Skats no Dailes teātra iestudējuma “Bovarī kundze”.
Skats no Dailes teātra iestudējuma “Bovarī kundze”.
Foto – Gunārs Janaitis

Starp emocijām un aprēķinu 1

Izrāde “Bovarī kundze”, ar kuru Dailes teātrī atgriezies lietuviešu režisors Rolands Atkočūns, pārsteidz ar izteiktu vizualitāti – Mārtiņa Vilkārša radītā scenogrāfija atgādina smalku kreppapīru, kas tiek noplēsts kārtu pa kārtai, atklājot arvien jaunas detaļas. Skatuves iekārtojumu var tulkot kā stilizētu izrādes galvenās varones Emmas Bovarī dzīves šķērs­griezumu – tuvplānā redzams Emmas un viņas vīra Šarla Bovarī miteklis, tumšs, pieblīvēts ar mēbelēm un svecēm, raisot precīzas asociācijas ar Emmas iekšējām sajūtām, esot ieslodzītai un gandrīz burtiski “smokot” provinciālajā sabiedrībā.

Reklāma
Reklāma
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
Jau rīt Krievijas raķetes var lidot uz jebkuru valsti. Zelenskis par iespējamiem draudiem Eiropai 188
Kokteilis
FOTO. Ieva Brante demonstrē lielisku veidu, kā parādīt krāpniekiem viņu īsto vietu
Lasīt citas ziņas

Gluži vai saaugusi ar mēbelēm, šajā telpas daļā nežēlīgi ilgu laiku (trīs stundas) pavada Indras Briķes attēlotā Šarla māte, kuru, neraugoties uz aktrises pārliecinoši izspēlētajām tēla psiholoģiskajām niansēm, režisors vairāk izmantojis kā didaktisku figūru, liekot skraidīt apkārt un sūdzēties par Emmas neiedomājamo izšķērdību. Savukārt par intriģējošāko tēlu izrādē kļūst Ilzes Ķuzules-Skrastiņas Felicita, kalpone, kuru var uzskatīt par Emmas Bovarī alter ego. Brīžos, kad neviens neredz, viņa pielaiko savas kundzes kaklarotas un tērpus, bet epizodē, kurā Kristīnes Nevarauskas Emma uzvelk jauno kleitu un cenšas iekārdināt vīru, saucot viņa vārdu, abas varones it kā saplūst vienā pēc kaislības alkstošā ķermenī.

Skatuves otrais līmenis, kas atrodas uz paaugstinātas platformas, iezīmē izrādes publisko telpu, kas pārtop te par baznīcu, kur Dieva Vārdu sludina divkosīgais mācītājs (mazs aktiera Arta Robežnieka meistardarbs), te par balles zāli, te vietējās sabiedrības mājokļiem, kur laiku pa laikam viesojas Bovarī kungs ar kundzi. Tieši šajā telpas daļā, atrodoties uzmanības centrā, Kristīnes Nevarauskas spēlētās Emmas personība atraisās – viņa izaug par pašpārliecinātu, sievišķīgu un kaprīzu būtni, kurai, atkal atgriežoties mājās, tur manāmi kļuvis par šauru. Tomēr Emmas Bovarī personības iekšējās izjūtas, kuras tik precīzi atspoguļo Mārtiņa Vilkārša piedāvātie scenogrāfiskie risinājumi un lietuviešu kostīmu mākslinieces Jolantas Rimkutes radītie skaistie tērpi, Kristīne Nevarauska nospēlē nepārliecinoši. Izrādē var noticēt varones vēlmei izrauties no pelēkās ikdienas žņaugiem un lēni dzimstošajai spītībai, cenšoties sasniegt noteiktu sociālo stāvokli, taču ne viņas iekārei pret saviem pielūdzējiem.

CITI ŠOBRĪD LASA

Bovarī kundze ir tēls, kura būtība slēpjas pārmērīgā emocionalitātē – viņas iekšējās pasaules kaislības burtiski neiederas apkārtējās sabiedrības noteiktajās morālajās un sociālajās konvencijās, tādēļ Bovarī kundze emocionāli un fiziski iznīkst, nespējot izdzīvot šajā vidē. Kristīnes Nevarauskas izpildījumā Bovarī kundze drīzāk atgādina racionālu aprēķinātāju, kura savu mērķu sasniegšanai bezkaislīgi izmanto visus apkārt esošos vīriešus. Tēma par sievietes un vīrieša attiecībām kā varas spēlēm, kur viens mēģina otru sev pakļaut, turpināta arī Ingas Raudingas radītajos dejas priekšnesumos, kuri gan kopumā izskatās pārlieku mehāniski un brīžiem pat ilustratīvi, piemēram, vīriešiem skaistajās balles kleitās ģērbtās sievietes velkot pa zemi.

Izrādē pārliecinoši atveidoti Emmas Bovarī pielūdzēji – Ginta Andžāna inteliģentais, labi audzinātais Leons, kura jūtas pret Emmu robežojas starp platonisku mīlestību un kaislību, un Jura Žagara ekscentriskais Rūdolfs Bulanžē – aktierim režisora piedāvātajās didaktiskajās mizanscēnās ar apbrīnojamu formas un satura precizitāti izdodas nospēlēt rūdītu sieviešu pavedinātāju, kuram, neskatoties uz viņa cinisko rīcību, patiesi iespējams just līdzi.

Flobēra radītie varoņi – Emma un viņas vīrs Šarls Bovarī – ir pretrunu pilni, turklāt, neskatoties uz to, ka darbs nosaukts tieši Bovarī kundzes vārdā, potenciāli jebkuru no šiem tēliem var interpretēt kā galveno – ne velti romānā pirmās piecas un pēdējās trīs nodaļas rak­stītas no Šarla skatupunkta – pirms laulībām ar Emmu un pēc viņas nāves. Šo struktūru izmantojis arī režisors Rolands Atkočūns, Bovarī kundzes stāstu attēlojot kā viņas vīra atmiņu mozaīku.

Flobēram Bovarī kungs kalpo par morālu atskaites punktu Emmas vētrainajai dzīvei, pašam pret savu gribu kļūstot par viņas kaislīgās rīcības upuri. Autors Bovarī kungu attēlo kā nesagatavotu dzīvei, viņš nav apveltīts ne ar īpašu talantu, ne izskatīgumu, viņa sociālā dzīve un laime ir pilnībā atkarīga no sievas. Tieši tādēļ par vienu no romāna emocionālākajām darbības līnijām kļūst Bovarī kunga personīgā traģēdija. Izrādē Artūra Skrastiņa atveidotais Šarls Bovarī drīzāk darbojas kā teicējs, ne pilnasinīgs tēls – aktieris vajadzīgajos brīžos iekļaujas ainās no Emmas dzīves, taču lielākoties visu darbību it kā pasīvi vēro no malas, atsvešināti komentējot gan savas, gan Emmas izjūtas, taču nevienā mirklī neļaujot skatītājam identificēties ar Šarla personīgajām sajūtām. Šī neveiksmīgā darbības līnija, padarot Šarlu par “skatītāju no malas”, iestudējumam laupījusi labu daļu emocionālā dziļuma, kas Dailes teātra “Bovarī kundzi” padarītu par aizraujošu klasikas iestudējumu.

Reklāma
Reklāma

Gistavs Flobērs, “Bovarī kundze”, iestudējums Dailes teātrī

Režisors un dramatizējuma autors Rolands Atkočūns, tulkojusi Evita Mamaja, scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, kostīmu māksliniece Jolanta Rimkute (Lietuva).

Lomās: Kristīne Nevarauska, Artūrs Skrastiņš, Pēteris Liepiņš, Ilze Ķuzule-Skrastiņa, Indra Briķe, Gints Andžāns, Juris Žagars, Artis Robežnieks u. c.

Nākamās izrādes: 27. novembrī, 2., 3. decembrī.

VĒRTĒJUMS

Režija: 3

Scenogrāfija: 4

Aktierspēle: 3

Maksimālais vērtējums – 5 zvaigznītes

Vārds skatītājiem

Kristīne Melne, portāla “Delfi” “Izklaides” redaktore: “Tā kā “Bovarī kundzi” savā obligāti izlasāmo grāmatu sarakstā biju izlaidusi, Rolanda Atkočūna versija par daiļās un lutinātās, bet garlaicības māktās dakterkundzes Emmas “īstās dzīves” meklējumiem aizrāva tā, ka trīs stundas paskrēja nemanot. Laikam pirmo reizi redzēju izrādi, par kuru var teikt – tik trausla. Šķita, kāds skaļāk iekleposies vai, nedod Dievs, pačaukstinās konfekšpapīrīti, un tā sašķīdīs lauskās. Bet ne tāpēc, ka izrāde neturētos kopā, nē. Atkočūns kopā ar komandu uzbūruši kaut ko tik vieglu, detaļās precīzu un gaistoši skaistu stāstu.”

Armands Kalniņš, Alberta koledžas studiju programmu direktors, lektors: “Vairāku gadu laikā nav skatīta izrāde, kurā bijis tik ļoti garlaicīgi. Tas nav pārmetums aktieriem, kuri cenšas strādāt (lieliska loma izdevusies I. Briķei). Arī telpas iekārtojums rada cieņu. Ja mēģināts iestudēt vecmodīgi klasisku izrādi, tad stilā neiederas dejas, kurās kungi dāmas vazā pa grīdu. Ja režisora iecere ir bijusi kritizēt apkārtējo sabiedrību, kura nesaprot Emmu Bovarī, tad šoreiz vairāk simpātiju rada kritizētie (Emmas draugi, kurus viņa izmanto), kaut vairākums veidoti kā karikatūras (Emmas skatījumā?), piemēram, grūti pieņemama ir parodija par baznīckungu. Bovarī kungs ir vienkārši neiederīgs – mazdūšīgs “slepkava” (Ričards III un Elviss Artūram Skrastiņam padevās daudz labāk).”

Iveta Sēbriņa, ISIC Latvija Sabiedrisko attiecību un mārketinga speciāliste: “Līdzīgi kā izrādēs “Manu sievu sauc Moriss” un “Trīnes grēki” Rolands Atkočūns pierāda, ka spēj pārvaldīt lielo skatuvi, kas tomēr prasa daļu banalitātes un robežas novilkšanu starp skatītāju un izrādi. Emmas loma Kristīnei Nevarauskai nav nejauša, spēlēšana “Salomē” un “Vējiem līdzi” prasa zināmas īpašības, jo šie tēli ir savā ziņā līdzīgi. Artūra Skrastiņa tēlojums izrādē neradīja šaubas, kaut gan uzdevums ir sarežģīts – būt par teicēju un, tēlojot bezkaislīgo Bovarī kungu, infantili pieķerties Emmas trauslumam. Indras Briķes spēcīgais tēlojums mātes tēlu padara ikonisku. Izrādes centrā tomēr ir savu apziņas aploku plosītā meitene, kas mācījusies par kaisli no romāniem, ko simbolizē arī no pūra izvilktā sarkanā kleita, kas ir viens no daudzajiem spēcīgajiem simboliem. Simboli attaisno režisora ieceri aizstāt grāmatas daļas. Atkočūns pagriež pret skatītāju noputējušu spoguli un liek sevī meklēt Bovarī kundzi.”

Sagatavojusi IEVA GRŽIBOVSKA