Mobilā versija
+2.2°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
31. augusts, 2016
Drukāt

Starp izcilām izrādēm un dzīvi nemitīgā pelnīšanas režīmā (5)

1. Nauda, teātris fabrika un cilvēku trūkums

1no5
Publicitātes fotoPublicitātes foto

Aizvadītajā teātra sezonā kritiķi ir uzteikuši teātra direktorus par briedumu – māksliniecisko ambīciju pacelšanu pāri finansiālajām, bet ko tas prasa no teātru līderiem? Kādas ir blaknes arvien augošai intensitātei un nospēlēto izrāžu skaitam. Kādēļ lielisku, daudzu vēl neredzētu izrādi Liepājā, Valmierā un Daugavpilī jau noņem no repertuāra?
Kultūrzīmēs diskusijā pie apaļā galda pulcējās Latvijas teātru līderi – Nacionālā teātra direktors Ojārs Rubenis, Dailes teātra mākslinieciskais vadītājs Dz. Dž. Džilindžers, Jaunā Rīgas teātra mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis, Liepājas teātra direktors Herberts Laukšteins, Daugavpils teātra direktors un mākslinieciskais vadītājs Oļegs Šapošņikovs un Valmieras teātra direktore Evita Sniedze. Diskusiju vadīja žurnāliste Vita Krauja

– Sakiet, lūdzu, kas ir pati lielākā rūpe teātru līderiem šobrīd?
Herberts Laukšteins: – Nauda.
Evita Sniedze: Izcili režisori, kas studētu izcilas, inovatīvas izrādes un motivētu mesties izaicinājumos, un noguruši aktieri un pārējie teātra darbinieki. Ja vismaz aktieriem varētu samaksāt tik, cik viņa ieguldītais darbs patiesībā maksā, lai nav jānoskrienas vasarās un no teātra brīvajās dienās pa reklāmām, seriāliem, bet varētu atpūsties, sevi bagātināt ar iespaidiem un pieredzi, piemēram, aizbraucot, redzot, kā strādā citur Eiropā, tas atvieglotu arī teātra vadītāja darbu. Tagad par algu viņiem jāmēģina uzturēt ģimene.

H. Laukšteins: – Problēma ir arī laba aparatūra, kvalificēti tehniskie darbinieki. Bet tā summa, ko varam viņiem maksāt, ir zem vidējās algas Latvijā. Cilvēki arī par šādu algu strādāt godprātīgi, bet dažreiz esi spiests pieņemt darbā arī tos, kuriem citur nav kur likties.

Oļegs Šapošņikovs: – Bet Daugavpilī, lai cik tas smieklīgi nebūtu, nauda nav tā galvenā problēma.

E. Sniedze: – … bet attālums gan.
O. Šapošņikovs: – Nē, galvenā problēma ir valsts centralizācija. Un tas nozīmē – pat ja ir nauda, ir ļoti grūti piesaistīt darbiniekus, īpaši aktierus. Bet repertuārteātris nevar pastāvēt tikai uz viesmākslinieku bāzes. Viesrežisoru vēl var uzaicināt par lielu naudu – viņš padzīvos, pastrādās un aizbrauks –, bet kā būt ar aktieriem un tehniskajiem darbiniekiem? Cilvēki meklē darbu Rīgā vai citās pilsētās ārzemēs, bet nepaliek Daugavpilī. Šī Latgales kopējā problēma ir visaktuālākā, jo reģions paliek tukšs. Un tas ir arī valsts politikas rezultāts. Ja tagad teātrim iedotu kaut miljonu, mēs nevarētu atrisināt valsts radītās problēmas.

Dž. Dž. Džilindžers: – Tā lielākā problēma, ka esam spiesti ļoti intensīvi ražot. Jo tikko jaudas samazināsim, sāksies grūtības. Tas skatītāju loks, kas nāk uz teātri, ir tik liels, cik nu ir. Un mums jāstrādā nežēlīgā ritmā. Lai cik nepatīkami salīdzināt, bet – kā rūpnīcā.

Ojārs Rubenis: – Apmēram 50 līdz 60 tūkstoši valstī apmeklē kultūras pasākumus un arvien grib redzēt ko jaunu. Tāda nu ir tā statistika.

Alvis Hermanis: – Tā kā neesmu direktors, bet mākslinieciskais vadītājs, tad manas problēmas ik sezonu ir saistītas nevis ar naudu, bet vairāk metafiziskām problēmām – radīt jaunas idejas, jaunu motivāciju gan sev, gan aktieriem. Piekrītu Džilim, ka aktieru pārslodze ir milzīga, piemēram, pašās sezonas beigās vairāki mūsu teātra vadošie mākslinieki man pateica vienu frāzi – teksti vairs vienkārši neturas galvā. Cietais disks pilns. Tie, kam mājās ir dators, sapratīs. Cilvēki ārpus teātra bieži jautā – kā tie aktieri tos tekstus var atcerēties? Nu tad, lūk, ir problēmas. Atnāk cilvēki uz mēģinājumu, nogurums acīs, un arvien grūtāk viņus motivēt iedziļināties ļoti smalkās matērijās. Tagad lasu režisora Tairova pierakstus un izrādās, Maskavā 20. gadsimta sākumā, kad pasaules teātra vēsturē notika visinteresantākās lietas, kad strādāja Meierholds, Staņislavskis, Vahtangovs, pat lielākajos Maskavas teātros sezonā iestudēja vienu vai divus jaunus uzvedumus. Tas ir dīvaini… Toties Smiļģa laikos pirmsākumos katru nedēļu bija pa pirmizrādei. Kaut kas neticams…

E. Sniedze: – Jā, krīzes laikos divdesmito gadu beigās, lai dabūtu naudu, gandrīz katru otro nedēļu iestudēja jaunu izrādi vecās dekorācijās.

A. Hermanis: – Kultūras ministrijā droši vien sēž kāds anonīms, man nepazīstams cilvēks, kurš katram teātrim nosaka jauniestudējumu skaitu, no mūsu teātra direktores to ministrijas loģiku nekad neesmu varējis saprast. Un rezultātā tā līdzība ar fabriku. Bet varbūt ir vērts taisīt divreiz mazāk jauniestudējumu, bet augstākā kvalitātē un līdz ar to skatītāji izrādes nāks skatīties ilgāk un vairāk?

O. Rubenis: – Man kā intendantam – teātra direktoram un mākslinieciskajam vadītājam vienā personā, tā lielākā problēma ir pārliecināt kolektīvu, ka ļoti īsā laikā jārada labs, kvalitatīvs produkts. Un vēl lielāka problēma, ka režisors spējis kopā ar kolektīvu radīt labu izrādi, bet pēkšņi izrādās, ka tā nav ilgspēlējoša plate, negriežas, bet apstājas… Diemžēl vajadzīga tikai desmit tūkstošiem skatītāju, bet tajā ieguldīts milzīgs darbs! No otras puses, kad tu uzbūvē izrādi, kura nospēlēta jau 130 reizes, pat nevilšus vienā brīdī arī tajos intelektuālākajos un inteliģentākajos aktieros parādās mēms jautājums – … nu cik ilgi vēl var? Juris Žagars kādā intervijā teica, ka apriebušās runas par naudu, un es mēģinu abstrahēties no šī jautājuma, bet patiesībā valsts kapitālsabiedrības – teātri – ir pārvērsti par reālu privāto biznesu. Tikai ar to starpību, ka nauda nekrīt mūsu pašu kabatās. Citādi tas ir kā viena cilvēka, teātra vadītāja privāts bizness, kuram valsts iedevusi atbalstu.

E. Sniedze: – Es drīzāk teiktu, nevis privāts bizness, bet privāta atbildība. Pret visiem.

  1. Nauda, teātris fabrika un cilvēku trūkums
  2. Pārslodze un pārprodukcija...?
  3. Vai aktieru valstī par daudz?
  4. No pjedestāla... pie restarta?
  5. Teātris pie skatītāja vai tomēr otrādi?

Pievienot komentāru

Komentāri (5)

  1. Interesanta saruna. Par teātra “fabrikām”, skatitāju skaitu, slodzi un pārslodzi un teārta mākslas nākotni Latvijā. Protams, nevienam nebija receptes, kā tas Latvijas sakarā varēttu un kā vajadzējis risināties. Te runā profesionāļi, bet kur paliek amatieri, skolas utt. Kā šī māksla veidos savu nākotni Latvijā? Varbūt Hermanis vai Sniedze dotu kādu ieskatu, tas Ojārs, noteikti nē. Viņam tikai interesē savs amats.

  2. Rubenis domaa kaa jau Riigas kungs…
    nezina kaadas algas provincee – lielaako tiesu – minimaalaas
    Laukšteins- sapraatiigs cilveeks – zina, ko runaa

  3. Latvijas KA kopš rektora JāņA SLIŅA Valdīšanas laikiem naski jo naski tiek kuplināta
    ar milzonīgu jauno aktieru pulku, lai pedagogi nezaudētu savas aldziņas.

  4. Nekā nevar saprast: kad šitiem prasa, ko domā par ministri Melbārdi, slavē sausu muti, neko labāku neesot redzējuši. Kad runā par lietu, izrādās ministrijā un visā sistēmā galīgs bardaks. Ko tad tā labā ministre nesakārto, kā teātriem vajag?

  5. Nu re, Rubenis zina, ka tikai 50-60000 cilvēku apmeklē kultūras pasākumus. Nez kur KM muzeji rauj tos miljonus apmeklētāju, kas parādās atskaitēs un ko KM lepni sludina kā savu sasniegumu? Pilnīgi meli un bezatbildība.

Dzīvoju sapnī. Saruna ar dizaineri un kostīmu mākslinieci Inesi OzoluGracioza un izsmalcināta kā saudzējams zieds, bet reizē – ļoti mērķtiecīga un darbīga.
Draugiem Facebook Twitter Google+