Mobilā versija
+3.2°C
Zigrīda, Zigfrīda, Zigrīds
Ceturtdiena, 23. novembris, 2017
6. augusts, 2017
Drukāt

Starp kalnu sniegiem ziedošā vasaras tveicē. Jura Lorenca Kirgizstānas piezīmes

Foto - Juris LorencsFoto - Juris Lorencs

Es dzīvoju vienā no skaistākajām Rīgas ielām – Ģertrūdes ielā. Īpaši vasarās tajā tūra nereti redzami ārzemnieki, pāri vidējos gados vai seniori ar mazām mugursomiņām plecos un karti rokās. Dažkārt es pieeju viņiem klāt un piedāvāju palīdzību – varbūt jūs meklējat kaut ko īpašu? Parastā atbilde ir – mēs divas dienas klaiņojam pa Vecrīgu, bet izskatās, ka īstā Rīga sākās šeit! Žēl, ka pamanījām tik vēlu, esam atskrējuši tikai uz nedēļas nogali.

Patiešām žēl. Un viņi aizbrauks neuzzinot to, ka Rīga piedāvā vēl daudz ko vairāk. Ka dažu soļu attālumā ir 3. autobuss, kas ved uz Bolderājas pludmalēm, ka 11. tramvajs piedāvā Mežaparku, 1. tramvajs – priežu ieskauto Bābelītes ezeru un Pārdaugavu, bet 3. tramvajs – eksotisko “Maskačku” un Daugavu. Bet es labi saprotu – lai to visu uzzinātu un spētu novērtēt, vajadzīgs laiks.

Tāpat ir visur pasaulē. Kirgizstānas galvaspilsēta Biškeka nav tikai tās centrālie prospekti, laukumi, kas vakaros piepildās ar visai eksotiska izskata cilvēkiem, kafejnīcas vai centrālais tirgus. No jebkuras pilsētas vietas ir saskatāmi kalni. Vēl vairāk – kad ielās valda četrdesmitgrādīga tveice, to virsotnes klāj sniegs!

Bet nokļūt kalnos ir pavisam vienkārši, vien jānoskaidro “maršrutka”, kas izbrauc ārpus pilsētas. Viens no šādiem maršrutiem ir 373. numurs, mikroautobuss, kas par 35 somiem jeb 45 eirocentiem (parastā biļete pilsētas transportā maksā vien 10 somus) četrdesmit minūtēs jūs no lielpilsētas centra nogādās īstā paradīzē.

Pirmkārt, šeit ir stipri vēsāks, vienīgi kalnu saule cepina vēl nežēlīgāk. Otrkārt, apkārt valda vien dabas skaņas – putnu dziesmas, kuras pārmāc sienāžu sisināšana un neskaitāmu kameņu dūkoņa. Kameņu te ir vairāk kā bišu! Treškārt, sniegs ir tuvu, fiziski daudzmaz sagatavots cilvēks dažu stundu laikā var sasniegt tā robežu. Tas, kas mani pārsteidz visvairāk – kalnu pļavas. Neredzēti ziedi, patiesībā milzīga ziedu bagātība, kas, izrādās, savu maksimumu sasniedzot tieši tagad, jūlija sākumā. Un tas viss vien nieka braucienā no pilsētas centra ar sabiedrisko transportu!

Bet arī leģendārais Isikula ezers, kas atrodas veselus 150 kilometrus no galvaspilsētas, ir ja ne kārtīgi izpētāms, tad vismaz ieraugāms vienas dienas izbrukumā. Apmēram divu stundu ilgs brauciens “maršrutkā”, un ceļinieks jau redz vienu no pasaules lielākajiem augstkalnu ezeriem, vietējo “kirgīzu jūru”. Mums, kas pieraduši pie smilšainajām Latvijas pludmalēm, Isikula sīkiem akmentiņiem klātais krasts varbūt īpaši nepārsteigs. Tomēr ezeram ir sava eksotika, un tā atkal slēpjas sniegotajos kalnos. Jūs peldaties ezerā, bet tālumā mirdz ledi!

Tieši kūstošie un vienlaikus nemitīgi atjaunojošies kalnu ledāji ir tie, kas baro Kirgizstānas upes un ezerus. Pat tad, ja ielejās (bet tieši tajās ir uzceltas lielās pilsētas) debesis ir koši zilas, spīd spoža saule un gaisa temperatūra sasniedz pat 40 grādus, augstu kalnos notiek nemitīga visaugstākās kvalitātes saldūdens “ražošana”. Cauri Kirgizstānas “dienvidu galvaspilsētas” Ošas centram plūst kūstošo ledāju veidotā Ak- Buras upe, kurā iespējams pat peldēties. Tiesa, ūdens ir visai auksts.

Bet ne jau visas valstis ir aplaimotas ar šādu bagātību. Ieplūstot ar ūdeni nabadzīgajā Uzbekistanā (Ošas pilsēta robežojas ar šo valsti), Ak-Bura momentāni pazūd, to burtiski saplosa, sadala apūdeņošanas kanālos, kas baro auglīgās Fergānas ielejas laukus. Starp citu, upes iznīcināšana labi redzama pat “Google Maps”. Daži kirgīzi uzskata – ja nākotnē viņu zemē reiz atnāks karš, tas būšot ūdens dēļ.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+