Mobilā versija
-3.1°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
20. marts, 2012
Drukāt

Starp 16. un 25. (martu)

16marts_leta4

“Latvijas Avīzes” lasītāju pirmās telefonatsauksmes par aizvadīto leģionāru piemiņas dienu ir labvēlīgas. Ļaudis ar gandarījumu secina, ka dalībnieku skaits, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, ir pieaudzis. Tātad piemiņas sarīkojumu apmeklē, turklāt enerģiski jaunieši.

 

Vairāki lasītāji ievērojuši, ka inteliģenti, enerģiski jaunieši no pieminekļa palīdzēja aizvadīt tur pieklīdušo Ždanokas kundzi ar tās pavadoņiem. Pasākuma dalībnieki norāda, ka 1200 policijas redzamo darbinieku klātbūtne ir derīgs signāls visādu nekārtību cēlājiem, policijai spēks ir.

Mūsu lasītājiem jāzina, ka 2012. gada rudenī var tikt sarīkotas dažādas nekārtības. Patlaban par tādām gan tikai plātās dažu t. s. 
nevalstisko, faktiski tātad pretvalstisku veidojumu runātāji. Cik līdz šim zināms, karavīru piemiņas pasākumu nekādiem iebraucējiem neizdevās traucēt. Kā mēģinājumu ar šādu nolūku var minēt krievvalodīgās avīzes “Vesti” jau 8. martā nodrukāto melu gabalu, kas saviem lasītājiem iestāstīja, ka 16. marts neesot vis leģionāru piemiņas pasākums, bet gan hitleriskās Vācijas valsts svētki – Varoņu piemiņas diena kopš 1935. gada. Šī atklājuma autore ir “Saskaņas centra” deputāte Saeimā Irina Cvetkova. Var konstatēt, ka Saeimā nu ir arī viena kabanoviete. Kurā komisijā? Neērti teikt.

Ar interesi sagaidāmi arī pamatīgāki vērtējumi par 2012. gada 16. marta norisēm. Piemēram, par pasākumu, ko organizēja Saeimas komisijas (vada O. Kalniņš un I. Mūrniece), – vēsturnieku un leģionāru tikšanos ar Rīgā akreditētajiem diplomātiem. Būs interesanti uzzināt, kas šo tikšanos apmeklēja. Diplomātu aprindās pasākuma ignorēšana kaut ko nozīmē.

Palaikam gadās dzirdēt retoriskus jautājumus par to, kad tas viss beigšoties.

 

Nojaušams, ka sakarā ar sarūkošo veterānu skaitu un cerībā, ka latviešu tautas visasiņainākā lappuse tā arī aizvērsies. Turpat blakus dzirdu leģionāru un viņu tuvinieku kaunināšanu – lai taču brauc uz savu Lesteni, ko tie pie Brīvības pieminekļa staigā. Pie dažām pamācībām līp ekspertu prātojumi par nepareizo pusi un nepareizajām uniformām.

 

Vēstures fakti ir tādi, ka pēc Latvijas valsts vardarbīgas, bruņotas sagrābšanas jeb okupācijas sākās Latvijas valsts aktīvo spēku jeb, kā mūsdienās raksta, elites fiziska iznīcināšana. To uzsāka ar Baltijas valstu iedzīvotāju masveida deportāciju (ar valsts prezidentiem K. Ulmani un K. Petsu priekšgalā) uz Krievijas teritoriju. Vienlaikus okupācijas režīms slepeni iznīcināja tam nevēlamos cilvēkus. Masu kapus atklāja tikai pēc padomju okupantu aizbēgšanas vācu karaspēka klātbūtnē. Okupantu briesmu darbi izraisīja šausmas un sašutumu, tāpat kā gluži dabisku vēlēšanos atriebt un nodrošināties pret baigā gada notikumu atgriešanos. Tādi bija reālie apstākļi, kādos tālaika iedzīvotājiem bija jāizvēlas.

Pēc pāris dienām 25. marts, kas vēlreiz atgādina Baigo gadu ar tā pirmo cilvēku izsūtīšanu un otro – 1949. gada 25. martā pēc okupantu atgriešanās.

Atļaujos O. Kalniņa k-gam un I. Mūrnieces k-dzei ierosināt – lūdzu, ja patlaban ir maz laika, tad pirms 14. jūnija deportāciju gada dienas pastāstīt diplomātiskajam korpusam arī par šiem notikumiem.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+