Mobilā versija
-2.2°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
9. februāris, 2016
Drukāt

Starp jauno un veco pasauli

Publicitates (Matīsa Markovska) fotoPublicitates (Matīsa Markovska) foto

Maksima Gorkija luga "Zikovi" piedāvā bagātu vielu gan varoņu attiecību psiholoģiskai izpētei, gan dažādu raksturīgu sabiedrības tipāžu portretēšanai.

Krievu dramaturģijas klasika Latvijas teātros pēdējos gados iestudēta samērā bieži, turklāt dažādu paaudžu režisoru interpretācijā – šosezon Liepājā tapusi Viestura Meikšāna versija par Aleksandra Ostrovska lugu “Vilki un avis”, iepriekšējā sezonā Maksima Gorkija darbu “Saules bērni” Dailes teātrī iestudēja Dž. Dž. Džilindžers. Nupat, janvāra nogalē, arī Valmieras teātrī pirmizrādi piedzīvojusi Feliksa Deiča iestudētā izrāde “Zikovi”, kas tapusi pēc Maksima Gorkija Latvijā maz zināmās, taču sižetiski Antona Čehova dramaturģijai tuvās lugas.

Scenogrāfs Reinis Suhanovs kopā ar kostīmu māk­slinieci Ievu Veitu Valmieras teātra Apaļās zāles laukumā radījis romantiskas vasaras idilles noskaņu (ko gan nedaudz pabojā atsevišķus skatpunktus apgrūtinošie skatuves konstrukcijas stabi). Aktieri lielāko izrādes daļu trauksmaini rosās pa baltu koka verandu, krāsainajos kostīmos atgādinādami eksotiskus tauriņus vai putnus krātiņā. Izraušanās no šī “koka būra” notiek tikai brīžos, kad varoņu jūtu pasaule piedzīvo spēcīgus satricinājumus. Tālivalža Lasmaņa iekšēju kaislību plosītais Zikovs, kurš iemīlējies jaunā meitenē, uznāk uz skatuves ironiski spilgtā oranža zīda kreklā un, demonstrēdams, ka joprojām ir “precību gados”, puiciski pārlec pāri verandas margām. Rūtas Dišleres naivā Pavla, kurai jāizvēlas starp diviem līgavaiņiem – švītīgo tēvu un kautrīgo, drusku “lācīgo” dēlu –, izrādes sākumā un beigās sēž verandas galā piekārtās šūpolēs, kas acīmredzami liecina: meitene atrodas tādā pašā dvēseles stāvoklī kā sākumā, tā beigās – izvēles priekšā, bez stingra pamata zem kājām.

Tikmēr gan lugas, gan izrādes balsts ir Sofja – jauna atraitne, par kuras sirdi vienlaikus cīnās vairāki vīrieši. Viņa vienīgā no visiem varoņiem ir spējīga veselīgi izvērtēt apkārt notiekošo un pat brīžos, kad pašas jūtu pasaule jūk un drūp, nezaudē kontroli pār ģimenes saimniecību un dod cilvēciski siltu padomu apkārtējiem. Elīna Vāne Sofju atveido ar sievišķīgu pašcieņu – sarunās ar pielūdzējiem viņa stalti un lēni riņķo pa verandu, it kā neļaujot sevi ne garīgā, ne fiziskā nozīmē iedzīt stūrī.

Varoņi uz skatuves uznāk un noiet pa divām durvīm – ārpasauli simbolizē telpa aiz Apaļās zāles durvīm, pa kurām ienākuši arī skatītāji (līdz ar to it kā norādot, cik tiešas ir paralēles starp Gorkija lugā tēloto 20. gs. sākuma Krievijas un mūsdienu Latvijas sabiedrību). Iekšpasauli – stiklotās verandas durvis, aiz kurām, cik nojaušams, atrodas Zikovu nams. Līdz ar to Reiņa Suhanova veidotais spēles laukums ir kā starptelpa – ne īsti ārpasaule, ne īsti iekšpasaule –, kas simboliski it kā pasvītro trauksmes sajūtu varoņu savstarpējās attiecībās. Izrādē skaidri jūtama režisora līdzšinējos darbos aktuālā interese par labo un ļauno, kas mīt katrā cilvēkā.

Iestudējuma kontekstā būtisks šķiet fakts, ka Maksims Gorkijs lugu “Zikovi” sarakstījis 1912. gadā – laikā, kad Krievijas sabiedrība atrodas gan politiskā, gan iekšējā pārmaiņu procesā. Vecā un jaunā laikmeta ­sadursme un indivīda vēlme atrast savu vietu šajā nestabilajā pasaulē ir tēma, ko režisors Felikss Deičs ar sev raksturīgo iejūtīgo cilvēkpētnieka skatījumu risinājis arī iepriekšējos iestudējumos. Džona Marella “Saules pelnos” šo tēmu atklāja slavas norietā esošās teātra leģendas Sāras Bernāras pašrefleksijas jūtīgā Daces Eversas portretējumā. Taču vistiešāk “Zikovi” sasaucas ar divām uz šīs pašas skatuves iepriekš tapušām Feliksa Deiča iestudētām krievu klasikas izrādēm – “Dzimtu” pēc Maksima Gorkija lugas “Vasa Žeļeznova” (2013) un Antona Čehova “Mežaini” (2012). Visas trīs izrādes gan estētiskā, gan filozofiskā ziņā veido nosacītu triloģiju – tās vēsta par noslēgti dzīvojošu sabiedrību, kas zemapziņā izjūt neapmierinātību ar šodienas dzīvi un ilgojas pēc jaunas, labākas pasaules, kaut arī pati ideja par pārmaiņām rosina bailes.

Maksima Gorkija luga “Zikovi” piedāvā bagātu vielu gan varoņu attiecību psiholoģiskai izpētei, gan dažādu raksturīgu sabiedrības tipāžu portretēšanai, un izrādē šīs divas tendences arī skaidri jūtamas. Cilvēciski pamatoti un pretrunīgi varoņi ir gan Elīnas Vānes stiprā, taču iekšēji nelaimīgā Sofja, gan Tālivalža Lasmaņa Zikovs, kuru aktieris spēlē ar brīnišķīgu pašironiju, vienlaikus varoņa traģiskajā paššaustīšanā velkot nepārprotamas paralēles ar Zikovam radniecīgo Antona Čehova tēvoci Vaņu. Interesanti sekot līdzi arī Riharda Jakovela Mihaila un Rūtas Dišleres Pavlas attiecību peripetijām – abi aktieri spēlē nevis klišejas par jauniem cilvēkiem, bet dzīvas, cilvēciski ticamas emocijas.

Tikmēr daļa ansambļa uz skatuves uznāk kā “statisti”, dekoratīvi demonstrēdami Ievas Veitas ar izdomu modelētos kostīmus. Līdz ar to izrādes temps variē no salīdzinoši spraigiem dialogiem starp galvenajiem varoņiem līdz gausai un pamatdarbību nekādi neattīstošai trešā plāna tēlu uziešanai un noiešanai no skatuves. Pārāk uzskatāms šķiet kontrasts, kas jūtams starp psiholoģiski izstrādātajiem varoņiem un aktieriem, kuri savās lomās nenospēlē tikpat kā neko, kā, piemēram, Imants Strads izklaidīgā mežziņa Muratova lomā, ilustratīvi drebelīgu vecumu spēlējošais Oskars Morozovs (Tarakanovs) un Arnolda Oša nelaimīgi apkārt klīstošais Šohins.

Teātra mājaslapā redzams, ka visas tuvākās “Zikovu” izrādes ir izpārdotas. Šis fakts nepārsteidz – gana krāšņie Ievas Veitas kostīmi, sižetisku intrigu uzturošas varoņu attiecības un Gorkija lugas čehoviski filozofiskās tēmas ir pietiekams iemesls, lai divarpus stundas pavadītu citā laikmetā.

 

Uzziņa

Maksims Gorkijs ­”Zikovi”, iestudējums Valmieras ­Drāmas teātrī

Režisors: Felikss Deičs, scenogrāfs Reinis Suhanovs, kostīmu māksliniece Ieva Veita.

Lomās: Tālivaldis Lasmanis, Elīna Vāne, Rihards Jakovels, Inese Ramute, Rūta Dišlere u.c.

Nākamās izrādes: 9., 23. februārī.

 

Vārds skatītājiem

Edīte: “Ļoti patika Elīnas Vānes tēlotā Sofja. Īsti stipra krievu sieviete – stingru raksturu, nopietna, sīksta, dzīves kopā saturētāja. Jā, un arī iekšēji nelaimīga, vientuļa.”

Zaiga: “”Zikovi” ir Feliksa Deiča čehovisko jūtu ceļa turpinājums. Vizuāli skaists un reizē skumjš stāsts.”

Dace: “Saviļņojošākais brīdis, manuprāt, pirmizrādē bija, kad Sofjas lomas tēlotāja Elīna Vāne noskūpstīja roku Feliksam Deičam. Man šķiet, ka šādi aktrise izteica visu zālē tobrīd esošo skatītāju cieņu režisoram par atgādinājumu, cik dzīve – pat veselu gadsimtu pēc “Zikovu” uzrakstīšanas – joprojām ir naiva aprēķina un nepiepildītu cerību bagāta.”

Sagatavojusi ILZE GALKINA

Pievienot komentāru

Hermaņa režisētās "Madama Butterfly" pirmizrādi "La Scala" rādīs arī RīgāTrešdien, 7. decembrī, notiks Alvja Hermaņa režisētās operas "Madama Butterfly" pirmizrāde pasaulslavenajā opernamā "La Scala", un to, vietējiem skatītājiem par prieku, tiešraidē varēs noskatīties arī Rīgā kinoteātrī "Splendid Palace".
Draugiem Facebook Twitter Google+