Mobilā versija
Brīdinājums -2.0°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
8. janvāris, 2013
Drukāt

Starp Eiropu un Krieviju

Foto - AFP/LETAFoto - AFP/LETA

Daudziem varbūt ir aizmirsusies latviešu politiķu vidē kādreiz visai izplatītā sūkstīšanās, ka “tā Eiropa” jau allaž izdabā Maskavai, tāpēc mūsu politiskie un vēstures uzstādījumi – ko padarīsi – jāpielāgo šādai realitātei. Minētā nostāja gan bija diezgan vienkāršota un nereti pat patiesībai neatbilstoša, taču tā bija izdevīga, jo palīdzēja slēpt mūsu politiskās gribas trūkumu.

 

Nu jau labu laiku gatavība izdabāt drīzāk jāpiedēvē pašai Latvijai. Savukārt Eiropas Savienība kopumā vēlas veidot attiecības ar Krieviju, pamatojoties uz noteiktiem, bet Maskavas pagaidām apstrīdētiem politiskiem un ekonomiskiem principiem, tāpēc jaunā Partnerības un sadarbības līguma izstrāde ir krietni ieilgusi. Katrā ziņā tas, kā un vai vispār notiks ES un Krievijas domstarpību atšķetināšana, būs viens no tuvākā gada svarīgākajiem – arī Latvijai svarīgākajiem – jautājumiem.

Pagājušā gada nogalē ES un Krievijas vadītāju sarunas netuvināja vienošanos ne par matu. Iemesli tam ir labi zināmi un, var sacīt, vecie. Piemēram, Briseles un Maskavas priekšdarbi bezvīzu režīma ieviešanā iesākās apmēram pirms desmit gadiem, kad ES arī izvirzīja otrai pusei skaidrus nosacījumus, tajā skaitā pastiprināt cīņu pret korupciju. Ne šajā, ne citās jomās Krievija jūtamus panākumus nav guvusi, bet Putins pieprasa bezvīzu režīmu gandrīz jau ultimatīvā formā ar ieganstu, ka Krievijas pilsoņi 2011. gadā ir iztērējuši Eiropā 18 miljardus eiro. Acīmredzot vīzas tam nav traucēklis. Tomēr nepieciešamība pēc šī sava veida papildu drošības sieta saglabājas kaut vai tikai organizētās noziedzības kustības iegrožošanas nolūkos. Citas Eiropas valstis nebūt neraugās uz bezvīzu režīma perspektīvu ar tik sajūsmas pilnu skatienu kā Latvija.

Rīgas pils jau agrāk Zatlera personā paziņoja savu ciešo atbalstu pēc iespējas ātrākai vīzu atcelšanai, bet viņa pēctecis Andris Bērziņš pat uzsvēra, ka tam “jāpieliek visi spēki”. Turpretī Igaunijas ārlietu ministrs Urmass Paets nesen ieteica nesteigties ar bezvīzu režīma ieviešanu starp ES un Krieviju…

Otrs lielākais strīdus ābols ir ES tā sauktā Trešā enerģētikas pakete jeb regulu un direktīvu kopums, kas attiecas uz elektrības un gāzes uzņēmumiem un paredz ražošanu un piegādi nošķirt no tīklu pārvaldes. Mērķis ir veicināt tirgū konkurenci, kas, protams, nonāk pretrunā ar “Gazprom” interesēm un Kremļa interesēm izmantot to kā politiskā spiediena līdzekli. Jaunums ir Maskavas grasīšanās sūdzēties par eiropiešiem Pasaules tirdzniecības organizācijā. Zināmā mērā tas ir pat apsveicams un norāda, ka Maskavai nav diži daudz variantu. Krievijas iestāšanās PTO, iespējams, tāpat ļaus izvērtēt Maskavas piekopto protekcionismu, kas nereti izpaužas arī Latvijas lauksaimniecības produkcijas, piemēram, dzīvo cūku, importa pārtraukšanā.

Šo strīdu fonā ir pamattiesību un brīvību pakāpeniska izskaušana Krievijā, kopš Kremlī atgriezies Putins, kā arī t. s. Magņitska lietas atskaņas. Tās pērn materializējās ne vien ASV Kongresa pieņemtajā likumā (“Magnitsky bill”), bet arī Eiroparlamenta 23. oktobra rezolūcijā, kura gan ir dalībvalstīm juridiski nesaistoša, taču simboliski zīmīga. Rīga būtībā stāvējusi malā no Krievijas kritizēšanas. Taču viena no Putina atbildēm Rietumiem ir tēlots sašutums par briesmīgajiem cilvēktiesību pārkāpumiem ES un sevišķi Baltijā. Turklāt ir vērojama kāda dīvainība – jo biežāk Latvija tiek apsūdzēta “nacistu” slavināšanā un visos nāves grēkos, jo vairāk zināmas “latviskās” politiskās un ietekmes aprindas ir pārliecinātas, ka tieši Krievija ir mūsu īstenais virziens. Šis varētu būt tāds kā atjautības uzdevums “Atrodiet kļūdu”… Vēlams – pirms vēlēšanām.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+