Mobilā versija
+2.0°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
8. jūlijs, 2014
Drukāt

Starp Eiropu un Krieviju
. Reportāža no Ukrainas un Piedņestras (3)

Foto - Juris LorencsFoto - Juris Lorencs

Piedņestras galvaspilsētā Tiraspolē pareizticība sadzīvo ar militāro simboliku.

“Nu nezinu, nezinu, kā jūs uzņems tai Ukrainā. Tur jau šodien ar krievu valodu labāk nerādīties. Vienīgais, kas varbūt glābs, ir baltiešu akcents,” šos vārdus man bieži nācās dzirdēt Moldovas galvaspilsētā Kišiņevā. Tomēr, neskatoties uz visu, biju cieši izlēmis doties tālāk – uz man jau zināmo Rietumukrainas pilsētu Čerņivciem.

“Lai Krievija mūs liek mierā!”


Pirmais, kas piesaista uzmanību pilsētas autobusu stacijā, ir policijas stends ar kaut kur redzēta cilvēka fotogrāfiju. Patiesi, tas ir nesenais Ukrainas prezidents Viktors Janukovičs! “Ukrainas Drošības dienests meklē Janukoviču Viktoru Fjodoroviču, dzimušu…” tālāk seko pazīmes un pastrādāto nedarbu uzskaitījums. Citādi pilsētā gan nekas neliecina, ka valstī nesen notikusi revolūcija un de facto tā atrodas karastāvoklī.

“Tu tur Latvijā pastāsti, ka pie mums te viss ir, un būs kārtībā. Neticiet Krievijas televīzijai – nav te ne fašistu, ne “banderoviešu”. Mēs vienkārši gribam būt ukraiņi un vēlamies, lai Krievija mūs liek mierā,” man saka dzelzceļnieks Viktors.

Ir piektdiena, 20. jūnijs. Es sēžu pie pusdienu galda Viktora vecāku mājas pagalmā Šipincu ciemā, ap desmit kilometriem uz rietumiem no Čerņivciem. Galdā ir cūkas galerts, pašu gatavoti mārrutki ar bietēm, borščs, svaigu kāpostu salāti ar eļļu un šašliks. Kartupeļi šeit nav cieņā, tos aizstāj “mamaliga” – kukurūzas biezputra. Neiztrūkst arī pudeles pašbrūvētā, ko šeit tecinot katrā mājā.

Sarunas grozās tikai ap politiku un notiekošo Ukrainas austrumos. Lai gan esam tālu no karadarbības zonas, nelaime nav gājusi secen arī Černovciem. Rīt vai vēlākais parīt pilsēta gaida “speckravu” – astoņus cinka zārkus ar nupat bojā gājušiem karavīriem, kuri iesaukti armijā no Čerņivcu apgabala. Pie domes ēkas izvietotas kritušo fotogrāfijas, deg sveces, pilsētnieki nes ziedus. Daži aktīvisti vāc naudu kritušo ģimeņu atbalstam. Pilsētas ielās izkārti Ukrainas zilidzeltenie karogi ar sēru lentēm.

Gaida Eiropas un 
Amerikas atbalstu


Viktors un pārējie sarunu biedri nikni uz valdību, jauno prezidentu Porošenko, par kuru viņi visi esot balsojuši, uz Eiropas Savienību un Ameriku: “Esam gatavi aizstāvēt Ukrainu, bet ar pliku dibenu ezi nevar nospiest! Ko tur augšā domā un dara, nav saprotams. Mūsu bērnus sūta karā nesagatavotus, neapmācītus un nenodrošinātus. Trūkst visa – pat apģērba, segu, pārtikas. Ja zaldāts nevar kārtīgi paēst, izgulēties, nomazgāties un izžāvēt slapjās drēbes, viņš nav karotājs, to saprata jau Suvorovs! Ja Eiropa un Amerika baidās mums sūtīt ieročus, lai vismaz palīdz ar pārējo!”

Pirms dažām dienām es iegādājos tēju, kuras kārbiņu grezno uzlīme: “Ar šo pirkumu jūs atbalstāt Ukrainas armiju.” Kad ieminos, ka daudzi ukraiņi palīdz savai armijai, sūta puišiem drēbes un pārtiku, Viktors ir sašutis: “Tas ir pats sliktākais, ko vispār var izdarīt! Par kādu disciplīnu un kaujas spējām var runāt armijā, ja viens zaldāts ēd no mājām sūtītu desu un šokolādi, bet otrs grauž sausiņus. Ja vienu sargā vecāku pirkta bruņuveste un silta veļa, bet viņa cīņu biedru – caurs un izmircis šinelis!”

Sarunā iejaucas Viktora māte: “Ja manus mazdēlus sūtīs uz Donbasu, es gulšos priekšā armijas automašīnai!” Pie galda tiešām sēž arī divi Viktora dēli – 18 un 16 gadus veci puiši. Viņi sarunas laikā tikai domīgi klusē. Šķiet, abi izskatās vecāki par saviem gadiem. Taisnība ir tiem, kuri saka – karš vai pat tikai tā ēna ātri padara cilvēkus pieaugušus.

Ik pa brīdim pagalmā iegriežas kaimiņi vai pat vienkārši garāmgājēji. Ziņa, ka ieradies ciemiņš no Latvijas, jau aplidojusi visu ielu. Cilvēki ir vienkārši un sirsnīgi. Kāda pensionēta skolotāja ar asarām acīs man stāsta: “Saprotiet, tas, kas patlaban notiek, jau nav tikai Krievijas un Ukrainas karš, tas nav pat pilsoņu karš, tas ir brāļu karš. Lai kā tas arī viss beigsies, mēs ar krieviem bijām, esam un paliksim brāļi. Nav nekā briesmīgāka uz šīs pasaules, ja brālis šauj uz brāli. Vislabāk būtu, ja problēmu izdotos atrisināt sarunu ceļā.”

Nedzīvo slikti


Attieksme pret Eiropas Savienību šeit ir visai atšķirīga – daži pilnībā noraida ciešu integrāciju ES (“ne mūsu rūpniecība, ne lauksaimniecība tur nav vajadzīga, vienīgi lētais darbaspēks”), citi fanātiski un visai naivi tic, ka Eiropa atrisinās visas Ukrainas problēmas, ka “beidzot sāksim dzīvot ja ne kā Vācijā, tad vismaz kā pie jums Latvijā”. Bet lielākajai tautas daļai raksturīgs veselīgs pragmatisms: “Man tā Eiropa pie vienas vietas, vienīgais, uz ko varam paļauties, esam mēs paši, mūsu pašu rokas un galva.”

Salīdzinājumam – saskaņā ar Starptautiskā valūtas fonda statistiku, nominālais iekšzemes kopprodukts aizvadītajā gadā, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, bija šāds: Latvijā – 
15 200, Krievijā – 14 800, bet Ukrainā – 3900, Moldovā – tikai 2200 ASV dolāru. Tomēr šie skaitļi neatspoguļo patieso stāvokli. Algas un pensijas Ukrainā un Moldovā ir mazākas nekā Latvijā, tomēr ne jau četras vai pat sešas reizes. Patiesībā ukraiņi un arī moldāvi nedzīvo slikti.

Mājas Šipincos neatpaliek no tām, kādas šodien būvē Latvijā. Tiesa, paša ciemata ielas gan ir visai bēdīgā stāvoklī. Trolejbusa biļete Čerņivcos maksā vien 1,25 grivnas jeb septiņus eirocentus, kukulis maizes – 20 centus, kilograms baraviku – trīs eiro, pudele laba vietējā vīna – divus eiro, frizētavas apmeklējums – pusotru eiro. Gaļa pilsētas tirgū gan ir tādā pašā cenā kā pie mums Latvijā.

Krievu valodu dzird reti


Pirmo reizi man izdevās pabūt Čerņivcos vēl padomju laikos. Tolaik pilsētā pārsvarā bija dzirdama krievu valoda. Bet 2001. gadā, tātad desmit gados pēc neatkarības, situācija jau bija stipri mainījusies, un cilvēki vairs nekautrējās runāt ukrainiski. Šodien pilsētā krievu valodu dzird reti, krieviski nav arī neviena uzraksta publiskajā telpā. Vēl vairāk – izrādās, ka daži laukos uzauguši ukraiņu vai rumāņu izcelsmes jaunieši krieviski gan saprot, bet vairs nemāk runāt.

Tas pat nav izskaidrojams ar to, ka viņiem būtu kāda īpaša nepatika pret krieviem un viņu valodu. Patiesībā pat šodienas 
sarežģītajos apstākļos cilvēki ļoti precīzi nošķir krievu tautu un krievu valodu no Krievijas valdības politikas. Daudziem radi dzīvo Krievijā, Krimā vai Donbasā. Vienkārši laiks ir gājis uz priekšu, izaugusi pirmā paaudze, kurai Ukrainas neatkarība ir pašsaprotama, pierasta lieta. Jāņem vērā arī fakts, ka Bukovinas novadam, kurā atrodas Čer]nivcu pilsēta, vēstures gaitā allaž nācies piemēroties kādām lielākām ārējām varām. Līdz pat 1918. gadam Bukovina bija daļa no Austroungārijas impērijas, tāpēc pilsētā runāja vāciski. Nākamajos divdesmit gados oficiālā valoda bija rumāņu. Faktiski ukraiņu un krievu valoda šajā pusē tā pa īstam sāka nostiprināties tikai pēc 1940. gada, kad toreizējo Rumānijas provinci pievienoja PSRS.

Cilvēki Ukrainā labi apzinās, ka Krimu nākotnē iespējams atgūt vien milzīgu ģeopolitisku satricinājumu gadījumā – karš Eiropā, plaši nemieri vai revolūcija pašā Krievijā. Patiesībā daudz sarežģītāka problēma ir Donbass. Iespējami trīs situācijas atrisināšanas varianti. Pirmais – apspiest separātismu ar varu, kā Krievija izrīkojās Čečenijā. Otrais – miera sarunas, kas noved pie plašas Ukrainas austrumu reģionu autonomijas, faktiski valsts federalizācijas, ko vēlas Krievija un kas, šķiet, patiesībā laikam apmierinātu arī Rietumus. Bet pastāv vēl trešā iespēja – “pelēkās buferzonas” izveidošanās, lai kā to arī sauktu – par Donbasu, Doņeckas tautas republiku vai Mazkrieviju.

Dīvaina teritorija – 
Piedņestra


To, ka šāda dīvaina teritorija – no ārpuses atbal­stīts, tomēr starptautiski neatzīts valstisks veidojums – spējīga ilgi pastāvēt, var pārliecināties Piedņestrā – krievvalodīgā reģionā, kas pēc PSRS sabrukšanas atšķēlās no Moldovas un sevi pasludināja par neatkarīgu valsti. No galvaspilsētas Kišiņevas līdz Piedņestras robežai ir tikai stundu ilgs brauciens ar parasto satiksmes autobusu.

Vispirms jūs izbraucat cauri Moldovas armijas kontrolposteņiem, kuri gan autobusu neaptur – Moldovas valdība Piedņestras republiku un tās vienpusēji noteikto robežu neatzīst. Tad seko apmēram 500 metrus plata “neitrālā zona”, kurā saimnieko “zilās ķiveres”, miera uzturēšanas spēki, faktiski Krievijas karaspēks. Redzamas pat bruņumašīnas un transportieri. Un tad jau ceļotājs sasniedz īsto “robežu” un Piedņestras robežsargu kontrolposteni. Zīmogs pasē gan netiek iespiests, toties man izsniedz īpašu “ieliktni”, kas bez īpašas reģistrācijas ļauj uzturēties šajā dīvainajā valstī desmit stundas. Par noteikuma pārkāpšanu draudot naudas sods.

Tas, kas varbūt visvairāk pārsteidz Piedņestrā, – arī šeit dzīve rit savu parasto ikdienas gaitu. Cilvēki steidz uz darbu, parkos uz soliņiem pensionāri pārspriež jaunumus. Dņestras upes krastos sēž makšķernieki, sauļojas atpūtnieki, jaunieši spēlē volejbolu, vasaras kafejnīcas un alus dārzi pilni ar cilvēkiem. Galvaspilsētā Tiraspolē ir tīras un sakoptas ielas, daudz apstādījumu un puķu. Pilsētā nupat uzcelts arhitektoniski pat ļoti elegants tirgus paviljons un futbola stadions, kāda nav pat pie mums Latvijā. Vietējā nauda – Tiraspoles rublis, ko grezno pilsētas dibinātāja krievu karavadoņa Suvorova portrets, – brīvi un bez ierobežojumiem apmaināma pret eiro vai dolāriem neskaitāmos valūtas maiņas punktos.

Bet trolejbusu sānus šeit grezno uzraksti “Uz nākotni – kopā ar Krieviju”, pilsētas centrālajos laukumos milzīgi televīzijas ekrāni nepārtraukti translē Krievijas ziņu kanālu “Rossija 24”. Formāli republikā ir trīs valsts valodas – krievu, moldāvu un ukraiņu. Tomēr Tiraspoles ielās dzirdama vien krievu valoda. Tiesa, uzraksti pie valsts un pašvaldību iestādēm ir visās trīs valodās.

Tiraspolē saglabājies arī Ļeņina piemineklis. Tomēr padomju simbolika un ideoloģija šeit vairs nav tā pati iecienītākā. To vietā nākusi Krievijas militāro uzvaru slavināšana un pareizticība. Visās pilsētas malās mirdz jaunu baznīcu zeltītie kupoli. Ielās redzami daudzi karavīri. No pusmiljona Piedņestras iedzīvotāju septiņi tūkstoši dien regulārajā armijā, bet, sākoties karadarbībai, ieročus gatavi ņemt rokās 80 000 rezervistu, faktiski katrs trešais vīrietis.

Kā vislielāko un faktiski arī vienīgo draudu savai pastāvēšanai vietējie uzskata cilvēku, īpaši jaunatnes, aizplūšanu darba meklējumos uz ārzemēm. “Neatkarības gados” Piedņestru esot atstājuši ap 25% iedzīvotāju. Šo procesu veicina apstāklis, ka daudziem iedzīvotājiem kabatā ir trīs pases – Piedņestras, Moldovas (šis dokuments nu jau vairākus mēnešus ļauj bez vīzas ieceļot arī Eiropas Savienībā) un Krievijas.

Lai nu kā, bet Piedņestras republika, iespiesta starp divām ar Eiropas Savienību asociētām valstīm – Moldovu un Ukrainu –, tomēr reāli eksistē. Bet tai nav tiešas robežas ar Krieviju, nav pat pieejas jūrai! Ja jau Piedņestra, lai arī ar Krievijas politisku, militāru un ekonomisku atbalstu, ir spējīga pastāvēt, tad vēl jo vairāk šāds attīstības scenārijs šķiet iespējams Donbasā.

Šis ceļojums ļoti uzskatāmi pierādīja, ka vēsture Eiropā nebūt nav apstājusies, ka tā veidojas mūsu acu priekšā. Bet Ukrainā patlaban dzimst jauna valsts, nostiprinās ukraiņu tautas valstiskā apziņa, un pašreizējā Krievijas politika šo procesu tikai paātrina.

Pievienot komentāru

Komentāri (3)

  1. Labs, saturīgs raksts. Paldies!

  2. Putinoviešus vajag sist Atbildēt

    Vislabāk man šajā rakstā patika vārdi: “Krievu valodu dzird reti
”. Rīgā gan tā ir uzmācīga. Un tā tas turpināsies, līdz kamēr mums nebūs valdība kura nebaidīsies ieviest valsts valodu (latviešu) visās skolās.

  3. Labs pasūtījuma raksts.

Apšaude Somijā: nogalināta pilsētas domes priekšsēdētāja un divas žurnālistesSomijas dienvidaustrumu pilsētā Imatrā pie restorāna naktī uz svētdienu nošautās trīs sievietes ir pilsētas domes priekšsēdētāja un divas vietējā laikraksta žurnālistes, paziņojusi policijas pārstāve.
Draugiem Facebook Twitter Google+