Mobilā versija
+5.9°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
18. septembris, 2012
Drukāt

Starp kungu un biedru. Augusts Kirhenšteins

Foto - Jānis Lerhis un no RSU Mikrobioloģijas un virusoloģijas institūta krājumiemFoto - Jānis Lerhis un no RSU Mikrobioloģijas un virusoloģijas institūta krājumiem

Pirms 140 gadiem dzimis Augusts Kirhenšteins – pretrunīga personība, kuras zinātnisko darbību un sasniegumus aizēno līdzdalība Latvijas okupācijā.


 

“Īsti biedrs Augusts Kirhenšteins nebija, taču, tā kā viņš bija sociāldemokrātiski noskaņots, par kungu arī īsti nevarēja saukt,” tā par jau bērnībā iepazīto profesoru, kuram bija lemts kļūt par 1940. gada Latvijas marionešu valdības galvu, saka profesors, Latvijas Zinātņu akadēmijas Senāta priekšsēdētājs Jānis Stradiņš.

Ne īsts biedrs, ne arī īsts kungs – tas izskan arī no citām laikabiedru liecībām par A. Kirhenšteinu. Pretrunīga personība, ko sarežģītais laiks padarīja pat par traģisku.

Šaubu neesot tikai par to, ka pirmkārt viņš bija zinātnieks. A. Kirhenšteins vienmēr norādījis apkārtējiem – nesauciet mani par biedru vai akadēmiķi, sauciet par profesoru. Šī uzruna viņam patika vislabāk.

 

Sen bija noskatīts Maskavā

Taču vēsturiskie notikumi, liktenis un arī paša raksturs A. Kirhenšteinam liedza palikt tikai Latvijas zinātnes vēsturē. 1940. gada jūnijā, kad Latviju okupēja padomju karaspēks, A. Kirhenšteins kļuva arī par Latvijas Republikas Ministru prezidentu. Faktiski šīs valdības vienīgais uzdevums bija imitēt valstisko patstāvību līdz brīdim, kad Latvija iestāsies Padomju Savienībā.

Vēsturniece Daina Bleiere uzskata: padomju izlūki jau sen bija nolūkojuši personas, kas varētu spēlēt galvenās lomas 1940. gada notikumos. Izpētījuši viņu personības, vājās vietas, lai būtu droši, ka operāciju neizgāzīs.

Pašam A. Kirhenšteinam piedāvājums kļūt par Ministru prezidentu nācis negaidīts. J. Stradiņš dzirdējis, kā savās 90 gadu jubilejas svinībās A. Kirhenšteins stāstījis par 1940. gadā piedzīvoto. Profesors sēdējis Otto Švarca kafejnīcā, kad Rīgā nākuši iekšā tanki. Kāds pienācis un teicis, lai A. Kirhenšteins ejot uz krievu sūtniecību.

 

Viņš gājis arī un domājis: ko nu tagad ar mani darīs, vai sūtīs uz Sibīriju. Izrādījies citādi – vēstniecībā viņam prasīts, vai grib kļūt par Ministru prezidentu. A. Kirhenšteins uzreiz atbildējis, ka grib gan. Profesors J. Stradiņš domā, ka viņš piekritis godkārības dēļ.

 

A. Kirhenšteins bija darbojies Latvijas un PSRS tautu kultūras tuvināšanās biedrībā. 1939. gadā kā šīs biedrības delegāts braucis uz Maskavu. Noprotams, ka tur par Padomju zemi viņam bija radies gana pozitīvs iespaids, tomēr A. Kirhenšteins nav uzskatījis, ka Latvijai jāpievienojas PSRS. “Domāju, ka 1940. gadā viņu pievīla, solot, ka kaut kādu patstāvību Latvijai tomēr atstās,” spriež J. Stradiņš. “Latviešu tautas ienaidnieks viņš noteikti nebija.”

A. Kirhenšteina sekretārs 1940. gadā savās atmiņās rakstījis, ka politiskās vientiesības un personīgās godkāres dēļ no viņa bija iespējams izveidot visu, kas Maskavai bija vajadzīgs.

Iespējams, sadarbību ar okupantiem vadīja arī merkantili iemesli. Pirmkārt, A. Kirhenšteins bija apkrauts ar vekseļu parādiem – nebija izmaksājis savu māju Vīlandes ielā. Otrkārt, Kārlis Ulmanis esot izteicies, ka profesoram laiks doties pensijā, kas būtu krietni samazinājis A. Kirhenšteina ienākumus.

 

Taču laikabiedri liecina, ka pēc 1940. gada vasaras brauciena uz Maskavu viņš esot, smagi nopūzdamies, teicis, ka ar Latviju tagad ir cauri, un stāstījis, ka Kremlī bijis spiests nolasīt to, kas viņam iegrūsts rokās.

 

Politiķa talanta viņam neesot bijis, taču zināma iznesība un svešvalodu zināšanas ļāvušas ar cieņu uzņemt, piemēram, ārvalstu vēstniekus.

J. Stradiņš ar profesoru Kirhenšteinu iepazinās, būdams tikai septiņus gadus vecs, kad devās pie profesora kaimiņpuikas Jāņa Dārziņa, mikrobioloģijas profesora Egona Dārziņa dēla, kopā mācīties. Tas bija 1940. gada rudens – A. Kirhenšteins nesen kā marionešu valdības galva bija bijis Maskavā, kur lūdza Latviju uzņem Padomju Savienībā un nu jau vadīja LPSR Augstākās padomes prezidiju. Profesors tolaik dzīvoja Pārdaugavā, netālu no Mārupītes – Īvandes ielā. Ap māju ik dienas bija novietoti divi milicijas posteņi – viens mājas aizmugurē, otrs – ielas pusē.

J. Stradiņš ar A. Kirhenšteinu turpināja tikties arī tad, kad jau pats bija jauns zinātnieks. Ar A. Kirhenšteinu labi pazīstams bija arī viņa tēvs – profesors Pauls Stradiņš. Abi ulmaņlaikos bija kopā darbojušies Veselības veicināšanas biedrībā.

Pēckara laikā, kad profesors jau dzīvoja Mežaparkā, Poruka ielā, viņš J. Stradiņam sūdzējies, ka tiek izsekots un ka Lavrentijs Berija “rok apakšā”.

 

Profesora uzraudzīšana turpinājusies arī pēc tam, kad viņš pametis politiskos amatus. J. Stradiņš ir pārliecināts, ka profesora mājā bijušas noklausīšanās ierīces. Bijis manāms, ka apkārt klīst čekisti.

 

Pēc profesora nāves ātri un bez pēdām pazudis viss A. Kirhenšteina privātais arhīvs.

A. Kirhenšteins vēlējies, lai J. Stradiņš pieraksta viņa atmiņas, taču jaunais zinātnieks izvairījies, jo jutis, ka tā var būt bīstama nodarbe.

 

Komunistiem 
garā svešs
Kirhensteins1_6

Neraugoties uz savu vēsturisko lomu, A. Kirhen­šteins tā arī nekad nekļuva par īstu padomju cilvēku. Viņš nemācēja satikt ar īstajiem padomju gara ienesējiem Latvijā – iebraucējiem no Krievijas, tostarp pārkrievotajiem latviešiem, kuri te, toreizējā padomju republikā, iesēdās augstos krēslos. Piemēram, Arvīds Pelše A. Kirhenšteinu ļoti necietis. Latvijas kinoļaudis, kas pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados uzņēma dokumentālo filmu par A. Kirhenšteinu, pie šā darba atļāvās ķerties tikai pēc A. Pelšes nāves 1983. gadā.

Arī A. Pelšes priekštecis pirmā sekretāra amatā Jānis Kalnbērziņš profesoru nav ieredzējis, tomēr vismaz piecietis. Tomēr ilgāk par 1952. gadu A. Kirhenšteins AP prezidija priekšsēdētāja amatā nenoturējās.

Profesora Kirhenšteina nesaskaņas ar partijas funkcionāriem esot “atkodušās” viņa vadītajam institūtam, jo institūts tika uzraudzīts daudz vairāk nekā citas zinātniskās iestādes, arī finansējums bija mazāks nekā citām līdzīga tipa iestādēm.

A. Kirhenšteins bija iecerējis, ka Poruka ielas mājā pēc viņa nāves taps memoriālais muzejs, taču tāds nekad netika ierīkots.

Kāpēc viņš nesatika ar partijas funkcionāriem? “Tāpēc, ka Kirhenšteins bija viņiem garā svešs,” uzskata J. Stradiņš. “Kirhenšteins bija eiropeisks cilvēks atšķirībā, piemēram, no A. Pelšes.”

A. Kirhenšteins bijis arī gana nacionāli noskaņots. Valodnieka un Zinātņu akadēmijas stenogrāfa Konstantīna Karuļa atmiņās teikts, ka 1945. gadā A. Kirhen­šteins pretojies burtu “LPSR” pievienošanai Zinātņu akadēmijas nosaukumam. Ar burtiem nosaukumos esot bēdīga pieredze jau no 1940. gada, kad policijas palīgdienesta puišiem ap roku bijušas lentes ar uzrakstu “PD” un tauta zobojusies “Pūt dirsā!”, klāstījis A. Kirhenšteins. Kad A. Pelše aizliedzis svinēt Jāņus, profesors tos turpinājis svētīt, demonstratīvi dedzinot mucu Jūrmalā.

Mikrobioloģijas institūtā lielākoties strādāja pirmskara inteliģences pārstāvji, no kuriem gan daudzus 1949. gadā izsūtīja. Taču institūtā joprojām saglabājās latviskā vide, darbinieki viens otru uzrunāja par kungiem un kundzēm. Šī uzruna gan vairs netika lietota kopā ar uzvārdu, bet ar vārdu.

 

Viņš centies palīdzēt represētajiem un dažus pat izdevās atsaukt atpakaļ no Sibīrijas. Piemēram, izpestīja profesoru Stoligvo, pamatojoties uz to, ka Latvijā trūkstot zinātnisku kadru. Profesors no represijām glābis arī operdziedātāju Mildu Brehmani-Štengeli.

 

A. Kirhenšteins nebija ņēmis ļaunā operdziedones kritiskos izteikumus par viņu pašu, kas vācu okupācijas laikā bija publicēti laikrakstā “Tēvija”. J. Stradiņš gan uzsver: A. Kirhenšteins nebija ļaunatminīgs jo sevišķi pret dāmām, jo “bija liels dāmu draugs un cienītājs”.

D. Bleiere saka: “Kirhen­šteina negatīvo lomu Latvijas vēsturē nevar mazināt tas, ka viņš kā cilvēks varbūt bija mīkstsirdīgs.”

 

Joprojām Kirhenšteina vārdā

Ierakstot interneta meklētājā A. Kirhenšteina vārdu, biju pārsteigta, ka viens no meklēšanas rezultātiem parādīja, ka Rīgas Stradiņa universitātes Mikrobioloģijas un virusoloģijas institūts joprojām nes A. Kirhenšteina vārdu. Varbūt novecojusi informācija? Izrādās, ne, pie institūta ēkas joprojām ir plāksnīte ar šo vārdu. Bijusī institūta direktore, tagad Latvijas Mikrobiologu 
biedrības vadītāja Vaira Saulīte stāsta, ka pēc neatkarības atgūšanas nācies atkauties no daudziem uzbrukumiem par A. Kirhenšteina vārda nešanu, tomēr nosaukums saglabāts, kaut šis jautājums vairākkārt izskatīts institūta darbinieku kopsapulcēs un zinātniskās padomes sēdēs. Institūtā atzīst, ka A. Kirhenšteina politiskā darbība nemazina viņa kā zinātnieka devumu, tāpēc nosaukums saglabāts. “Politiskā situācija 1940. gadā bija tāda, ka bija pilnīgi vienalga – vai Ministru prezidents būtu Kirhenšteins, Bērziņš vai Ivanovs. Nekas nebūtu mainījies,” ir pārliecināta V. Saulīte. “Daudzi no tiem bļāvējiem, ka jāņem Kirhenšteina vārds no nosaukuma ārā, paši ne kripatas nav zinātnē izdarījuši.”

 

Akadēmiķis Stradiņš toties teic: “Profesors Kirhen­šteins bija izcils zinātnes popularizētājs, bet saukt viņu par izcilu zinātnieku varbūt nevajadzētu.” A. Kirhen­šteins starpkaru Latvijā bija daudz pazīstamāks par citiem zinātniekiem tāpēc, ka bija populārzinātnisku brošūru un rakstu autors.

 

Zinātnē viņam bieži vien patika būt opozīcijā. Sākot no pagājušā gadsimta 40. gadiem, zinātnieki daudz sāka pētīt antibiotikas, atzīt to neatsveramo ieguldījumu dažādu slimību ārstēšanā, bet profesors Kirhenšteins tās neatzina neparko. Savu viedokli profesors, protams, nepaturēja pie sevis – viņš gādāja, lai Mikrobioloģijas institūtā taptu tādi kā pret­antibiotiku pētījumi. Līdz ar to radās pretstāvēšana starp Kirhenšteina institūtu un Organiskās sintēzes institūtu, kas nodarbojās ar jaunu antibiotiku izstrādi.

Kad profesors saslima ar plaušu karsoni, institūta darbinieces šļircināja viņam penicilīnu, mānoties, ka tie ir vitamīni.

A. Kirhenšteins neatzina arī ziepes – uzskatīja, ka tās iznīcina tauku aizsargkārtu, kas veidojas uz ādas un kas cilvēkam esot nepieciešama. Tāpēc mazgājās tikai ar ūdeni, kā arī lietoja kādas īpašas eļļas.

A. Kirhenšteins jebkurā gadījumā iegājis Latvijas zinātnes vēsturē. Pirmkārt, kā cilvēks, kurš piedalījies Latvijas Universitātes dibināšanā 1919. gadā. Vēlāk universitātes Lauksaimniecības fakultātē A. Kirhenšteins izveidoja mikrobioloģijas laboratoriju, kas pārtapa Mikrobioloģijas institūtā. Otrkārt, kā cilvēks, kurš pirmais Latvijas Universitātē ieguva doktora grādu. Disertācija bija uzrakstīta franciski, jo oponentus vajadzēja meklēt ārzemēs – Latvijā atbilstoša līmeņa šīs jomas zinātnieku nebija. Disertācijā bija apskatīta tuberkulozes baktērijas uzbūve, lielāko daļu materiālu tai A. Kirhenšteins bija savācis, pirms Otrā pasaules kara uzturēdamies Šveicē. J. Stradiņš vērtē, ka disertācija bijusi “pieklājīga, bet nekā novatoriska tajā nebija”. Pirmskara Latvijā kā zinātnē aktīvs cilvēks viņš saņēma Triju Zvaigžņu ordeni, kā arī vairāku ārvalstu apbalvojumus.

 

Tieši pateicoties A. Kirhenšteinam, starpkaru Latvija bija progresīva valsts medicīnisko preparātu ražošanas ziņā: profesora dibinātajā serumstacijā, uz kuras bāzes vēlāk veidojās Mikrobioloģijas institūts, ražoja insulīnu, ko arī eksportēja. Ražoja preparātus potēšanai. Rīgā ražotā tuberkulozes vakcīna tika uzskatīta par otro labāko pasaulē.

 

Kad 1940. gadā A. Kirhenšteins brauca uz Maskavu lūgt uzņemt Latviju PSRS, viņš tur paguva apmierināt arī savas zinātniskās intereses. Apskatīja vitamīnu ražošanas rūpnīcu un uz karstām pēdām panāca, ka līdzīga tiek dibināta Rīgā. Tā vēlāk pārtapa par Organiskās sintēzes institūta eksperimentālo rūpnīcu, uz kuras pamata pavisam nesenos laikos tika dibināts “Grindeks”.

Profesore Mūza Indulēna uzskata: ja A. Kirhenšteinam būtu bijis vairāk laika attīstīt savas zinātniskās ieceres, viņš būtu pasaulē daudz zināmāks. Piemēram, Kirhenšteins atklājis, ka vitamīnam C ir liela nozīme slimību novēršanā, taču pētījumus pietiekami neizvērsa. Pēc tam kāds amerikāņu zinātnieks par pētījumiem šajā jomā saņēmis Nobela prēmiju.

Institūta esošie un bijušie darbinieki joprojām 18. septembrī dodas uz Raiņa kapiem, kur profesors apglabāts. Piemiņas brīdī gan piedalās daudz mazāk cilvēku nekā kādreiz. Profesora laikabiedri arī jau devušies aizsaulē, daļa atteicās piedalīties pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, jo, kā saka V. Saulīte, pēkšņi atklāja, ka “Kirhenšteins bijis tautas ienaidnieks”. Darbinieki arī paši apmaksājuši profesora kapa plāksnes latviskošanu.

Līdz 1992. gadam Latvijas Zinātņu akadēmija pasniedza arī A. Kirhenšteina vārdā nosaukto prēmiju bioloģijā. To pārtraukts pasniegt it kā tāpēc, ka atcerējās, ka A. Kirhenšteins nemaz nav bijis biologs, bet gan veterinārārsts.

 

Aristokrātiskas manieres, asa mēle

A. Kirhenšteina raksturs bijis pretrunīgs. Vairākos avotos un laikabiedru atmiņās uzsvērtas profesora aristokrātiskās manieres – kaut dzimis muižas kalpa ģimenē (tēvs gan vēlāk kļuva par kroga nomnieku), izglītojoties un strādājot ārzemēs, profesors bija ne tikai uzkrājis zināšanas un izkopis prātu, bet arī apguvis smalku, galantu uzvešanos. Citviet minēts, ka profesors spējis izteikties arī diezgan prasti.

 

A. Kirhenšteins bijis neaprēķināma rakstura. Nav varēts iepriekš paredzēt, ko no viņa sagaidīt, kā viņš katrā situācijā reaģēs. Zinātņu akadēmijas sēdēs profesoram bijis grūti nosēdēt klusām – bieži no viņa puses nāca dažādas replikas un izsaucieni, piezīmes un jautājumi.

 

Profesors Stradiņš uzskata, ka A. Kirhenšteinam bijuši vairāki kompleksi. Pirmkārt, balss dēļ. A. Kirhenšteinam tautā bija iesauka “Sudraba rīkle”. Savulaik pārslimotas balsenes tuberkulozes dēļ viņš runāja spalgā balsī un, runājot pa tālruni, profesoru varēja noturēt par sievieti. Sabiedrībā baumoja, ka kādas operācijas laikā viņa balsenē ievietota kāda sudraba detaļa, lai uzlabotu balss tembru. Reiz kāds A. Kirhenšteinam vaicājis, vai tad viņš rupjāk nevarot parunāt. “Varu gan. Ej dirst!” atcirtis profesors.

Otrkārt, viņš bijis ļoti sīks. Ne tik daudz īss, cik smalki veidots un tievs. Par viņu smējušies, ka A. Kirhenšteins Maskavā tiekot izrādīts kā pierādījums tam, ka te cilvēki līdz sarkanās armijas ienākšanai cietuši badu.

 

Baļļu rīkotājs

Kirhensteins3_6Daudzu inteliģences pārstāvju atmiņās A. Kirhen­šteins palicis kā slavens baļļu rīkotājs. Gadā viņš rīkojis divas lielas pieņemšanas – 3. augustā, kad svinēja vārda dienu, un 18. septembrī – dzimšanas dienā. Uz tām maz aicināti politiskās elites pārstāvji – Arvīds Pelše un Vilis Lācis pie profesora neesot aicināti, J. Kalnbērziņš gan kādu reizi ciemojies. Lielākoties viesu vidū bija profesora darbabiedri un citi zinātnieki, kā arī inteliģences pārstāvji – aktieri, dzejnieki, mākslinieki. Fotogrāfijās redzams, ka ballēs valdījusi jautrība un atraisītība. Vienā no ballēm pat dzerts šampanietis no aktrises Veltas Līnes kurpītes. A. Kirhenšteins gan to nedarījis. Fotogrāfijās redzama arī režisore Vera Baļuna, operdziedātāji El­frīda Pakule un Aleksandrs Daškovs, dzejniece Mirdza Ķempe, mākslinieki no Skulmju dzimtas. Jo sevišķi tuva draudzība profesoram bijusi ar skatuves karalieni Antu Klinti, kuru A. Kirhenšteins pat bildinājis.

Arī akadēmijā saviesīgos pasākumos profesors Kirhenšteins bijis pirmais dejotājs un dziedātājs. Kad profesors dziedājis, viņa balss skanējusi labāk nekā runājot.

Viņam paticis pašam arī diriģēt dziedāšanu. To darot, viņš kāpis uz krēsla vai pat uz galda. Mīļākā dziesma bijusi “Pūt, vējiņi!”.

A. Kirhenšteins pats mājās brūvēja liķierus. Slavenākais viņa brūvējums tapa no spirta, cukura, upeņu pumpuriem un tika saukts par “Zaļo čūsku”. R. Kukaine no Mikrobioloģijas institūta krājumiem regulāri profesoram piegādāja četrus litrus spirta. Taču kāds par to paklačojās “augstāk” un nesmukums ticis apspriests pat Zinātņu akadēmijas prezidijā. Pie mikrobiologu spirta A. Kirhenšteins vairs netika, taču tad izlīdzēja tagadējais akadēmiķis Stradiņš, kurš to nočiepa Organiskās sintēzes institūtā.

Kirhenšteins bija divas reizes precējies, tomēr nevienā no laulībām nebija dzimuši bērni. Taču bērni viņam patika. Kirhenšteins nāca no 11 bērnu ģimenes, vairāki viņa brāļi bija devušies uz Krieviju un gāja bojā Staļina lielā terora laikā 1936., 1937. gadā. A. Kirhenšteins uzņēmās rūpes par brāļu bērniem, bija adoptējis brāļameitu Elvīru, kura gan nomira vēl pirms profesora.

Piecdesmitajos gados, kad Mikrobioloģijas institūtam bija trūcīgs finansējums un trūka naudas bērnu eglītēm, A. Kirhenšteins ik gadu no paša kabatas ziedojis 1000 rubļu, lai mazajiem tiktu kāda saldumu paciņa un arī uz vietas baudāms cienasts, kā arī teicis tēvišķīgu runu.

 

A. Kirhenšteina loma 
1940. gada okupācijā

Daina Bleiere, vēstures zinātņu doktore: “Protams, ja A. Kirhenšteins atteiktos sadarboties, viņa vietā atrastu kādu citu. Taču politiskās naivitātes dēļ tieši Kirhenšteins bija ļoti piemērots valdības vadīšanai tajā situācijā, viņš nekādi neapgrūtināja Maskavas ieceres. Katrā ziņā A. Kirhenšteina loma vēsturē ir negatīvi vērtējama.”

Vai sabiedrības acīs A. Kirhenšteins 
palicis kā latviešu tautas ienaidnieks?

Mārtiņš Kaprāns, sociālo zinātņu doktors, sociālās atmiņas pētnieks: “Kirhenšteinam bija daudz mazāka atpazīstamība nekā Vilim Lācim, tāpēc viņa personība izraisījusi mazāku pretestību. Vilis Lācis kļuva par simbolu nodevībai, bet A. Kirhenšteins – ne. Taču viņam neviens nav neko piedevis, viņš ir vienkārši aizmirsts. 2010. gadā pēc Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes pasūtījuma SKDS veica aptauju, lai noskaidrotu, kuri sabiedrības acīs ir pozitīvie un negatīvie 20. gadsimta varoņi Latvijā. No aptaujātajiem Kirhenšteinu negatīvi vērtēja tikai 0,6 procenti. Domāju, ka viņš ir pazudis no sabiedrības kolektīvās atmiņas.”

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+