Mobilā versija
Brīdinājums -2.5°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
23. decembris, 2014
Drukāt

Starp formu un saturu iestrēdzis Orvels (1)

Publicitātes (Edgara Poheviča) fotoPublicitātes (Edgara Poheviča) foto

Skats no Liepājas teātra izrādes "1984".

Iespējams, viens no visgrūtāk atbildamajiem jautājumiem, ko cilvēce sev pastāvēšanas laikā ir uzdevusi, varētu skanēt tā: kā savienot varas un brīvības jēdzienus? Absolūtā nozīmē tie abi ir nāvējoši, jo par tiem izlietais asiņu daudzums joprojām ik pa laikam aizmiglo un pat paralizē mūsu apziņu. Reālajā dzīvē mēs kā cilvēciskas un sabiedriskas būtnes bez šo jēdzienu izlīdzsvarota savienojuma pastāvēt nespējam. Vienkāršā cilvēka vēlme distancēties un nedomāt par šo jautājumu ne vienreiz vien jau ir novedusi un arī nākotnē var novest pie visai bēdīgām sekām, tādēļ Liepājas teātra skatuviski paspilgtinātais atgādinājums par tām ir vairāk nekā apsveicams.

Literatūrā savulaik ļoti nopietni šo jautājumu pētīja Džordžs Orvels, un, ielūkojoties 20. gs. pirmās puses centienos to risināt ar varmācīgi uzspiestas ideoloģijas metodēm, radīja vienu no izcilākajām antiutopijām “1984”. Varas tieksmes ierobežot mūsu brīvību jau nekur nav pazudušas. Izmantojot zinātni, šodien tās pat ir kļuvušas izsmalcinātākas un tehnoloģiski rafinētākas. Drošības apsvērumu diktētā robežjosla starp abiem jēdzieniem joprojām ir gana izplūdusi, lai to neuzkrītoši varētu pārbīdīt uz jebkuru pusi, un, jo mazāk mēs tai sekojam līdzi, jo nebrīvāki kļūstam.

Izvēloties iestudējumam Roberta Aika un Dankana Makmillana dramatizējumu, Laura Groza jau priekšlaikus ir samierinājusies ar manāmi vienkāršotu skatījumu uz Orvela atainoto realitāti, un sarežģītākās romāna idejas par “dvēseles un prāta saraustīšanu gabalos” diemžēl paliek ārpus viņas uzmanības loka. Tā vietā režisore savu akcentu liek uz neapstrīdamo domu, ka izvēlē starp laimi un brīvību šodienas cilvēks izvēlēsies laimi, kas pati par sevi ārkārtīgi atvieglina varas iespējas manipulēt ar viņu. Varētu teikt – ne pārāk sarežģīti, bet gana aktuāli, jo sapilināt smadzenēs nepieciešamos priekšstatus par to, kas tā “laime” īsti ir, šodien ar masu mediju palīdzību ir vieglāk par vieglu un patiesībā jau lielākā daļa cilvēces uz šā āķa arī tiek turēta.

Izrādes sākums un beigas ar imitēto Vinstona dienasgrāmatas lasīšanu nākotnes cilvēku lokā ir samākslotas un neveiklas, un droši vien auglīgāk būtu bijis no tām vispār atteikties. Dzīvība iestudējumā parādās reizē ar darbības atgriešanos “Orvela realitātē” un Vinstona sev uzdoto jautājumu: es saprotu, kā; es nesaprotu, kāpēc? Egona Dombrovska visnotaļ atzīstamā spēle Vinstona lomā ir bal­stīta uz iekšējo dialogu, viņa varonis šeit ir vienīgais, kas vēl izjūt tādu nepieciešamību, un tādēļ uzreiz piesaista gan publikas, gan domu policijas uzmanību. Sākot rakstīt dienasgrāmatu, tā saucamais domas noziegums jau ir izdarīts un atliek to tikai Mārtiņa Vilkārša nedaudz pārblīvētajā scenogrāfiskajā telpā izritināt līdz gaidāmajam arestam. Tālekrānu uzraudzīto partijas biedru ikdienu režisore uz skatuves ataino caur vizuāli uzmācīgiem, bet viegli atpazīstamiem obligātajiem rituāliem, kas vienlaikus ietver sevī bailes, fanātismu, naidu un dubultdomas izkropļotu apziņu. To, ka partijas cilvēka galvenais nosacījums ir melot sev, izrādes personāži atklāj visai tieši un nepārprotami, bet tas ir tikai pirmais solis viņu uzticamības nodrošināšanā.

Nākamais solis ir cilvēka dabas izmainīšana un kontrole instinktu līmenī, ko Lielais brālis cenšas panākt ar dzimumdzīvi regulējošu formulējumu – sekss ir politisks akts. Orvelam Džūlija ir tikai “dumpiniece lejpus jostasvietas”, jo nevar būt “īstu jūtu, kas jauktas ar naidu un bailēm”. Vinstona un Džūlijas nostalģisko atmiņu pilnās attiecības ir cilvēcisks izmisuma protests, kas par spīti visam atstāj savus nospiedumus dvēselē, un abu kopīgi izlolotais sitiens partijai. Iestudējuma sapresētajās epizodēs tādas nianses ir grūti iedabūt, tādēļ aktieri (Džūlijas lomā Agnese Jēkabsone) lielākoties izlīdzas ar ierasto scēniskās mīlestības aptuveno komplektu, kas šoreiz bez pūlēm saskaņojas ar režisorisko konceptu un ātri vien iegrūž abus mīlētājus Mīlestības ministrijas apskāvienos.

Viens no komplicētākajiem romāna tēliem O’Braiens, kurā iemiesojas bīstamākais intelekta slimības simptoms – spēja nodot sevi un pārdoties –, ar Gata Malika atraktīvās un plastiskās spēles palīdzību izrādē ir pārtapis par Mīlestības ministrijas “ārstnieciski izklaidējošā” šova vadītāju. Speciāli Vinstona “terapijai” veidotais pasākums ar izlozētajām sāpju devām uz katru nepareizi atbildētu jautājumu būtībā ir trāpīgs teātra analogs Orvela aprakstītajām spīdzināšanas ainām, jo to caurstrāvo atskurbinošas atsauces uz mūsdienīgām publiskās zombēšanas metodēm, taču šādā formātā tiek pazaudēta “dziedinošās akcijas” psiholoģiskā dimensija. Aiz “Dziedošo sanitāru” muzikālajām parodijām neparādās tas, ko, mērķtiecīgi izmantojot individuālo sāpju slieksni, var izdarīt ar cilvēka psihi. Kritiskos brīžos cilvēks necīnās pret ārējo ienaidnieku, bet gan pret savu ķermeni un šī cīņa nekad nepaliek bez sekām. Izrādē, pateicoties lieliskai ķermeņa un psiholoģijas integrācijai savas spēles ietvaros, Dombrovskim lielā mērā izdodas atklāt Vinstona gara salaušanas traģēdiju, taču tā nepaceļas līdz vispārinājumam. Vairāki atjautīgi tēlainie risinājumi – hameleoniskajos cilvēciņos iemiesota totālā izsekošana, mazās māsas (pievilcīga Terēzes Laukšteinas debija) aktivitātēs iekodētas audzināšanas sekas u. c. – liecina, ka režisore ir centusies tikt līdz Orvela domām caur asociatīvā lauka paplašinājumu, taču plaisa starp saturu un formu vienalga paliek. Romāna zinātāji tajā vienkārši iestrēgst, jo iestudējumam pietrūkst filozofiskās daudznozīmības. Toties pārējiem teātra cienītājiem ar melno humoru cauraustā un uz ārējo darbību tendētā izrādes izteiksme dāvā labu impulsu beidzot pašiem iepazīties ar slaveno Orvela darbu.

VĒRTĒJUMS

Režija: 4

Aktieri: 4

Scenogrāfija: 4

Maksimālais vērtējums – 5 zvaigznītes

Izrāde “1984” Liepājas teātrī

R. Aika un D. Makmillana dramatizējums Dž. Orvela romānam – antiutopijai “1984”.

Režisore: Laura Groza-Ķibere, scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa.

Lomās: Egons Dombrovskis, Agnese Jēkabsone, Gatis Maliks, Leons Leščinskis, Anda Albuže, Viktors Ellers, Edgars Ozoliņš, Sandis Pēcis, Terēze Laukšteina.

Nākamās izrādes: 16. un 31. janvārī.

Vārds skatītājiem

Maija Kalniņa, pasākumu režisore: “Liepājas teātris radījis kārtējo izcilo mākslas darbu, kurā nedalāmā veselumā sakūst režisores Lauras Grozas-Ķiberes, aktieru un visas radošās komandas darbs. Uz skatuves notiekošais, skatītāju nežēlojot, ved cauri šausminošai realitātei. Varam vilkt paralēles ar Ukrainas un Krievijas notikumiem, taču Lielais brālis ir sastopams ik dienas arī tepat līdzās, mūsos. Nav izrādes pēcgaršas. Ir garša, kas nepāriet. Vai būtu utopiski, ja vēlme atrast katram savu Lielo brāli un būt brīvam no tā, nepaliktu tikai jaudīgajos aplausos?”

Krista Kalnarāja, radošās telpas “Ideju bode” vadītāja: “Ļoti laba sajūta pēc izrādes, jo tēma liek par daudz ko aizdomāties. Grāmata ir ļoti saistoša. Izpildījums teātrī ir labs kopdarbs, kurā režisore sastrādājusies ar videomākslinieku, scenogrāfu, tērpu mākslinieci, aktieriem. Pārdomātas nianses. Gribas noskatīties vēlreiz, iedziļināties, jo vienā reizē pat grūti visu aptvert. Šāda veida izrādes man patīk, jo ikdienā daudz domāju par līdzīgiem jautājumiem.”

Sagatavojusi ILUTA DREIMANE

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Mikslis milzīgs… Bet viss iet garām… Žēl, jo bija cerība ieraudzīt kaut ko vairāk.

Latvijas simtgades svinības kopumā izmaksās 60 miljonus eiro (2)Kopējais Latvijas simtgades svinību pasākumu finansējums 2017.-2021. gadā indikatīvi varētu sasniegt 59 075 947 eiro, liecina Kultūras ministrijas (KM) informatīvais ziņojums par Latvijas simtgades svinību pasākumu plānu 2017.-2021. gadam, kuru nākamnedēļ izskatīs valdībā.
Draugiem Facebook Twitter Google+