balso pret ierakstu “latvietis” pasē, pietiktu, ka vietā nāktu vieni, kas pasludinātu vien divas lietas: ka Latvijas spēks ceļas no laukiem un ka ar laiku tiks atgūta nacionāla Latvija. Kārtīgs cilvēks uzreiz mobilizēts balsot “par”. Jā, un kāpēc es lietoju novalkāto “reģionu partijas” vārdu, ja var izvēlēties kudī pievilcīgāku “Zeme un valsts” vai “Demokrātiskais centrs” nosaukumu? Bet – neķer, beķer, vēl ir karsts, un pagaidām ar dakšām ūdenī rakstīts, ka dīķī ielaidīs reģionu līdaku. Skaidrs pašlaik ir viens – ka tikai pašvaldībās var nobriest stipra, konkurētspējīga partija, kas 12. Saeimas vēlēšanās darītu ne tikai galvassāpes un gremošanas traucējumus tagadējiem politiskajiem miegapūžņiem, bet vienam otram arī konvulsijas un lūgumu nest svēto vakarēdienu.
